Dārzkope Sandra Marcinkēviča, kura Skaistkalnes pagastā saimnieko dārzniecībā “Dobītes”, nupat apmeklējusi vienu no Eiropas stādaudzēšanas centriem – Vāciju. Tur četrās dienās redzētas gan nelielas ģimenes dārzniecības, gan lielie dārzkopības centri un pat pētniecības institūts. Lūdzām viņu pastāstīt par pārmaiņām un aktuālo dārzkopības industrijā.
Tendences nemainīgas vairākus gadus
Sandra Marcinkēviča atklāj, ka kopumā lielās tendences Eiropā dārzkopības jomā nemainās jau kopš 2019. gada. Tās tikpat labi bija vērojamas arī pērn, kad viņa Nīderlandē apmeklēja lielāko nozares izstādi “Floriade”, kas notiek reizi desmit gados un ierāda ceļu nākamajai desmitgadei. Joprojām aktuāls ir viegli kopjams, ko angliski dēvē par “low-maintenance”, dārzs. Līdz ar to Eiropā cieņā ir mazi, kompakti augi, kuriem lapojums neliels, izteiktāki ziedi un izturīgāki kāti. Sandra salīdzina, ka mums gan joprojām patīkot kuplums un lielums – mazās formas nebūt nav tik populāras. Daudzgadīgajiem augiem svarīgi ir tas, lai tie ir dabiski slimību izturīgāki, lai kukaiņi tiem “met līkumu”.
Pēc vairākus gadus piedzīvotā karstuma lielā cieņā Eiropas dārzos un apstādījumos nu ir tie augi, kuri ir ūdens mazprasīgi. Sandra varēja aplūkot, kā vienā no Vācijas pētniecības institūtiem, kur tiek pārbaudītas jaunās šķirnes pirms to laišanas tirgū, starp daudziem citiem izpētes virzieniem tika verificēts, kā augi uzvedas un kāda tiem ir izturība normāla ūdens daudzuma apstākļos un tad, ja tas tiek samazināts.
Pārsteigumi izpaliek
Sandra uzsver, ka stādaudzētavas īpaši ar savu šīs sezonas sortimentu nepārsteidza, bet varbūt tāpēc, ka jau iepriekšējos gados daudz interesanta redzēts, piemēram, dzeltenās petūnijas. Pārsvarā kā jaunumi tiek piedāvāti uzlabotas esošās šķirnes, kas labāk pielāgojas ekstrēmiem apstākļiem. Teiksim, begoniju šķirne, kas principā jau zināma, taču uzlabotā labāk iztur karstumu un sausumu.
Stagnācija esot iestājusies garšaugu piedāvājumā. Pērn vienā dārzniecībā bija izdevies nopirkt retumu – rožu timiānu. Diemžēl tas aizgāja bojā, taču šoreiz aizvietotāju atrast nevarēja. Protams, Sandra nopirkusi arī kādu papildinājumu savai kolekcijai. Kā piemēru viņa min daudziem jau labi zināmās aromātiskās citronverbēnas radu apelsīnverbēnu, kas maigāka par citronīgo. Tāpat tiks iepazīts līdz šim vēl nezināmais sieraugs.
Robežas pazūd
Vasaras puķēm košās krāsas aizvien ir aktuālas. Taču nav tā, ka kāds konkrēts krāsu tonis būtu modīgāks par citiem. Pārsvarā dominē divu veidu tendences – vai nu tie ir monotoņu stādījumi, proti, puķudobes ar vienas krāsas, piemēram, zilās, dažādām niansēm, kas izskatās ļoti gaumīgi, vai arī ļoti koši stādījumi. Vērojama atgriešanās pie mežonīgā, brīviem stādījumiem bez konkrētām robežām, kuros tiek miksēti garšaugi ar ziemcietēm un viengadīgajiem augiem. Sandra uzsver, ka mēs Latvijā vēl diezgan stingri turamies pie tradicionālās apstādījumu estētikas, kur konkrēti laukumi apstādīti ar tādu klasiku kā begonijas, leduspuķes, samtenes, taču arī pie mums aizvien vairāk ienāk jaunās vēsmas. Tiesa, dažkārt eksperimenti ir arī neveiksmīgi, jo “savvaļīgo” izskatu, vienkārši iesējot pļavu ziedu maisījumu, nemaz tik veiksmīgi nevar iegūt.
Tāpat Sandrai un arī citiem viņas Latvijas kolēģiem, ar kuriem kopā būts Vācijā, iepatikās, ka pilsētas apstādījumos kā mulča izmantota šķelda, nevis tradicionālā priežu miza. Pārsteidzoši bijis redzēt arī mulčējumu no sīki sasmalcinātiem māla podiem, ķieģeļiem un dakstiņiem.
Rudens kompozīciju uznāciens
Vācijā augustā dārza centri piedāvā īpašas rudens kompozīcijas. Tās ļoti līdzīgas tām, ko mēs parasti iegādājam vasaras sākumā. Pārsvarā tas ir augu trio, kurš aizvieto vasaras ziedētājas. Šādās rudens kompozīcijās vācieši mīl izmantot dažādu krāsu heihēras, kādu neliela auguma graudzāli, piemēram, grīsli, un struktūraugu – kā mulenbekiju vai kalofecāli. Sandra piesardzīgi raugās uz mūsu puķmīļu vēlmi iegādāties šādas kompozīcijas, jo mums tomēr augu sezona ir īsāka, turklāt mums atšķirībā no vāciešiem vai holandiešiem augus ļoti gribas pārziemināt. Tomēr jau otro gadu viņa mēģina arī mūsu pircējiem rudenī piedāvāt ziedošas kompozīcijas – līdz šim interese esot bijusi visai maza. Vācijā rudens sezonai tirgo arī cinniju, salātu stādus vai, piemēram, sudrabaino Brauna kalocefāli, ko mēs parasti pērkam tikai pavasarī.
Cik zaļš ir zaļais?
Arī dārzkopības jomā uzņemts zaļais kurss, lai samazinātu nepieciešamos ūdens un augsnes resursus. Tas skāris arī, kā min Sandra, Latvijas “brūno zeltu”, nosakot, ka kopumā kūdru izmantot ir slikti, tāpēc daudz tiek runāts par tās aizvietošanu. Dārzniecības “Dobītes” saimniece gan šajā jomā zaļā patieso zaļumu apšauba. Vairākās Vācijas dārzniecībās un dārzkopības kompleksos dārznieki dalījās pieredzē, kā ir strādāt ar šādiem eks-perimentāliem substrātiem, kuriem noteiktus procentus kūdru aizvieto, piemēram, kokosa šķiedra, sasmalcināta šķelda, sēnalu atlikumi. Kādā no dārzniecībām kūdrai pievieno pat pašu siltumnīcās novāktos tomātu stublājus, tos pirms tam apstrādājot augstā temperatūrā, lai iznīcinātu patogēnus. Dārzniecību pieredze rāda, ka šādi substrāti par 20 % vairāk jālaista un pat līdz 15 % vairāk jāmēslo, jo īpaši ar slāpekli. Tas nepārliecinot, ka bezkūdras substrāts kaut tīri ekonomiski, ir izdevīgs. Vēl bēdīgāka pieredze bijusi kādai bioloģiskajai dārzniecībai, kurai, izmantojot jaukto substrātu, nācies pat zaudēt sertifikātu. Izrādās, ka kūdras piejaukums, ko veidoja graudzāļu (stāstīts tika, ka miskanšu (“Miscanthus sinensis”)) sasmalcināta šķiedra, ir saturējis pesticīdu atliekvielas, kas nav atļautas bioloģiskajā lauksaimniecībā, un visa partija, kas audzēta šajā substrātā, bija jāiznīcina.
Sandra teic: “Tie ir signāli, kas mums liek būt bažīgiem. Latvijā, manuprāt, mēs neviens vēl nestrādājam ar šādiem aizvietotājiem, jo mums ļoti svarīgs arī ekonomiskais aspekts. Jautājām arī vācu kolēģiem, kāpēc viņi, ja neatbalsta šo aizvietošanu, tomēr neiebilst. Arguments ir viens – kūdra rada CO₂. Tas nekas, ka ne jau dārzkopībā izmantojamā.” Viņu uztrauc, ka tiek pieņemti lēmumi, kas Eiropu padara konkurentnespējīgu, bet mierīgi tiek ievesta pārtika no tādām valstīm, kur lauksaimniecību neviens nekontrolē, kur aizvien tonnām lieto Eiropā aizliegtus un pat toksiskus pesticīdus. Zaļā divkosība – tā to dēvē Sandra. Viņas personīgā pārliecība ir, ka kūdra, kas ir dabisks Latvijā iegūts resurss, nevar būt sliktāka par no otras pasaules malas vestu nezināmas izcelsmes kūdras aizvietotāju.
Taras depozīts arī dārzkopībā
Stādaudzētavas Vācijā cenšas arvien ilgtspējīgāk izmantot arī citus resursus. Sandrai iepatikās vairākos dārza centros ieviestais taras depozīts. Pircējs par pusotru vai pāris eiro iegādājas izturīgu, no stingrākas plastmasas izgatavotu stādu podiņu turētāju, kuru, nākamajā apmeklējumā atdodot, var atgūt iztērēto naudu. Vai arī var to izmantot tālāk visu sezonu, lai iegādātos stādus. Vienā no centriem gadā tikai kādi 30 % šo paliktņu ir jāatjauno, pārējie tiek atdoti. Tāpat kādā ģimenes dārzniecībā stādu iepakošanai izmanto izlasītās avīzes.
Kopumā Sandra uzsver, ka viņai vērtīgs šķiet jebkurš pieredzes brauciens: “Polijā var pamācīties viņu mērogu un drosmi, kā attīstīt audzētavas. Vācijā, Nīderlandē un Austrijā savukārt var iepazīt to, kas mūs sagaida nākotnē, kam mums jāgatavojas.”
— Kristīne Sēnele
