Novadniece Evija Pelēce lepojas un ir priecīga, ka beidzot piepildījies viņas sapnis par personīgo izstādi, turklāt vietā, kura joprojām ieņem īpašu vietu viņas sirdī – Rankā.
“Esmu dzīvojusi un mācījusies Rankā, beidzu Rankas pamatskolu,” stāsta Evija, kura jau kopš bērnības, tēta un vecmammas iedvesmota, iemīlējusi gleznošanu.
Atmiņā – zīmēšanas olimpiādes
Tieši tēti un vecmammu viņa atminas kā pirmos savus skolotājus, kuri mācījuši viņai zīmēt. “Tētis zīmēja ļoti skaisti, un arī vecmamma. Tētis bija mājās apgleznojis sienu – tāds kā ūdenskritums pie kamīna – un tas bija ļoti skaisti! Atminos, tētis nopirka eļļas krāsas un otas, un es, kad viņa nebija, paņēmu cepamo eļļu, lai atšķaidītu krāsas, un uz parastā papīra gleznoju, un viss apkārt bija ar eļļas pleķiem. Kad tētis atnāca mājās, teica: es jūtu, ka ir atkal kaut kas gleznots. Tēta vairs nav starp mums. Rankas skolā toreiz bija tāds skolotājs Jānis Lapiņš, arī sen vairs nav starp mums, bet viņam arī liels paldies. Man skola no mājas bija trīs kilometru attālumā, un es paliku internātā. Viņš mums bija dežūrskolotājs, un, kad mājasdarbi bija izpildīti, pie viņa mācījos zīmēt. Braucu arī uz zīmēšanas olimpiādēm Gulbenē,” atminas Evija.
Pēc 9.klases absolvēšanas viņa vēlējusies turpināt mācības mākslas vidusskolā Rēzeknē, bet dažādu apsvērumu – finansiālu, sadzīvisku – dēļ tas nav izdevies, tāpēc turpinājusi mācības Valmierā un ar zīmēšanu vairs tā neaizrāvusies. “Tā arī esmu palikusi Valmierā, bet mamma un māsa dzīvo Rankā,” saka Evija.
Ja iedvesmas nav, nesanāk
“Pagāja ilgs laiks, līdz sapratu, ka man atkal vajag zīmēt, un aptuveni pirms desmit gadiem atsāku gleznot. Atsvaidzināju pamatus, apmeklēju meistarklases. Pārsvarā zīmēju ziedus un dabasskatus. Cilvēkus un dzīvniekus gan īpaši negleznoju, jo tam vajag zināšanas, kuras pašmācības ceļā nevar apgūt. Vajag skolu, bet es īpaši nekur neesmu mācījusies. Gleznošana ir mana sirdslieta, īpaši tagad rudens, ziemas laikā, kad ir tumši vakari un dārza darbi ir pabeigti. Lai nav jābūt tikai četrās sienās, es gleznoju, un tas ļoti palīdz. Kad gleznoju, pat nejūtu laiku – laiks tik ātri paskrien! Ir bijis tā, ka man miegs nenāk, tad es zīmēju. Varu arī pulksten divos naktī piecelties un sākt gleznot. Tā ir māksliniekiem: ja uznāk gleznošanas iedvesma, gleznot var ilgi. Ja nav vēlmes gleznot, es negleznoju, jo iedvesmu vajag. Ja iedvesmas nav, tad arī nesanāk. Es pārsvarā strādāju ar eļļu, bet tagad arī ar akrilu. Eksperimentēju ar ūdens flomāsteriem. Esmu apguvusi arī auduma apgleznošanu – tas man jaunums,” stāsta Evija.
Viņa tāpat kā tētis ir apgleznojusi arī sienu, par ko prieks viņas kolēģiem. “Darbā veica remontu, un meistari bija sabojājuši sienu. Kolēģi aicināja mani uzzīmēt sienas zīmējumu. Un es apgleznoju sienu, un tā ir joprojām. Ir arī doma, ka mājās varētu apgleznot sienu. Bērns uz to mudina,” stāsta Evija.
Viņa priecājas, ka Rankā mājās pie mammas joprojām saglabājies viņas 1989.gadā zīmētais zīmējums ar guašas krāsām uz papīra – zirgi. Evijai ir arī divas gleznas, kuras ir tik mīļas, ka būs visu laiku ar viņu – viņas gleznotie bumbieri un sieviete pie jūras.
– Inita Savicka
