Ziniet, labākais veids, kā pārbaudīt, vai no vīrieša iznāks stingrs priekšnieks, ir viņu ielaist dāmu kolektīvā. Un lai tiek galā! Es šādā pārbaudījumā saskatu līdzību ar saviem bērnības piedzīvojumiem.
Mums ar čomiem bija tāds paņēmiens jeb sava veida iesvētīšana. Gluži kā armijā. Lai zinātu, esi vai neesi riktīgs vecis. Vārdu sakot – iemet čali zosu barā, lai tiek galā. Ne visiem izdodas. Daži saknābāti mūk, ko kājas nes. Bet man bērnībā ātri prakse bija rokā. No sava tēva biju noskatījis un samācījies. Viņš turklāt mani piekodināja: “Dēls, zosis… ja viņas sajūt asiņu garšu, tad ir cauri. Tāpēc rīkojies ātri! Pārsteidz viņas!”
Un, kad man te stāsta, ka kāds tur priekšnieks kādu tur dāmu aiz kakla ir sagrābis… Es saku: “Apsveicu, malacis! Kas tā par iestādi bez vīrieša stiprajām rokām?!”
Uzreiz atceros, kā bērnībā vecāsmātes kūtiņas priekšā… zosis grābu aiz kakla un sviedu pa gaisu, grābu un sviedu… Saspiedu un palaidu. Jēziņ, kas tas ir par uzbudinājumu, kas par adrenalīnu! Nudien neko vairāk nevajag. Tāds apmierinājums!
Bet, ja tās zosis sāk gāgināt, sprauslāt, sūdzēties par kakla sāpēm… Tie ir dāmu niķi. Vajag sekot līdzi katras zoss kakla veselībai. Svarīgi iemācīt deguna elpošanu. Nevajag ļaut šīm muti daudz virināt un skaļi elsot. Inteliģenta zoss ir klusa, pat mēma zoss. Un tāda viņa kļūst pēc tam, kad tiek kārtīgi izskolota. Ja zosis sāk runāt par to, ka gribētu citu ganu, tādu jaunāku, mīlīgāku… es esmu kategoriski pret! Nu un kas, ka vecais ganiņš ir ciešāk pietvēris, stingrāk pateicis, skaļāk noklepojies… Toties viņš kaut ko jēdz no zosīm. Viņš zina, ka tās kļūst saldākas un sulīgākas, ja pirmāk rūpīgi iemasē ar rīvētiem ķiplokiem, kam pievienots sāls un pipari. Eh, kā man pašam gribētos būt tāda gana lomā. Pilnīgi siekalas tek un mutē jūtu treknu garšu. Ko īstam vīrietim dzīvē vajag? Kā dainās saka, ir man zosis, ir man maize, ir ar’ saldais alutiņš.
Vispār jau par zosīm ir daudz muļķību piedainots. Sak, viņas ir Dieva putni, viņas ir eņģeļi no Ēdenes dārza… Lai gan – jo ilgāk dzīvoju, jo biežāk sev jautāju: vai tiešām zosis ir tādas zosis, kā mēs, veči, par viņām domājam? Ne jau velti saka – šīs nebaidās pa plānu ledu staigāt. Ellīgi putni patiesībā! Un, kad viņas laižas pār mūsu galvām pārāk augstu un pārāk klusu, gaidāma stihiska nelaime. Tāds ir tautas ticējums. Ka es jums saku, tur ir sava patiesība! Un, godīgi sakot, paliek vēsas kājas. Ka tik nenāksies tās aut.
– Antons Krikums
