Mana laulene Antonija šorīt teica – esot jāsakārto istaba, baiss bardaks valdot. Es atbildēju: “Istabai jāsāk ar sevi!” Un turpināju dzert aliņu, zvilnot dīvānā blakus mūsu sunim Tobim.
Antonija uzmeta lūpu, mēteli, pakampa padusē mūsu buldogu (tā mēs viņu dēvējam, kaut no šķirnes tur nav ne smakas) un metās ārā, durvis aizcirzdama. Tad atkal pavēra un nobļāvās: “Kad es atnākšu, lai te viss spīdētu un laistītos!” Aizgāja. Metu ar čību. Protams, to atļāvos tikai tāpēc, ka sieva vairs neredzēja, ko daru.
Pēc tam kaut kā sanāca miegs…
Gara acīm redzēju, kā mana Antonija ar Tobi graciozi virzās pa parka malu. Vieni paši. Bez manis, bez draugiem. Neliekoties traucēti. Tobis brīvsolī. Izliekas paklausīgs, bet pats šauda acis. Osta gaisu, spārda zemi. Ausās. Gan jau cer kādu kucīti nokantēt. Bet Antonija to neredz. Viņa iekārusies savā mobilajā un tarkšķ. Ar draudzeni gan jau. Bet varbūt ar draugu?
Sapņoju tālāk…
Un sagribas man Antonijai ieriebt. Savu sapni taču varu pats regulēt. Ar psihiskās enerģijas palīdzību raidu Tobīša virzienā divas elegantas, draiskas kucītes. Šis, protams, ir starā. Metas apkampienos. Antonija atjēdzas un izrauj Tobi no mīlas tvēriena, piespiež pie krūts un iebrēcas soprānā: “Savāciet savas neaudzinātās palaistuves!” Kuces, dabiski, nesaprot šādu iejaukšanos dabas likumos. Turpina riņķot un priecīgi lēkāt apkārt Tobim, kuru dzelžaini sakampusi Antonija. Mana laulātā spiedz. Es pat nezinu, kāpēc. Varbūt aiz skaudības, ka Tobītim tāda piekrišana?
Te es pamodos. Mana Antonija bija atgriezusies mājās pēc pastaigas ar mūsu četrkājaino siržu lauzēju. Stāstīja… Izrādījās, ka viss tā arī bijis, kā es nosapņoju.
Antonijai pavaicāju tieši: “Vai tu ar citiem suņu saimniekiem parku nevari sadalīt?” Šī man pretī bilda – nedrīkstot pieļaut, ka suņu ceļi krustojas. “Bet suņi tieši otrādi – grib krustoties,” iesmējos es. Antonija sacīja – šai esot vienalga par pavasari un auru laiku, lai saimnieki savas kuces turot pavadās. “Bet ko pati Tobi neved pavadā? Provocē skandālus, ja?” pajautāju. Un dabūju no Antonijas ar čību pa ausi reizē ar brēcienu: “Jūs visi man samaksāsiet!”
Ziniet, Šveicē ir govju cīņas, kamieļu cīņas ir Turcijā, suņu cīņas – Krievijā, Dominikā – gaiļu cīņas. Bet pie mums? Daba nemīl tukšumu. Un cīņā metas mana Antonija pati. Ar ko, par ko, kāpēc? Būtu labāk cīnījusies ar savu lieko īpatsvaru/pārākumu, salīdzinot ar citiem suņu saimniekiem.
– Antons Krikums
