Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā viesojās filozofe un profesore Maija Kūle, kuras dzimtā puse ir Lejasciems. Viņa muzejā viesojās, lai runātu par barikāžu laiku un valodu kā varas instrumentu. Savas lekcijas laikā filozofe dalījās ar atmiņām no barikādēm, apsprieda arī latviešu valodas nākotni un tās svarīgo lomu tautas vienotības sajūtas stiprināšanā.
“Uz barikādēm tolaik gāja arī daudzi cittautieši, un tas bija gan pacēluma, gan baiļu pilns laiks. Manam darbam tuvākie ugunskuri atradās Doma laukumā, un ēkā, kurā atradāmies, uzturējās arī Jura Podnieka studija. Mēs, filozofijas institūts, arī gribējām rīkot kādu protestu, un mums pie sienas darbā bija liela Frīdriha Engelsa bilde, un mēs visi kopā stiepām šo bildi uz ugunskuru, lai to sadedzinātu, lai parādītu, ka šeit komunistiem vairs nav varas,” tikšanās laikā stāstīja M.Kūle un uzvēra, ka diemžēl mūsdienās sabiedrība ir ļoti sašķēlusies un tikai krīzes situācija arī atklātu, vai cilvēki Latvijā apvienotos, ja būtu tāda nepieciešamība.
M.Kūle uzskata, ka viens no sabiedrības saliedētības pamatprincipiem ir arī tas, kā savu valsti uztver jaunieši, un viņu pārliecība par to, ka sava dzimtene ir vērtība, kuru nevar laist postā.
Cīņa par valsts valodu
M.Kūle savu lekciju uzsāka ar stāstu par okupācijas laiku un to, kāda bija valodas nozīmība šajā laikā.
Viņa pastāstīja, ka 1988.gadā sākās kampaņa par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai. 1988.gada jūnijā Latvijas Radošo savienību sapulcē tika izvirzīta prasība, lai latviešu valodai piešķirtu valsts valodas statusu. Kulmināciju sabiedrības diskusija sasniedza 1988.gada septembrī, kad nepieredzētu tautas atbalstu guva laikraksta “Padomju Jaunatne” aicinājums izteikt savas domas par latviešu valodas statusu. Augstākā Padome un laikraksta redakcija saņēmusi 9385 vēstules ar 354 280 parakstiem, prasot piešķirt latviešu valodai valsts valodas statusu.
“Gorbačovs esot plātījis rokas un teicis: valoda ir laba lieta, bet vai tad jūs nezināt krievu valodu? Cilvēki sāka sūtīt vēstules arī uz Zinātņu akadēmiju, ka grib valstī latviešu valodu. Arī padomju vara sāka pāriet uz latviešu valodu, jo nobijās no pretestības,” pastāstīja M.Kūle.
1988.gada rudenī latviešu valodai atjaunoja valsts valodas statusu, to nosakot par vienīgo valsts valodu.
Ko tad iesākt ar krievu valodu?
M.Kūle atminējās, ka 2012.gadā tika rīkots referendums par divām valsts valodām. “Bija pamatotas bailes, ka cilvēki neies balsot, un sākās dažādas akcijas, kuras mudināja latviešus iet un vēlēt, kas bija būtiski valsts valodas nosargāšanā,” uzsvēra M.Kūle un īpaši uzrunāja arī sanākušos jauniešus nekad nebūt kūtriem un nedomāt, ka viņu balss neko neietekmēs.
M.Kūle uzsvēra, ka viņa neuzskata krievu valodu par sliktu valodu, ja tā tiek izmantota saziņai vai kultūrā, taču noteikti neatbalsta krievu valodas izmantošanu kā varas izpausmi, kad tiek pieprasīts runāt šajā valodā.
“Tādos gadījumos gan mums ir jāiestājas pret šādām prasībām, jo tas nav pieļaujams,” pauda M.Kūle un uzsvēra, ka mūsdienās diemžēl ir tādi cilvēki, kuri runā krievu valodā pat tad, ja prot latviešu valodu, un izmanto krievu valodu tīšuprāt tādās situācijās, kad varētu tikt izmantota valsts valoda.
No Vācijas uz Lejasciemu – kājām
Profesore dalījās arī ar kādu atmiņu stāstu no sava tēta dzīves, kurš parādījis, cik būtiskas ir valodas zināšanas. Otrā pasaules kara beigās, kad viņš nāca ārā no skolas Valmierā, vācu kareivji viņu 1944. gadā sagūstīja un aizveda uz Vāciju rakt prettanku grāvjus.
“Vācieši 1945.gadā zaudēja, un mans tētis ar savu draugu nolēma kājām nākt no Vācijas uz Lejasciemu! Tētis prata vācu valodu bez akcenta, jo viņa vecmāmiņai bija vācu saknes. Tā nu puiši pa ceļam bija gājuši iekšā sapostītās Vācijas mājās, un mans paps teicis šiem cilvēkiem, ka viņi ir divi puikas, kuri nav ne pie kā vainīgi un nenokļūs līdz mājām Latvijā, ja nepaēdīs kaut mazliet. Viņiem iedeva mazliet ēdiena, un mans paps vienmēr teica, ka valodas zināšanai ir dzīvības cena,” stāstīja M.Kūle.
Pa ceļam uz mājām puišus gan notvēra padomju armija un nosūtīja ar vagonu uz Kuzbasu Krievijā, kur jauniešiem bija jāceļ komunisms. Tā M.Kūles tētis ar draugu vesti garām Latvijai, savām mājām, uz vietu, kur bija tikai krievi, mongoļi un citu tautību jaunieši, kuri runāja tikai krievu valodā.
“Man tētis stāstīja, ka viņa vācu valodai tad bijušas beigas, jo viņš nevarēja vairs ne vārda teikt vācu valodā un viņam bija ļoti ātrā tempā jāiemācās krievu valoda,” stāstīja M.Kūle.
Drauds arī digitalizācija
Latviešu valodas noturībai bažas rada ne tikai krievu valoda, bet arī anglicismu izmantošana. Profesore tikšanās laikā uzsvēra arī latviešu valodas trauslumu digitalizācijas laikmetā un pauda, ka valodas lietojums kļūst īss un gana strups. Arī masu medijos maz tiek izmantoti gari un paskaidrojoši teikumi, bet tas būtiski samazina valodas kvalitāti.
“Cilvēki vairāk raksta nekā lasa. Tas prātam nav labvēlīgi. Latvijas Universitātes Doktorantūras skolas vadītāja un profesore Zanda Rubene mudina cilvēkus iepauzēt hiperpaātrinājuma pasaulē. Protams, agrāk spaidīja TV kanālus, tagad to dara telefonā, taču televizoru neņēmām līdzi ārā no mājām. Tagad mūs ir pārņēmusi digitalizētā pasaule un digitalizētā valoda. Mēs maz komunicējam un bieži atrodamies virtuālajā pasaulē. Mākslīgais intelekts mūsu vārdus un balsi var ielikt citos tēlos,” par valodas izaicinājumiem un draudiem informēja M.Kūle.
Viņa tikšanās noslēgumā mudināja mīlēt savu valodu. Lai arī ir būtiski prast citas valodas, svarīgi ir sargāt un lolot arī savējo, kā arī valodu izmantot cēliem mērķiem, piemēram, komunikācijai un mākslas radīšanai, taču nekādā gadījumā kā destruktīvas varas rīku.
KOMENTĀRS
Iespēja tikties ar izciliem cilvēkiem
Tikšanos ar filozofi apmeklēja arī Gulbenes novada vidusskolas latviešu valodas skolotāja Vita Medniece, kura bija ieradusies kopā ar 11.u klasi. Šī klase latviešu valodu mācīsies padziļināti, un arī tēma, kuru viņi apgūst, ir identitāte.
“Ir ļoti vērtīgi, ka var iziet no savas telpas un tikties ar interesantiem cilvēkiem. Manuprāt, mācībām vienmēr ir jāveido radošāka vide, jo sen jau mācības vairs nenotiek tikai mācību telpās,” pirms tikšanās ar filozofi pauda V.Medniece.
Savukārt Gulbenes novada vidusskolas vēstures un sociālo zinību skolotāja Aivija Grīnberga tikšanos ar M.Kūli apmeklēja ar 10.u klasi.
“Tēma par valodu mani ļoti uzrunāja, jo tā ir mūsu brīvības rīks,” pauda A.Grīnberga, mudinot ikvienu sargāt latviešu valodu, jo tajā runājam tikai mēs un tikai mūsu atbildība ir to arī saglabāt.
