Kaspars Usāns ir viens no Gulbenes novada Bērnu un jaunatnes sporta skolas futbola treneriem, kuram svarīgas ir ne tikai jauno futbolistu uzvaras uz laukuma, bet zināšanas jaunajiem spēlētājiem par futbolu kā komandas darbu, disciplīnu un neatlaidību. Šajā sezonā viņš ir arī galvenais treneris futbola komandai “Gulbenes BJSS”, kura spēlē 3.līgā.
Kaspars ir no Balviem, un darbdienās mēro ceļu no Balviem uz Gulbeni.
Nāca piedāvājums no Gulbenes
Izrādās, futbols pašu Kasparu ieinteresēja 4.klasē. “Ar draugiem izdomājām, ka iesim uz futbolu. Treniņu nokavēju, un, mazs puika būdams, sabijos, tāpēc neaizgāju. Un tad 5.klasē sāku apmeklēt futbola treniņus. Līdz 10.klasei trenējos futbolā. Pēc tam interese par futbolu pazuda, bet jauniešiem 14, 15 gados tā ir, kad mēdz zust interese, un ir citas lietas, kas ieinteresē. Bet bija tā, ka atnāca uz skolu basketbola treneris, kurš, mūs redzot, teica, ka esam sportiski puiši, varam pamēģināt basketbolu. Aizbēgām no futbola uz basketbolu. Gāja labi, spēlējām Latvijas jaunatnes basketbola līgā,” atminas Kaspars.
Pēc tam ceļš sportā uz brīdi apstājās. Tolaik Balvos nebija pieaugušo komandas basketbolā, kā arī 12. klasē viņš bija guvis divas smagas traumas. Pēc skolas absolvēšanas Kaspars devās strādāt, nevis turpināt mācības. Tomēr ar laiku sapratis, ka grib būt saistīts ar sportu, tāpēc sāka studijas Daugavpili, lai kļūtu par sporta skolotāju. Atsāka trenēties futbolā, jo Balvos bija pieaugušo komanda.
Bijis arī laiks, kad izmēģinājis doties peļņā uz Angliju, bet viņam pietika tur pavadīt divusarpus gadus, lai saprastu, ka tur tāpat vien neviens zelta kalnus nedod. Atgriezās mājās, interesējās par darbus Jēkabpilī, Balvos, bet tur iespēju nebija, un tad nāca piedāvājums no Gulbenes. Kopš 2016.gada septembra viņš ir mūsu sporta skolas futbola treneris.
Izaicinājumi mainās
Kaspars atzīst, ka viņa kā trenera darbā izaicinājumi ar laiku mainās. Ja pašā sākumā viņam bija lielas ambīcijas — šķita, ka spēlēs, uzvarēs un būs paši labākie, tad, saskaroties ar realitāti, šīs ambīcijas nedaudz pierima. Tagad lielākais izaicinājums ir vispār ieinteresēt bērnus un jauniešus futbolā. Kad bērns jau ir atnācis uz treniņu, tad tālāk viss ir atkarīgs no trenera, cik prasmīgi viņš spēj pasniegt futbola nodarbību, lai rosinātu patiesu interesi un vēlmi.
“Kad sāku strādāt, izveidot grupu ar 20 bērniem, nebija problēmu, tad tagad to izdarīt ir grūtāk. Tas arī ir izaicinājums,” saka Kaspars.
Viņš arī novērojis, ka ar gadiem bērni mainās, proti, viņu uzvedība, intereses, attieksme pret sportu. Tagad viņiem ir daudz plašāks interešu loks, kā arī vairāk vilinājumu ārpus sporta. Tas savā ziņā padara bērnu piesaistīšanu sporta aktivitātēm, arī futbolam, sarežģītāku. “Kad sāku te strādāt, mani pirmie audzēkņi toreiz bija tie, kas dzimuši 2010.gadā. Ja treneris teica, kas jādara, bērni to darīja un klausīja,” atminas Kaspars.
Tagad situācija ir mainījusies. Bērni ir brīvdomātāji, individuālisti, grūtāk ir panākt disciplīnu un vienkāršu paklausību, līdz ar to tas prasa no trenera citu pieeju – vairāk skaidrot, motivēt, iesaistīt. Trenerim jāspēj būt radošam un ļoti pacietīgam.
Gulbenē ir talantīgi jaunieši
Lai izaugtu par patiešām labu futbolistu, ideālais variants ir talanta un darba apvienojums. Kaspars stāsta, ka, protams, ir gadījumi, kad bērns atnāk uz treniņu, un jau no pirmajiem mirkļiem redzams, ka viņam ir dotības, viss padodas. Dažkārt šādi bērni nāk no ģimenēm, kur futbols jau ir ikdiena, piemēram, mājās ir vecāks brālis, kurš arī spēlē futbolu. Šajā gadījumā, kā uzsver treneris, nevar viennozīmīgi pateikt, vai tas ir tīrs talants, vai tomēr jau regulāra darba rezultāts. Bet talantu varot pamanīt, tas izceļas.
Viņam kā trenerim ir liels gandarījums redzēt, ka arī Gulbenē ir jaunieši ar talantu un potenciālu, kuri turpina attīstīties un trenēties jau augstākā līmenī citās pilsētās. Piemēram, viņa audzēkne Laura Kallase tagad trenējas “Riga FC Women”. “Viņas mamma toreiz atnāca un prasīja, vai meitenes arī ņem trenēties, jo galvā viņai esot tikai futbols. Ar tādu skepsi no savas puses teicu, lai jau atnāk. Domāju, ka viņa sastapties ar puišu pretestību un aizies. Bet, kad atnāca, un čaļiem, kas bija trenējušies jau piecus gadus un kurus uzskatīju par labiem spēlētājiem, “ielika”, tad man acis izpletās. Šādi futbola fanāti arī kaut kur dzīvē tiek tālāk,” saka Kaspars.
Viņš min arī, piemēram, Raulu Vītolu, kurš ir Latvijas jauniešu U-15 izlasē, Renāru Rāmu, kurš spēlē 1.līgā, pārstāv tagad “Smilteni”, un ir rezultatīvs spēlētājs. “Pagājušajā sezonā viņš bija rezultatīvākais mūsu komandā 3.līgā,” stāsta Kaspars un atklāti atzīst, ka katram trenerim ir jāspēj jūtas nolikt malā, jāsaprot un jāpieņem, kad jaunietis ir gatavs spert nākamo soli – doties uz stiprāku komandu, augstāku līmeni vai citu pilsētu, kur ir labākas iespējas attīstīties.
Nav nepieciešams steigties
Runājot par piemērotāko vecumu, kad bērnam sākt trenēties futbolā, viņš uzskata, ka nav nepieciešams steigties pirms skolas vecuma. “Kādreiz domāju, jo ātrāk sāks, jo labāk. Nē. Ir nākuši pie manis 4 gadus vecu bērnu vecāki, bet tad esam pārrunājuši, vai bērns grib spēlēt futbolu, vai jūs kā vecāki to vēlaties? Bērns 4 gados var daudz ko gribēt, bet ir jāsaprot, vai tas ir vajadzīgs. Un sporta skolā šāda vecuma bērni netiek uzņemti. Vai vajag 4 gadus vecu bērnu likt kopā ar sešgadniekiem, un “nosist” viņam visu apetīti un patiku pret futbolu? Kad pienāk atbilstošs vecums, un var uzņemt sporta skolā, tad šis bērns būs jau sevi izsmēlis. Domāju, ka futbolā nav noteicošais agrīnais vecums, kad jāsāk trenēties. Ja interese par futbolu parādās 10 vai 11 gados, nekas nav nokavēts,” saka Kaspars.
Svarīga – vecāku ieinteresētība
Kaspars uzsver, ka vecāku iesaiste bērna sporta dzīvē ir ļoti svarīga. Vecākiem noteikti jāizrāda interese par to, ko bērns dara. Reizēm viņam šķiet, ka daži vecāki atved bērnu uz treniņu ar domu, ka viņš kā bērnudārzā būs pusotru stundu pieskatīts, labi pavadīs laiku ar draugiem. Taču tā nevajadzētu būt. “Es saviem bērniem pēc treniņiem nejautāju, kā gāja. Tad atbilde būs: “Labi!” Es prasu: “Ko jūs darījāt treniņā?” Tad bērns sāk domāt un stāstīt plašāk,” saka Kaspars.
Ir svarīgi uzklausīt arī bērnu pārdzīvojumus. “Bērniem arī ir jāskaidro tas, ka viņi ir sporta skolas audzēkņi. Tā nav vienkārši interešu izglītība. Sporta skolā prasa arī apmeklējumu. Mēs trenējamies, lai kļūtu labāki, lai pilnveidotos, un vēlāk tiks prasīts arī rezultāts. Ja mājās to nestāsta, tad vienam pašam trenerim ar to ir ļoti grūti cīnīties,” stāsta Kaspars.
Vecāku uzvedība sacensībās pēdējā laikā ir plaši apspriests temats – un ne bez iemesla. Ir situācijas, kad vecāki pārlieku aizraujas ar līdzi jušanu. “Kad nāca pirmā pieredze sacensībās, aizbraucot uz citām pilsētām, tad sapratu, ka Gulbenē vecākiem ar līdzi jušanu viss ir kārtībā. Viņi ir disciplinēti un mierīgi. 8 vai 10 gados mēs nespēlējam, lai uzvarētu pasaules čempionātā. Esmu teicis vecākiem: šajā vecumā nav jābūt čempiona tituliem. Vajag, lai bērns ir apguvis iemaņas, kas viņam būs noderīgas 15, 16, 17 gados un turpmāk, kad būs jāparāda – māk vai nemāk spēlēt futbolu,” saka Kaspars.
