Tāda kapu kultūra kā Latvijā citur pasaulē ir reti sastopama, arī bēru tradīcijas. Viena no tām – krusta koki – ir gadsimtiem sena. Tā Latvijā zināma tikai Vidzemē, bet sevišķi izplatīta bijusi Gulbenes pusē.
Diemžēl maz ir to, kas atceras vai var pastāstīt, kā šī tradīcija krusta kokos saglabājusies ap Galgausku.
Krapas krusta priede – dabas brīnums
No Stāķu-Galgauskas ceļa, pirms krustojuma ar Gulbenes-Madonas šoseju, lauka vidū labi saskatāma priede. Tā ir Krapas krusta priede, kas vēl arvien ir sulīgi zaļa un lepni slej kuplā vainaga siluetu pret padebešiem. Tiesa, vienā pusē daži zari ir kaili. Tomēr tā spītīgi aug, lai gan varēja aiziet bojā, kad bija iekļauta teļu aplokā, kur lopi izbradāja priedes saknes un norīvēja mizu ar krustiem.
Par priedes atdzimšanu 2014.gadā bija pārsteigts dabas pētnieks Guntis Eniņš. “Ar kādiem debesu vai zemes spēkiem to var izskaidrot? Svēta brīnumpriede, kas atdzimusi pēc daudzu gadu ilgstošas un atkārtotas stumbra nomizošanas. Ne tikai dižkoks un kulturvēsturisks piemineklis, bet arī neticams dabas brīnums – vispacietīgākais, visizturīgākais, vissīkstākais dzīvības brīnums Eiropā,” raksta G.Eniņš grāmatā “Nezināmā Latvija”.
Pievienojoties šai atziņai, manuprāt, var uzskatīt, ka Krapas krusta priede iemieso jeb savā veidā personificē daudzus citus krusta kokus, kuri ir zuduši, nav vairs atrodami vai kuros iegrieztie krusti ir aizauguši. Tomēr ir vēl liecības, kas glabā stāstus par seno tradīciju, jo Krapas krusta priedi sargā veļi – kokā iegrieztās dvēseles.
Krapas krusta priedē bijuši daudzi lielāki un mazāki krusti. Tos iegrieza bēru dienā, braucot uz kapiem vai no kapiem. “Kad vēl brauca ar zirgiem, līdz kapiem Tirzā vai Gulbenē bija tāls ceļš. Kamēr priedē iegrieza krustu, varēja iedzert un uzkost aizgājēja piemiņai, kā arī atpūtināt zirgus,” stāsta krapeniete Millija Ūdre.
Viņa atceras, ka pie priedes piestāja arī tad, kad pavadīja viņas vecmāmiņu. Savukārt vectēva bēres bija aukstā ziemas dienā, tāpēc viņa nebrauca uz kapiem kopā ar citiem. M.Ūdre atzīst, ka krusti bija ļoti dažādi. Viņas klasesbiedrene teikusi, ka tuviniekam iegriezts skaists, mākslinieciski veidots krusts. Tā bija pieņemts un krustus grieza, šo tradīciju turpinot no paaudzes paaudzē. Tomēr ar laiku to darīja arvien retāk, neizprotot vai nevēloties atcerēties. Nu jau gadu desmitiem bērinieki brauc mašīnās garām krusta kokiem, nereti steidzoties, lai ātrāk atvadītos no aizgājēja un atgrieztos ierastajā ikdienā. M.Ūdre secina, ka šī tradīcija ir zudusi.
Krusts kokā aiztaisa dvēselei ceļu
Otrs krusta koks, par kuru zina mazāk, ir Slaņķu krusta priede. Tā aug ceļmalā iepretim bijušajai Galgauskas ambulancei. Tajā nav saskatāmi daudzi krusti, bet galgausniete Silvija Pauga (dzimusi Žvīgure) atceras, ka vēl maza tos redzējusi. Priede saista ar īpaši skaistu un cēlu stumbra stāju, turklāt šķiet – iznākusi kādu sagaidīt. Ne velti galgausnieši zina priedi kā tikšanās vietu, kurā var sajust šī koka īpašo enerģiju.
S.Pauga stāsta, ka no viņas mājas “Niedrītes”, ja veda bērēt uz Gulbenes kapiem, tad krustu grieza Krapas priedē, ja veda uz Tirzas kapiem, tad krustu grieza Slaņķu priedē. Vēl 1994.gadā tajā krustu krustdēlam iegrieza viņas brālis Kārlis Žvīgurs.
“Tāda tradīcija – krustu griež, lai nespokojas, lai dvēselei ceļu aiztaisa, robežu novelk starp dzīvo un mirušo pasauli, lai atpakaļ nenāk un citus līdzi neņem,” skaidro S.Pauga. Tiesa, ir arī cits skaidrojums – krustu griež, lai mirušā dvēsele veļu laikā zinātu ceļu atpakaļ uz mājām.
“Kad nomira mans jaunākais brālis Juris, nolēma viņu apglabāt dzimtas kapos Tirzā. Viņu izvadīja no mūsu mājas, tomēr atšķirībā no citām reizēm, vedot uz kapiem, krustu Slaņķu priedē neiegrieza. Laikam aizmirsa. Dzīve turpinājās, un spriedām, ka māsas dēls un mans krustdēls Silvestrs, kas tepat audzis un skolā gājis, varbūt nāks te saimniekot. Bet pagāja vairāk nekā gads pēc Jura bērēm, un Silvestrs gāja bojā autoavārijā, ko izraisīja braucēji reibumā. Mans brālis Kārlis teica, ka viņš ir daudz domājis – visiem ir krustu griezis priedē, arī radiem un kaimiņiem, bet savam brālim Jurim neiegrieza, un viņa dvēseles ceļš palika nenoslēgts. Varbūt tāpēc tik traģiski gāja bojā Silvestrs? Kad krustdēlu izvadījām uz Tirzas kapiem, brālis bija sagatavojies krusta griešanai, un visi apstājās pie Slaņķu krusta priedes. Var ticēt, var neticēt, bet pēc tam neviens piederīgais nav pēkšņi miris,” secina S.Pauga.
Cits stāsts par veļa atgriešanos mājās jeb spokošanos ir stāmerienietim Edžum Vējiņam, ko viņam atklājusi māte. Viņa ne tikai zinājusi seno bēru tradīciju, bet arī to ievērojusi. Tiesa, padomju varas gados krustu kokā neiegrieza E.Vējiņa vectēvam. Savukārt viņa tēvam krustu iegrieza vēlāk, jo pēc bērēm katru vakaru tēvs “sēdēja” pie rakstāmgalda un veica pierakstus savā darba burtnīcā. Kad nelielā bērzā, kas auga vietā, kur tēvs savulaik medīja, tika iegriezts krusts, viņš vairs nenāca uz māju. Māte secināja, ka dvēselīte paliek iegrieztajā krustā.
Galgauskas novadpētnieks Oļģerts Miezītis savulaik stāstīja, ka bērinieki, kas no Galgauskas brauca uz Tirzas kapiem, krustus grieza Siliešu priedēs pie Elkšņupītes. “Tur pirms kara bija sagriezts daudz krustu. Bet pēc kara, kad bija jāpilda lielās meža izstrādes normas, pavēlēja izzāģēt visu to silu gar Tirzas krastu kā sodu, jo cilvēki jau negribēja tādas priedes ar krustiem zāģēt,” liecina O.Miezīša atmiņas. Viņš savam tēvam krustu priedē iegriezis 1942.gadā.
Svarīgi sakārtot aizgājēja dvēseles mieru
Vēsturnieks un dabas pētnieks Andris Grīnbergs uzsver, ka Krapas un Staru tuvumā ir saglabājušās birzis ar krusta kokiem. Staros krusti griezti pārsvarā bērzos un eglēs, Krapā – priedēs un eglēs, savukārt Beļavas pusē – priedēs un apsēs. Kapu kalnā Daukstu pagastā ir 22 krusta koki – 20 priedes un 2 egles. Staru krusta koku birzī saglabājušies 22 koki, kuros griezti krusti. Unikāls ir Beļavas krusta ozols, kas ir vienīgais Latvijā.
G.Eniņš secina, ka par šīs tradīcijas seno izcelsmi liecina tās mežonīgums – griezt lielu rētu dzīvā kokā. Acīmredzot aizgājēja dvēseles jautājumu sakārtošana šajā gadījumā ir nesalīdzināmi būtiskāka par koka ievainojumu. Krusts ir senākā, izplatītākā un iedarbīgākā aizsardzības zīme. Tikai vēlākos laikos tā asociējas ar kristietību.
“Mūsu senčiem bija skaidrība, kādas zīmes jālieto, lai aizgājēja dvēsele netraucētu dzīvajiem turpināt dzīvot, jo nāve nav sods par grēcīgu dzīvi, tas ir Dieva likums,” norāda zīmju zintniece Brigita Ektermane.
Arī tie, kuri netic, nereti pārmet krustu, cerot, ka tas palīdzēs, sargās. Tas ir atgādinājums, ka mūsu pasauli caurvij dažādas enerģijas, ka tā ir duāla – blakus labajam pastāv ļaunais un blakus tumsai – gaisma. Tādēļ ir vajadzīga mūsu līdzdalība, līdzatbildība, veidojot savu dzīvi līdzsvarotu, laimīgu, aizsargātu. Iekšējās laimes, miera, harmonijas un mīlestības sajūtai ir daudz lielāka vērtība nekā visas pasaules bagātībām. No senčiem mantotās tradīcijas ir latviskās identitātes pamats.
– Mārīte Dzene
