“Mēs varam vilkt paralēles Ukrainas armijai ar Latvijas karavīriem. Arī mūsu galvenais mērķis ir aizstāvēt savu zemi, savu ģimeni. Tieši tāpat ir arī ar Ukrainas karavīriem. Ukraiņi tagad savu varonību patiešām izceļ saulītē,” tā par notiekošo Ukrainā “Dzirkstelei” saka Zemessardzes 25. kaujas atbalsta bataljona komandieris pulkvežleitnants Ģirts Pintāns.
– Kāds ir jūsu redzējums, kā tālāk varētu attīstīties notikumi Ukrainā?
– Šis ir mans personīgais viedoklis – domāju, ka, iespējams, visdrīzāk notiks spēku pārgrupējumi un karadarbība Ukrainā ieilgs. Luhanskas un Doneckas apgabali ir tie, kurus Ukrainas spēki neatdos. To pierāda fakts, ka ukraiņi ne pēdu zemes negrib atdot bez kaujas. Kaujas, manuprāt, notiks diezgan ilgi.
Savukārt tad, kad Krievija vēl tikai vilka savus spēkus pie Ukrainas robežām, sākotnēji man bija sajūta, ka tā ir šantāža, bet pienāca brīdis, kad bija skaidrs, ka iebrukums būs. No tā brīža, kad tika aktivizēti hospitāļi, kad tika vāktas nepieciešamās asinis, izvērsti pārapgādes tīkli, tad bija skaidrs, ka karš Ukrainā vairs nav šantāža.
– Krievu armijas pastrādātās zvērības Ukrainā ir prātam neaptveramas!
– Daļai to cilvēku, kas pirms tam dzīvoja Krievijas informatīvajā telpā, mazliet sāk vērties vaļā acis un sapratne par Krievijas pasauli un visu pārējo, īpaši ņemot vērā to, ka šīs nežēlības Ukrainā notika tieši krievvalodīgo pilsētās. Šīs nežēlības ir kara noziegums. Kara noziegumu izmeklēšanas procedūrai nav noilguma. Jebkurš no Krievijas armijas karavīriem, kurš izdarīja šos noziegumus, agri vai vēlu atbildēs, un tas ir vairāk nekā skaidrs. Es karavīrus, kuri ir paveikuši šādas nežēlības, vairs negribētu saukt par karavīriem. Psiholoģiski šiem cilvēkiem jau visdrīzāk ir notikušas kaut kādas novirzes, ja var kaut ko tādu paveikt. Varbūt tā ir arī krievu armijas nesagatavotība, jaunie puiši, kas ir ar zemu izglītības līmeni, sliktu audzināšanas līmeni, un tajā brīdī viņi redz milzīgu varu. Un tas droši vien arī var ietekmēt uz nežēlībām. Bet šeit jāņem vērā arī moments – katrā valstī ir savi kritēriji, kādam ir jābūt karavīram. Es priecājos, ka Latvijā tie ir diametrāli pretēji, jo mūsu armijā karavīrs ir tas, kas darbojas tikai atbilstoši likumdošanai.
Skaidri redzam arī Krievijas karavīru motivācijas trūkumu, tas izriet no viņu pārķertajām telefonu sarunām un no informācijas, ko iegūst, pratinot gūstekņus. Marodierisms, kas notiek Ukrainā, pierāda karavīru motivācijas līmeni. Ja galvenā doma ir nozagt veļasmašīnu, tā ir degradācija.
Karavīram vienmēr ir svarīgi zināt, ko viņš dara, kāpēc dara un kam dara. Ja nav skaidrības, un to mēs redzam no Krievijas armijas karavīru puses, tad tas ir pirmais demotivējošais fakts. Tie Krievijas armijas karavīri, kuri karo Ukrainā, labi saprot un zina, kādi ir viņu zaudējumi, jo viņi reāli to redz ikdienā, lai arī Krievijas televīzija pasniedz pavisam citu informāciju. Komunikācija nenotiek tikai armijas vadības līmenī. Starp karavīriem arī tāpat notiek komunikācija. Neraugoties uz to, ka viņiem mobilie telefoni ir aizliegti, viņi atrod tos un lieto, kaut arī tas skaitās rupjš disciplīnas pārkāpums, un šīs sarunas tiek pārķertas.
– Cik liela ir iespēja, ka Krievija šajā karā pielieto ķīmiskos ieročus un kodolieročus?
– Jebkurš saprot, ka kodolieroči un masu iznīcināšanas ieroču pielietošana noteikti krasi mainītu šī kara gaitu. Domāju, ka tā otra puse (Krievija – red.) arī apzinās šādu ieroču lietošanas sekas, kaut gan arī tagad viņiem daļēji atpakaļceļa vairs nav. Tā ir nolemtības sajūta arī priekš viņiem.
Pret NATO valstīm Krievijai atvēzēties nesanāks, ņemot vērā pašreizējo Krievijas rūgto pieredzi Ukrainā, jo viņi nav varējuši sasniegt precīzus militārus mērķus. Principā viņi nav sasnieguši neko tādu ievērības cienīgu, līdz ar to viņi sāk izmantot 2. pasaules kara tehniku – iebiedēšanu, terora taktiku, tieši iznīcinot mierīgos iedzīvotājus, iedvešot šausmas, ciešanas, tādā veidā apspiežot nāciju. Bet man nav sajūtas, ka viņiem izdosies apspiest šo nāciju.
– Jūsuprāt, Rietumu valstu palīdzība ir pietiekama?
– Domāju, ka palīdzība ir adekvāta. Bieži ir nācies diskutēt ar cilvēkiem par NATO lomu šajā kontekstā. NATO sastāvā ir valstis, kas vienojušās pašaizsardzības organizācijā. Tā nav organizācija, kas bez atbilstošiem starptautiskiem lēmumiem var iet palīgā, bet, protams, tas neaizliedz valstij vai valstu grupām to darīt individuāli. Palīdzības sniegšana – tie ir politiķu lēmumi. Karavīriem kā man – ja būs uzdevums no valdības iet un darīt, tad mēs arī iesim un darīsim. Bet rezultāts, kāds tagad ir Ukrainā, ne tuvu nebūtu bijis sasniedzams bez ieročiem, ko piegādā Rietumvalstis. Jo vairāk viņiem spēj piegādāt, jo lielāka veiksme. Ukrainai karavīru pietiek. Ja klausāmies, ko saka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, – pietrūkst ieroču. Tie ir tieši augsto tehnoloģiju militārie ieroči. Tie ir ļoti dārgi, bet jebkurā gadījumā šī izšautā raķete ir daudz lētāka nekā tanks, un, ja redzam, ka efektivitāte ir tik augsta, tad tas ir tas, kas Ukrainai būtu visvairāk nepieciešams. Tas ir mans personīgais viedoklis. Redzam arī pozitīvas vēsmas no Rietumvalstīm par iespējamo pretgaisa aizsardzības ieroču piegādi. Nenoliedzami, arī Latvijas valsts, armija un iedzīvotāji sniedz lielu atbalstu Ukrainai – sūtot gan ekipējumu, gan cita veida palīdzību, gan nodrošinot visu iespējamo palīdzību tūkstošiem Ukrainas bēgļu Latvijā.
– Cik mūsu karavīri ir zinoši un sagatavoti?
– Nav nepieciešams šaubīties ne par virsnieku, ne instruktoru sagatavotību. Tas arī ir pierādīts. Mēs, Nacionālie bruņotie spēki, vairāku gadu garumā esam arī sūtījuši savus instruktorus uz Ukrainu apmācīt ukraiņu karavīrus. Mēs esam gājuši daudzus soļus uz priekšu, un tieši intelektuālā bagāža un apmācības līmenis ir mūsu priekšrocība. Latvijā Nacionālie bruņotie spēki sastāv no karavīriem un zemessargiem. Tas nozīmē, ka profesionālie karavīri katru dienu to vien dara, kā mācās. Viņi velta mācībām ļoti daudz laika, dodas uz mācībām arī ārzemēs, apgūstot dažādu ieroču lietošanu. Mums ir ļoti labi sagatavotas apmācību programmas. Mēs esam zinoši un nodarbojamies arī ar augsto militāro tehnoloģiju ieročiem. Mūsu karavīri sevi ir pierādījuši starptautiskajās operācijās.
Latvijai satraukties par konvencionālu uzbrukumu no Krievijas puses nevajadzētu, ņemot vērā to, ka, pirmkārt, Krievijas armija ar šo “kampaņu” ir krietni novājināta. Tā ir ievilkta iekšā karā uz nenoteikti ilgu laiku, un viņiem nav tādu resursu, lai kaut ko tādu izdarītu citur. Bet mans aicinājums ir būt uzmanīgiem, skatīties un klausīties oficiālos masu saziņas līdzekļus, ieklausīties padomos, ko sniedz Aizsardzības ministrija, piemēram, kā sagatavoties krīzei. Krīzes situācijā ikdienas dzīve kardināli mainās, jo var nebūt pieejama elektrība, gāze, apkure, komunālie pakalpojumi, internets un mobilie sakari. Var nestrādāt veikali, “benzīntanki”, nedarboties bankomāti un maksājumu kartes. Labākais veids, kā pasargāt sevi un savus tuviniekus, ir savlaicīgi sagatavoties jebkādai krīzes situācijai: izrunāt ar saviem tuviniekiem iespējamās krīzes situācijas un vienoties par rīcību, būt gatavam nodrošināt pārtikas, ūdens un pirmās nepieciešamības preču krājumus pirmajām trim dienām, atsvaidzināt zināšanas par pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanu, iegūt informāciju, kas var palīdzēt ekstremālos apstākļos. Tas nav attiecināms tikai uz militāru konfliktu, tas ir jebkuram gadījumam – tehnogēnās, dabas katastrofas. Tas, ka cilvēki sāk runāt un domāt par to, kā rīkoties apdraudējuma gadījumā, ir ļoti labi. Tas ir tāpat kā karavīriem – mēs arī visu laiku trenējamies, gatavojamies, un tieši ar savu gatavību radām atturošu faktu priekš iespējamā agresora. Jo sabiedrība vairāk saliedēta un vairāk gatava, jo tas ir grūtāk sakožams kumoss jebkuram agresoram. Mūsu sabiedrība ir spēcīga, un krīzes situācijās tā kļūst vēl saliedētāka. Arī Ukrainā bija liela Krievijas masu saziņas līdzekļu ietekme, bet tomēr krīze spēja saliedēt sabiedrību.
– Inita Savicka
Par Ģirtu Pintānu
– 2017.gadā uzsāka pildīt Zemessardzes 25. kājnieku bataljona komandiera pienākumus. Līdz 2021.gada rudenim bataljona personālsastāvu veidoja gan karavīri, gan zemessargi. 2021.gada vasarā tika atjaunots vēsturiskais 26. kājnieku bataljons un 25. bataljons kļuva par kaujas atbalsta bataljonu ar profesionālā dienesta karavīriem.
– Stāmerienā izvietotais Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 25. kaujas atbalsta bataljons ir otrais Zemessardzes bataljons, kura pamatsastāvu veido profesionālā dienesta karavīri. 25. kaujas atbalsta bataljona komandieris ir pulkvežleitnants Ģirts Pintāns. Viņš Stāmerienā ir jau no paša sākuma. Sākumā Stāmerienā tika veidota rotas lieluma vienība, taču pēdējā gada laikā tas ir kļuvis par bataljonu.
– 2009./2010. gadā Ģ.Pintāns guvis starptautisko operāciju pieredzi Afganistānā. Tā bija miera uzturēšanas operācija, kas krasi jau pašā saknē atšķiras no kara, kas notiek Ukrainā. Tur bija vairāk cīņa ar nemierniekiem, cīņa ar terorismu, kad jāspēj identificēt, atrast, neitralizēt.
