Autosporta cienītāji, meistarīgs pilots un stūrmanis, regulāri goda pjedestāla iekarotāji, kuri jau gadiem priecē savus fanus un skatītājus. Tādi ir lejasciemieši Mareks Švarcs-Švampāns un Armands Lūkins.
Vienu no pēdējām skaistajām Mareka un Armanda uzvarām varējām vērot šogad “Sarmā”, kur viņi rallijsprintā kāpa uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena.
Sarunā ar “Dzirksteli” Mareks atminas, kā viss sācies: “Ar tehniku pārņemts esmu jau no bērnības – ar visu, kam ir riteņi. Sākumā ar to, kas nerūc, tad jau – kas rūc, visi iespējamie mopēdi un “moči”. Pakāpieni bija diezgan loģiski, un tad jau sāku lūkoties uz mašīnu pusi, ka tik kāds iedotu pabraukt. Ja iedeva pabraukt ar mašīnu, tā bija svētlaime! Ļoti patika. Tā tas viss veidojās. Paralēli tam braucu līdzi vecākiem uz ralliju, jo viņi tolaik bija rallija tiesneši. Bet ralliji padomju laikā pārsvarā notika naktīs. Man bija grūti, jo naktī jāceļas, bet es vienmēr piekodināju vecākus, lai mani neatstāj mājās. Bija reize, kad negribēju celties un mani tomēr atstāja mājās. Tad, kad es pamodos un sapratu, ka neesmu bijis rallijā, raudāt gribējās, jo tas bija liels pārdzīvojums. It kā jau nebija, ko īsti darīt tajā tumsā, bet tā visa atmosfēra, kas valdīja…” ar smaidu atceras Mareks.
Savukārt, kad rallijs notika Lejasciemā, kur mašīnu bija burtiski jūra, tie bija svētki, jo rallijs “bija pie pašiem logiem”.
Sākumā bija motokross
“Kad tiku pie mašīnas un tiesībām, mēģināju visu pats. Neviens jau neteica: nāc un brauc. Tā līdz šim brīdim man nekad nav bijis trenera. Skatījos, kur varu legāli pasportot. Pārsvarā tie bija ezeri un aizsalušās ūdenstilpes ziemās. Tā sāku attīstīt savas prasmes. Lai gan sākumā piedalījos motokrosā, sapratu, ka tas ir ļoti traumatisks sporta veids, tāpēc vairāk nosliecos uz mašīnām. Un pirmā no tām bija “Audi”,” stāsta Mareks.
Latvijas līmeņa sacensībām Mareks sāka pieteikties no 2004.gada. Savukārt kopā ar Armandu Lūkinu brauc kopš 2014.gada. Pazīstami viņi ir jau no bērnudārza laikiem, bet kopējas intereses parādījās, kad viņi strādāja kopā.
“Armands redzēja, ar ko es nodarbojos, un viņam radās interese pamēģināt. Pirms tam viņš bija kāpis kalnos un guvis adrenalīnu tur, bet tad gribēja pasēdēt rallija mašīnā,” stāsta Mareks. Kopš tā laika ir izcīnīti pieci kopēji Latvijas čempiona tituli, un abi ir Latvijas sporta meistara titula īpašnieki.
Abi daudzus gadus ir spējuši noturēties autosportā ar labiem panākumiem. Mareks atzīst, ka zelta atslēgas vārdi tam ir: lietu kopums, izpratne par braukšanu un sadarbību, kā arī prasme visu laiku sevi prast sabalansēt, lai noturētu disciplīnā un nepārdegtu. “Saprast to, ka jādara precīzi, ātri, bet nepārspīlējot. Noteikti jābūt arī dotībām, un tad tas viss summējas,” saka Mareks.
Vecais un jaunais cīņubiedrs
Pagājuša gada sākumā Mareks un Armands atvadījās no sava vecā, labā cīņubiedra “Subaru”. Abi uzsver, ka nevienā rallijsprinta “gonkā” tas viņus nepievīla, ar veco “autiņu” ieguva gandrīz 100 kausus, 5 Latvijas čempionu un Lietuvas vicečempionu titulus, abi Latvijas sporta meistara titulus. “Tomēr pienāca laiks, kad veco “Subaru” pārdevām. Jaunais “Subaru” ir sportiskāks. Manam stūrmanim Armandam liels paldies, jo viņa ieguldījums ir neatsverams, lai mašīna, kas jau tā ir sportiska, taptu vēl sportiskāka. Tas pateicoties Armanda ieguldījumam! Autosports ir dārgs sporta veids, un izmaksas ir ļoti lielas. Lielākais atbalstītājs ir Armands Lūkins,” stāsta Mareks.
Savukārt Armands papildina, ka viņa uzņēmumā “Lūkins & Lūkins” ir izveidota atsevišķa nozare, lai varētu peļņu novirzīt braukšanai rallijā. “Veco mašīnu mēs pārdevām un par iegūto naudu jaunajai iegādājāmies sekvenciālo ātrumkārbu, kas ir īpaši ērta sacīkšu braucējiem. Izklausās dīvaini – apmainīt mašīnu pret ātrumkārbu, toties tagad iztiekam bez ātrumkloķa un ietaupītās sekundes uzlabo rezultātu. Protams, pie tās vēl ir jāpierod, bet viens no sapņiem ir piepildīts. Iepriekšējo pārdevām ļoti labi pazīstamam sportistam – mūsu olimpietim Jānim Paipalam, kurš arī grib gūt adrenalīnu šajā sporta veidā. Autosports jau aizrauj daudzus. Cik kuram ir iespējas, tas jau ir cits jautājums,” saka Mareks.
Viņi gan ir dzirdējuši arī neglaimojošus viedokļus no malas. “Citi saka: nu ko tur jūs vēl – nekādi jaunie vairs neesat. Bet vai tad autosportā ir kāds vecuma ierobežojums? Pirmkārt, paskatieties, kādas vietas Dakaras rallijā izcīna “čomi”, kuriem ir virs 60 gadiem! Otrs – kamēr vari, tikmēr dari, un, ja vēl sanāk un patīk, kāpēc ne?” saka Mareks.
Kad fani sakūda…
Marekam un Armandam ir savs uzticams fanu pulks, kuri deg par autosportu un kopā ar viņiem priecājas par veiksmēm. “Paldies viņiem!” abi uzsver.
Mareks stāsta, ka saviem faniem esot mācījuši, kur esot īstā vieta stāvēt trasē, lai viņus pamanītu, kad notiek sacensības. “Kad braucam, ir vietas, kur viņus nevar redzēt, jo jākoncentrējas uz trasi. Ja fani nostājas pirms līkuma, es koncentrējos uz trajektoriju un nevaru viņus pamanīt. Viņi pēc tam pārjautā: redzēji mūs? Saku: nē. Skaidroju, lai stāv aiz līkuma, tad malā ir iespēja pamanīt. Mums ir uzticami fani, kas brauc līdzi mums pat uz ārzemēm. Tie ir lejasciemieši vai Lejasciema izcelsmes tagadējie rīdzinieki. Forši, ka jūt līdzi!” abi atzīst.
Mareks piebilst, ka fani ne tikai motivē, bet uzliek arī pienākumus. “Kad fani sāk kūdīt: nu tu parādi, nu tu izdari! Tad stāvi uz starta un domā: nevari pievilt stūrmani, nevari pievilt fanus – tātad jābrauc ātri, bet noteikti jātiek līdz galam. To visu pirms starta tu pārdomā, bet tas ir līdz mirklim, kad iedegas zaļā gaisma. Tad “mandrāža” pāriet, un ir tikai trase,” atklāj Mareks.
Gan viņš, gan Armands uzsver, ka vissliktākais ir zināt, kur fani stāv. “Esam teikuši viņiem: nesakiet, kur stāvēsiet, jo tad tajās vietās ir liels uztraukums,” smaida Mareks.
Lai arī trasē bez negadījumiem neiztikt, Mareks ar Armandu sava čempionāta ietvaros nav izstājušies nevienās sacensībās. “Pat tad, kad apgāzāmies, mēs tomēr finišējām, bet rezultāts nebija no tiem labākajiem,” saka Mareks.
Savukārt lampu drudzis pirms starta gadu gaitā ir mazinājies. “Jo vairāk brauc, jo tas kļūst mazāks. Tie, kas tikko sāk braukt, nedēļu pirms sacensībām nevar ne ēst, ne dzert, ne gulēt. Mums tā vairs nav,” stāsta Armands.
Mareks atzīst, ka nemiers pirms starta ir vienmēr. “Tā ir tāda pašsaglabāšanās, jo visu laiku jau riskē. Redzot ralliju, taču ir dažādas situācijas, un no negadījumiem neesi pasargāts nekad,” uzsver Mareks.
Lai mašīna sacensībās aizvestu līdz finišam, tā ir jāizmēģina. “Lai iegūtu labu rezultātu, uz sacensībām ir jāaizbrauc ar maksimāli sagatavotu auto. Bet arī tad paredzēt visas nianses nevar. Tas nav iespējams, tomēr jācenšas visu pārdomāt, galvā iziet cauri ne vienu reizi vien. Tam vajadzīgi treniņi, un viss jaunais ir jāizmēģina. Bet šogad pa ziemu vispār nesanāca trenēties, jo jaunā mašīna tika pārbūvēta un uzlabota,” stāsta Mareks.
Runājot par šīs sezonas turpinājumu, Armands uzsver, ka uz priekšu grūti kaut ko prognozēt, ņemot vērā, kas notiek pasaulē. “Skatīsimies,” saka Armands.
– Inita Savicka, Gatis Bogdanovs
