Lizuma kultūras namā svētdienas pēcpusdienā pulcējās vietējie kultūras darbinieki un kultūras cienītāji, kā arī aktieri no Nacionālā teātra, lai sirsnīgā gaisotnē atzīmētu leģendārā novadnieka aktiera Kārļa Sebra 110.jubileju.
Pasākuma nosaukums – “Dzīvais vārds”, jo, lai cik iespaidīgas būtu Kārļa Sebra kinolomas, šoreiz uzsvars bija uz dzīvo vārdu. Pasākuma vadītājs un Nacionālā teātra aktieris Juris Lisners atgādināja, ka K.Sebrim vienmēr svarīgākas bija lomas teātrī. Tāpēc arī pasākuma organizatoru grupa, kuras priekšgalā bija Lizuma kultūras dzīves vadītāja Elita Dūte, šoreiz novada amatierteātriem bija devusi uzdevumu iestudēt K.Sebrim nozīmīgu lugu fragmentus. Vietējie aktieri no Lizuma, Lejasciema, Cesvaines, Beļavas, Stradiem un Tirzas iejutās gan Kolā Briņona, gan Hamilkāra kunga, gan Kihnu Jena, gan bezkaunīgā veča un vēl citās lomās.
Amatierteātru kustība turpinās
“Mēs vienmēr esam atzīmējuši K.Sebra jubilejas, tas bijis mūsu, lizumniešu, pienākums un mūsu idejas. Atceros, ka meistara 85 gadu jubileju svinējām Lizuma skolā, tad viņš pats bija atbraucis, uz deviņdesmitgadi braucām ciemos uz Rīgu, arī pēc mākslinieka aiziešanas mūžībā esam rīkojuši jubilejas pasākumus. Sirsnīgs pasākums bija grāmatas par Kārli Sebri atvēršanas svētki Lizumā. Iepriekšējā – K.Sebra simtgadē – uzsvars bija uz viņu kā personību, katrs dalījās atmiņās par mākslinieku, šoreiz uzsvars, ka teātra spēlēšana provincē turpinās, mūsu amatierteātri to dara, turpina viņa darbu. K.Sebris arī sāka, vienkārši spēlējot uz pagasta skatuves. Tagad varbūt arī kāds no jauniešiem reiz turpinās karjeru. Bet galvenais, ka amatierteātru kustība turpinās, un amatierteātri pie mums ir labā līmenī,” uzsver Elita Dūte.
To, nenoliedzami, var teikt par Tatjanas Ābeltiņas vadītājiem kolektīviem. Viņa vada gan Beļavas “Spēlmaņus”, gan Stradu “Viesistabu”, gan arī Lizuma amatierteātri “Daiva”. Kad jautāju, vai lugas nebija sarežģītas amatierteātru aktieriem, režisore atbild: “Nē, tās nebija sarežģītas, es teiktu – tās bija “garšīgas”. Es ar tādu baudu izlasīju šos darbus, pati meklējot fragmentus, piemērojot saviem kolektīviem! Domāju, ka mani aktieri aizrāvās ar šiem darbiem un noķēra sajūtu un prieku par to, ko dara,” saka Tatjana.
Viņa saviem aktieriem nestāstīja, ka skatītāju rindās šoreiz būs profesionāli aktieri – gan Uldis Dumpis, gan Juris Lisners un Marija Bērziņa. “Tas ieliek cilvēkus rāmjos, tā bija kā dāvana maniem aktieriem,” pajoko Tatjana.
Lepns, ka bijis mežonīgā kapteiņa Kihnu Jena komandā
Bez teātra spēlēšanas tikšanās reizē neiztika tomēr arī bez atmiņām, ar kurām dalījās aktieris U.Dumpis.
“Esmu tik ilgus gadus teātrī nodzīvojis, un tik ilgus gadus kopā ar Kārli Sebri, un domāju, ko lai pasaku vēl tādu, ko jūs nezināt, bet dažas lietas nāk prātā, ko es gribētu jums pateikt,” uzsver U. Dumpis. Viņam spilgti atmiņā palikusi K.Sebra 50 gadu jubileja toreizējā Drāmas teātrī, tolaik Uldis bija students Teātra fakultātē un bija apsveicēju vidū. “Kā varbūt vecākā paaudze atceras, tad toreiz jubilejas bija lielas un pompozas ar daudz dāvanām, stiepās garas stundas, bet beigās jubilārs teica pateicības vārdus. Tie bija pēc tāda kā viena standarta, vispirms paldies partijai un valdībai, bet Sebris mūsu paaudzes cilvēku prātos palika ar to, pateicības runu sāka ar “paldies tēvam un mātei”,” atceras U.Dumpis.
Viņš vēl šodien šo brīdi atceras kā aizkustinošu, jo pārpildītajā teātra zālē visi godināja dižā meistara mammu, vienkāršu sievieti, kas sēdēja skatītāju rindās.
“Vai es, jauns puisis, teātra fakultātes students, toreiz varēju iedomāties, ka pēc 40 gadiem, kad Sebris svinēs savu deviņdesmitgadi, viņš mani uzaicinās vadīt viņa jubileju,” atceras U.Dumpis.
Viņš atceras neskaitāmas K.Sebra lomas, taču mežonīgais kapteinis Kihnu Jens Kārļa Sebra izpildījumā – tas bija kas īpašs. “Tas bija 1970.gads, es spēlēju kapteiņa komandā, biju viens no somiem. Kā lai jums pasaka? Mēs visi bijām tādi piepacelti, pat lecīgi ar to, ka bijām Sebra komanda. Tā izrāde bija labi apmeklēta, ilgi mēs to spēlējām, un tas bija tāds neaizmirstams laiks.”
U.Dumpis atzīst, ka tad, kad Sebris jau bija projām no teātra, viņš bija vientuļš. “Sieva Nellija viņam bija jau aizgājusi debesu valstībā, un viņš bija ļoti priecīgs, ka kolēģi pie viņa gāja ciemos, Mārcis (Manjakovs) bieži gāja, arī Zilveru Valdiņš. Mēs, kolēģi, centāmies viņu apmeklēt. Man prātā viens no tādiem vakariem. Mēs ar sievu aizgājām, iedzērām pa graķītim, taisījāmies jau iet prom, bet Sebris aicināja mūs ienākt guļamistabā. Tur viņam uz nakstgaldiņa bija pelnu urniņa. Viņš teica: redz, mans Nells mani gaida… Tā arī tas notika – apbedīja reizē viņus. Un viņam bija tāda vēlēšanās, lai aizejot dzied viņam tuvu dziesmu – Tirzmalietes “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”. Tā mēs šo dziesmu arī dziedājām, varbūt arī tagad varam?” aicina aktieris, un visi klātesošie pievienojas M.Bērziņas skanīgajam dziedājumam.
Pirmizrādes ballītes beidzas ar “Še, kur līgo priežu meži”
Pasākumā piedalījās arī novadnieks mūziķis un komponists Valdis Zilveris, kas ilgus gadus bijis Nacionālā teātra muzikālais vadītājs, tagad strādā Radioteātrī. Arī viņš dalās atmiņās caur “Dzirksteli”.
“Pēdējās izrādes, kur K.Sebris spēlēja, es komponēju mūziku, piemēram, “Bezkaunīgie veči” – tā viņam arī bija lieliska loma!” saka V.Zilveris.
Viņš atceras, ka arī tad, kad K. Sebris jau bija aizgājis no teātra, viņš vienmēr nāca uz visām pirmizrādēm. “Mazajā zālē bija izrāde “Skats no tilta”, 2009.gads laikam tas bija, precīzi neatceros, bet tā bija pēdējā reize, kad viņš bija teātrī. Es biju atgriezies no koncerta, un man līdzi bija kamera. Režisors Kublinskis teica: “Filmē!” Un tā es iemūžināju pēdējo Kārļa uzrunu, kura ir arī saglabājusies. Vēl prātā man pirmizrādes ballītes, kur man vienmēr bija jāspēlē akordeons, un visas ballītes beidzās ar Sebra vienu no mīļākajām dziesmām “Še, kur līgo priežu meži”. Es daudz biju pie viņa mājās kopā ar Andri Daņiļenko, tad mēs vienmēr kārtīgi izdziedājāmies, viņam ļoti patika dziedāt, kaut viņš nemaz nebija tāds dziedošais aktieris,” atceras V.Zilveris un piebilst, ka vismīļākās dziesmas saistītas ar Gauju, jo arī pati Gauja meistaram bija ļoti tuva.
Mākslas darbi pēc jaunām izrādēm
Bez teātra spēlēšanas, atmiņām un dziesmām jāuzsver arī pasākuma skatuves vizuālais noformējums, kas bija ne tikai skaistumam, bet arī jēgai. Klātesošajiem bija iespēja dzirdēt fragmentu no pēdējās K. Sebra intervijas Lizumā, kur viņš ar bezgala lielu sirsnību runā par mīlestību pret savu dzimto pusi – Lizumu. Tāpat varēja uzzināt nezināmu faktu, ka meistars pēc katras savas pirmizrādes ir iegādājies mākslas darbus, un tā viņa mājās Rīgā veidojās vērtīga mākslas darbu kolekcija. Pirms katra lugas fragmenta, ko spēlēja vietējie aktieri, uz ekrāna varēja redzēt mākslas darbu, ko K.Sebris bija iegādājies.
“Tur nopelns Vairai Briedei, viņa par to zināja, viņa bija bijusi pie Sebra mājās, vispār bez viņas muzeja zināšanām nekā nebūtu,” uzsver E. Dūte. Viņa uzsver arī visas pasākuma darba grupas, kurā bez viņas, V.Briedes un T.Ābeltiņas bija arī Zeltīte Dūrīte, Irēna Ābeltiņa un Ligita Zitāne, nopelnus.
Tāpat E.Dūte pateicīga Nacionālajam teātrim, kurš bija atsaucīgs un pats atvizināja aktierus uz Lizumu. “Netika Mārcis Manjakovs, kas bija K.Sebra teātra krustdēls, bet atbrauca Uldis Dumpis!’’ viņa saka. Leģendārā aktiera U.Dumpja ierašanās, nenoliedzami, ir īpašs notikums, jo ziedu kalni iegūla aktiera rokās no cienītājiem un neskaitāmos telefonos tagad ir bildes kopā ar U.Dumpi.
