Gulbenes šautriņu metēju klubā “Gulbene dārts” 16.februārī viesojās šautriņu metējs Madars Razma, kurš vienīgais kā profesionāls dārtists pārstāv Latviju Profesionālās dārts korporācijas (PDC) rīkotajos turnīros.
Uz tikšanos ar seškārtējo Latvijas čempionu individuālajās un septiņkārtēju čempionu pāru sacensībās bija ieradušies ne tikai mūsu novada sportisti, bet arī Vecpiebalgas kluba pārstāvji. Vakara gaitā Madars atbildēja uz daudziem jautājumiem, neliedza savu padomu, piedalījās sacensībās, kur palika nepārspēts, un piekrita “Dzirkstelei” sniegt nelielu interviju.
– Ko pasaules līmeņa sportists dara Gulbenē?
– Šis apmeklējums ir daļa no manas misijas, kas ir šautriņu mešanas popularizēšana Latvijas reģionos. Esmu jau bijis Kurzemē, Latgalē un, pateicoties vietējiem entuziastiem, esmu arī Gulbenē. Es pat teiktu, ka šāda veida pasākumi man ir izklaide un atpūta, taču tajos var gūt arī pieredzi cits no cita. Esot ārzemēs, esmu bijis ļoti daudzos šāda veida pasākumos un sapratu, ka ne tuvākajā, bet tālākajā nākotnē kas līdzīgs jāievieš arī Latvijā. Šautriņas tomēr ir izklaide, ja neskaita pašus azartiskākos, kuriem tas tiešām ir sports.
– Kur tad ir tā robeža starp izklaidi un sportu?
– Manuprāt, īsts sports sākas ar piedalīšanos pasaules reitinga turnīros, šāds vakars noteikti ir izklaide. Protams, arī kaut kādā līmenī sports ir sacensības, ko rīko Latvijas Dārta federācija, taču tas ir tikai sākums, starts uz lielo sportu. Šādi iknedēļas turnīri ir izklaide, kādam tie noteikti ir treniņi, taču pārsvarā darbdienu vakaros tā ir atpūta, lai izvēdinātu galvu un satiktu draugus un domubiedrus.
– Pastāv uzskats, ka šis ir tāds kā iedzērāju sports.
– Tas varbūt saistās ar to, ka sacensībās līdzjutēji sēž pie galdiem ar alus kausiem, bet pašiem sportistiem – kategoriski nē. Arī ārzemēs šāds viedoklis nav aktuāls, jo kas gan tas par angli, kurš vakarā neizdzer pāris kausus alus un neuzmet šautriņas. Tas vienkārši ir dzīvesstils, un viņi to tā neuztver.
– Vai var cerēt, ka kādreiz šis būs olimpiskais sporta veids?
– Kad es sāku spēlēt Eiropā, notika daudz sarunu par šo tēmu, taču bija uzskats, ka tam noteikti jānotiek Londonā, tad Parīzē, tad Losandželosā, bet ar to laikam viss izbeidzās, un par šo tēmu šobrīd neko neesmu dzirdējis. Manuprāt, šobrīd pietiek ar to, kas ir, bet, ja tā kādreiz notiktu, tad ir jautājums, vai kāds no Latvijas to spētu, jo pasaulē ir tik daudz šī sporta veida piekritēju, ka atliek vien minēt, kā sakārtot sacensības līdz tikšanai uz šīm spēlēm. Tomēr es, protams, gribētu to piedzīvot.
– Kuru tu uzskati par savu lielāko sasniegumu?
– Vispār jau iekļūšanu elitē. Kad saproti, cik grūti vai viegli tas viss ir nācis, tad grūti pat izlemt. Protams, ir kādas spožas un emocionālas spēles, bet viena vai otra spēle noteikti nav sasniegums. Sasniegums ir tas kopums šim ieguldītajam darbam, bet zinu, ka pats lielākais sasniegums man noteikti vēl ir priekšā. Bet šobrīd man jāsāk ar atgriešanos “TOP 32” pasaules reitingā, jo brīdis, kad es tur biju, man bija ļoti nozīmīgs un emocionāls.
– Vai rēķināšanai un punktu skaitīšanai ir liela nozīme?
– Protams, mēs visi no galvas zinām nobeigumu kombinācijas, bet vienalga bez labas skaitīšanas ir grūti. Vari nokļūdīties ar kādu šautriņu, un viss ir jāpārrēķina, bet arī, kad pirmās divas jau ir trāpītas, es tomēr skaitu līdzi. Pienāk tāds brīdis, kad tu gribot negribot vienalga pārskaiti, jo pārliecībai ir jābūt. Un pārliecībai jābūt vienmēr. It sevišķi atbildīgos brīžos, kad nervi uzdod. Tad es vienkārši nepieļauju domu, ka varu netrāpīt. Tas, ka iemet, nav veiksme, jo tu taču tur tēmē. Drīzāk tas, ka tu neiemet, ir neveiksme, jo ar prātu apzinies, ka to vari.
– Kāds ir Latvijas līmenis šajā sporta veidā?
– Mēs atpaliekam daudz, ļoti daudz! Gan šautriņu metēju skaita, gan līmeņa ziņā. Dažs, kā saka, piedzimst ar šautriņām rokā. Daudzi met no agras bērnības – tad arī var gaidīt rezultātu. Arī ārzemju klubi stipri atšķiras gan ekipējuma, gan treniņu ziņā. Un, protams, ka tev ir lielāka interese, ja vari doties uz klubu ar perfektiem apstākļiem. Tas viss ietekmē šī sporta veida attīstību.
– Ko tu novēlētu šautriņu metējiem?
– Teikšu ne tikai šī vakara dalībniekiem, bet visiem, kam šis sporta veids nav svešs: nu izbaudiet šādus vakarus! Kopumā ņemot, un īpaši Latvijā, šī vide ir draudzīga. Gan klubos, gan tur, kur ir tikai viens mērķis, valda pozitīvas emocijas, un novēlu, lai tā tas arī paliek. Galvenais – katram noķert to savu azartu. Visi jau par Latvijas čempioniem nekļūs, bet izvirzīt kaut kādus savus mērķus noteikti vajag. Un galvenais – lai tie piepildās!
