Trīs diennaktis augustā Gulbenes luterāņu draudzes mācītājs Ilgvars Matīss uzturējās Ukrainā. Viņš devās turp viens pats, bet ar draudzes un ģimenes atbalstu. Veda sarūpēto humānās palīdzības kravu. Ir dažādi stereotipi, bet patiesībā, kad ir labs mērķis, iedzīvotāji Latvijā ir ļoti atsaucīgi. Pat pirmspēdējā dienā, kad ienāca prātā ideja aizvest kaut ko no novada produkcijas, ,,Ķelmēnu’’ maizes ceptuves īpašnieki un ,,Dimdiņu’’ īpašnieki bija atsaucīgi bez jebkādiem nosacījumiem, tāpat arī Jaungulbenes aptiekas īpašniece, kuras dāvātās autiņbiksītes un higiēnas lietas brīvprātīgie novērtēja jo īpaši augstu. Mācītājs devās, lai satiktu jau zināmos draugus, paziņas, un ieguva jaunus.
No brīža, kad Krievija sāka karu pret Ukrainu, I.Matīss vairākas reizes brauca līdz robežai, lai tur ukraiņiem nodotu humānās palīdzības kravu no Gulbenes. Nu bija pirmā reize, kad viņš šķērsoja Ukrainas valsts robežu un cauri Luckai devās līdz pašai Kijivai, tālāk uz Bilu Cerkvu. Tādējādi viņš bija trīs Ukrainas pilsētās.
“Lai arī, būdams Ukrainas rietumu daļā, neko daudz neredzēju no kara sekām, es izjutu kara klātbūtni. Luckas pilsētā, kurā nakšņoju, divas dienas iepriekš raķetes bija raidītas uz rūpnīcu un trāpīja. Bija bojā gājuši cilvēki, kuri tajā brīdī atradās tuvumā. Turpat bija karš. Bet mani Dievs pasargāja šajā manā ceļojumā. Un nebija baiļu sajūtas. Kijivā mani naktī modināja un aicināja doties uz bumbu patversmi. Aizgājām, bet tur neviena nebija. Izrādījās, ka trauksme ir izsludināta apgabalā, nevis pašā Kijivā. Pārpratums. Bet tieši tad, kad biju Bilas Cerkvas pilsētā, Kijivā patiešām tika izsludināta trauksme,” “Dzirkstelei” stāsta I.Matīss.
Devās, lai satiktu cilvēkus
“Man bija svarīgi braukt pašam, nevis nogādāt sūtījumu ar kāda cita starpniecību. Es vēlējos redzēt darbībā labdarības organizāciju “Ukrainas izglītības fonds” (,,Ukrainka Osvitnja fundacija’’). Tā ir viena no daudzām brīvprātīgo organizācijām. Šī organizācija vairāk koncentrējas uz ģimenēm ciematos, kuri atrodas sarkanajā zonā. Par savu darbu rādīja foto, video liecības, iepazīstināja ar organizācijas brīvprātīgajiem. Mums Latvijā ir būtiski zināt, kur nonāk tas, ko ziedojām, kas to saņem. Jāsaprot, ka kara laikā uzdarbojas arī krāpnieki. Diemžēl. Zinu, ka Latvijā organizācijas, kuras gādā humāno palīdzību Ukrainai, tagad izvēlas to pašas piegādāt līdz galamērķim. Es pats personīgi ar krāpniecību saskāries neesmu. Mana motivācija bija doties uz Ukrainu arī tāpēc, lai runātu ar cilvēkiem un kopā aizlūgtu. Man tas bija svētīgi,” “Dzirkstelei” stāsta I.Matīss.
Kijivā viņš iepazinies ar Ukrainas pareizticīgās baznīcas (atdalījusies no Maskavas patriarhāta – red.) kapelānu Sergiju Budoviju, kurš I.Matīsam deva naktsmājas. Bijusi sajūta, ka viņi ir uz viena viļņa, it kā būtu pazīstami jau ļoti sen.
I.Matīss stāsta: “Biju pareizticīgo dievkalpojumā. Tur visas ceremonijas tagad notiek tikai ukraiņu valodā. Dzirdēju daudz lūgšanu par Ukrainu un izjutu tur īstenu patriotismu. Jutu šo noskaņojumu. Dievkalpojumā, kurā biju klāt, piedalījās apmēram 1000 cilvēku vai pat vairāk. Visiem pat nebija vietas, lai baznīcā atrastos vienlaikus. Es tur sastapu patiesi ticīgus cilvēkus. Piedalījos ļoti sirsnīgās sarunās. Jutu, ka ukraiņi ārkārtīgi novērtē Latviju, tāpat arī Igauniju. Saka, ka mēs Ukrainai esam devuši visvairāk no tā, kas mums pašiem ir. Jāsaprot, ka Ukraina teritorijas ziņā ir desmit reižu lielāka par Latviju un iedzīvotāju skaita ziņā – pat 20 reižu lielāka. Bet tomēr Ukrainā zina, kas ir Latvija.”
I.Matīss bijis arī Kijivas luterāņu baznīcā uz svētdienas dievkalpojumu. “Tur likās, ka viss ir tāpat kā mūsu dievkalpojumā, visu varēja saprast. Sēdēju pašā aizmugurē, bet dievkalpojuma beigās dzirdēju pateicības lūgšanu par mācītāju no Latvijas. Tas man bija pavisam negaidīti. Pēc dievkalpojuma sarunā ar mācītāju sapratu, ka viņš ir pazīstams arī ar mūsu arhibīskapu un viņu ļoti ciena. Bija arī aizlūgums par mazās sešgadīgas meitenītes Sofijas dvēselīti, kura gāja bojā iepriekšējā dienā Čerņihivā. Čerņihivas teātra ēkā bija bezpilotu lidaparātu izstāde, taču vietējie to nezināja. Uzlidojumā, kas tika veikts pa šo ēku, cieta ārkārtīgi daudz cilvēku, vienkārši garāmgājēji un mira arī šī meitenīte, viņas krusttēvs tieši bija šajā luterāņu dievkalpojumā…”
Ukrainā I.Matīss saticis arī divas meitenes, kuras kādu laiku, bēgot no kara, dzīvoja un skolu apmeklēja Rankā. Tagad viņas ir atgriezušās dzimtenē, taču ne vairs Zaporižjas apgabalā, kur iepriekš bija viņu mājas, bet gan pie radiniekiem Irpiņā. Viņu pašu mājoklis un auto ir pagalam, šobrīd abi vecāki ir jauna darba meklējumos. Irpiņa arī cietusi karā un saistās ar jo īpaši nežēlīgu krievu karavīru zvērībām, bet šobrīd tur uzturēšanās tiek uzskatīta par salīdzinoši drošu.
Meitenes I.Matīsam teikušas, ka viņām ir vislabākās atmiņas par Latviju un ka ļoti vēlas atkal satikt latviešu draugus. Mācītājs saticies vēl ar vienu ģimeni, kura kādu brīdi Latvijā dzīvojusi viņa mājās, bet pēc tam divus mēnešus pie mācītāja radiniekiem. Gandrīz katram ģimenē ir kāds tuvinieks, kurš kara apstākļos ir miris vai bezvēsts pazudis. Ārēji var šķist viss kārtībā, cilvēki smaida, pat joko, taču caur sarunām atklājas traģēdijas.
Par ukraiņu spēka avotu
Bilas Cerkvas pilsētā I.Matīss saticies ar organizācijas “Ukrainas izglītības fonds” aktīvistu Ivanu Trubilko. Uzzinājis, ka šis organizācijas brīvprātīgie regulāri brauc uz piefrontes ciemiem. Reizēm mēro līdz pat 2000 kilometriem un ved humāno palīdzību konkrētām ģimenēm. Zina, kas tur tieši vajadzīgs, un to arī ved.
“Viens no šiem brīvprātīgajiem kādu laiku dzīvojis arī Latvijā. Un šai organizācijai ir arī mikroautobuss, kas saņemts dāvanā no Latvijas. Radās laba sajūta. Esmu redzējis šos cilvēkus, runājis. Tas nebija ilgi, bet bija ļoti svētīgas šīs dažās stundas, kuras pavadījām kopā,” stāsta I.Matīss.
Ukrainā viņš saticis vīrus, kuri nebēg no savas valsts, vēlas būt kopā ar to un savu tautu. Sevišķi sirsnīgas sarunas I.Matīsam bijušas ar kapelānu S.Budoviju, kuram ir 34 gadi un kurš bijis kareivis, bet tagad turpina kalpot kā garīdznieks. Tagad viņš uz fronti dodas, lai atbalstītu karavīrus ar Dieva vārdu.
“Viņš uzsvēra, cik ārkārtīgi svarīgs ir garīdznieka darbs arī karadienestā. Es redzēju šajā cilvēkā degsmi un patiesu mīlestību pret tiem ukraiņiem, kuri ir frontē vai kuri ir atdevuši dzīvību par Ukrainu. Viņš teica, ka saņēmis piedāvājumu izbraukt no Ukrainas, par to iemaksājot noteiktu naudas summu. Atbilde bijusi: “Nē. Es nestāvēšu malā.” Man S.Budovijs kļuva īpašs cilvēks, kurā jutu mīlestību uz Tēvzemi,” stāsta I.Matīss.
Vēl viņam bijušas sarunas arī ar svešiniekiem, paļaujoties uz intuīciju. Tā Kijivas centrā pie Svētās Sofijas katedrāles I.Matīss novērojis aktivitātes, ka tiek vākta nauda dronu iegādei Ukrainas armijas vajadzībām. Pie kāda cilvēka mācītājs piegājis parunāties, un saruna izveidojusies tik saturīga, ka grūti bijis atsveicināties. Un atkal jau I.Matīss dzirdējis labus vārdus par Latviju, par latviešiem.
“No daudziem ukraiņiem esmu dzirdējis sakām, ka viņi mācoties no mums, no latviešiem, jo mēs sniedzam atbalstu bez nosacījumiem. Tā veidojas labas attiecības,” stāsta I.Matīss.
Karš arī garīgajā frontē
Uzturoties Ukrainā, I.Matīsam lielākoties ar cilvēkiem bijušas tieši garīgas sarunas. Piemēram, arī ar naktsmītnes saimniekiem Luckā. “Es atklāju, ka ļoti daudz Latvijai un Ukrainai ir kopīgā. Es tur nejutos kā svešā zemē, kaut es Ukrainā atrados pirmo reizi mūžā. Varbūt arī tāpēc, ka visu laiku līdz šim biju cītīgi sekojis līdzi notikumiem Ukrainā,” atklāj I.Matīss.
Sarunas ar ukraiņiem bijušas par to, kad beigsies karš. Neviens nesakot, ka tas būs drīz. Visi saprotot, ka tas būs ilgs process un ka nebūs viegli. “Viņi saprot. Arī saņemot F-16 iznīcinātājus no Nīderlandes un Dānijas, uzreiz brīnumaina atrisinājuma šim karam nebūs,” akcentē I.Matīss. Ar ukraiņiem viņam sarunas bijušas arī par ļaunumu kā ētikas kategoriju.
Vēl I.Matīss saklausījis, kas ukraiņiem sāp. Pašu valstī daži turpina dzīvot tā, it kā kara nemaz nebūtu. “Ļoti bagāti dzīvo. Un neuzskata, ka viņiem būtu jādomā ne tikai par sevi, bet arī par citiem, kuriem klājas daudz sliktāk. Ukrainai ir jāizcīna arī savs iekšējais karš. Pret korupciju, pret nevienlīdzību. Pat Latvijā tas nav vienkārši, bet ukraiņu tauta ir daudz lielāka. Un, kā katrā tautā, arī tur ir gan patrioti, gan vienaldzīgie, gan uzdzīvotāji, gan nodevēji. Un tāpat ir starp latviešiem. Mēs nevaram idealizēt sevi. Tikai krīzes situācijā mēs redzētu, kas ir kas, jo tieši tad atklājas katra cilvēka īstā daba,” saka I.Matīss.
Līdzīgi kā Latvijā arī Ukrainā tagad turas pie savas nacionālās valodas. Vēl striktāk nekā Latvijā. I.Matīss novērojis, ka vispār netiek lietota krievu valoda. Nevienā radiopārraidē nerunā krieviski un neatskaņo nevienu dziesmu šajā valodā. “Tas nav tādēļ, ka kāds ienīstu valodu kā tādu, arī ar mani neatsacījās runāt krievu valodā. Vienkārši šis laiks ir smags, tādēļ tā.’’
Tajā pašā laikā I.Matīss saredz, ka internetā tomēr krievu valoda tiek lietota, turklāt ļoti aktīvi un nospiedoši. Tāpēc reizēm kopsakarība iznāk sāpīga un reizē smieklīga. “Mēs televīzijā aizliegsim Kremļa propagandu, bet atveram “Youtube” (arī Latvijā) – un tur nekādi aizliegumi nefunkcionē,” saka I.Matīss.
Par Prigožina nāvi
Jau esot atpakaļ Latvijā, I.Matīss uzzināja par Krievijas pret Ukrainu karojošo noziedznieku “vāgneriešu” vadoņa Jevgēņija Prigožina nāvi. I.Matīss uzskata – likumsakarīgi. Pagājuši bija divi mēneši pēc J.Prigožina sarīkotā dumpja. “Un Putins par viņu jau runāja pagātnes formā,” prāto I.Matīss.
“Vāgneriešus” I.Matīss dēvē par “vienu slepkavu bandu”. Mācītājs pirmajā vietā liek nevis peripetijas par un ap J.Prigožinu, bet gan katra Krievijas cilvēka izvēli piedalīties karā pret Ukrainu vai to nedarīt.
“Arī tur mobilizētajam ir izvēle. Viņš var iet cietumā, nevis iet karot, lai kādu nogalinātu,” domā I.Matīss. Viņš uzskata, ka krievi uz fronti dodas ne tāpēc, ka gļēvi pakļaujas pavēlēm, drīzāk notic, ka saņems par to atalgojumu, par spīti tam, ka daudzi jau ir miruši šajā karā. Savukārt noziedzniekiem tā ir iespēja nosacīti iznākt no cietuma un nokļūt brīvībā. “Bet kas notiek, ja šie cilvēki atgriežas mājās no kara? Šausmas! Viņu sauc par kara varoni, bet par ko viņš karo, ko īsti aizstāv, tas nav skaidrs,” saka I.Matīss.
Viss šis konteksts labi ir saprotams Latvijai, Baltijas valstīm, jo šīs valstis ir piedzīvojušas okupāciju – uzskata mācītājs. Ukrainas situācija uzplēš baltiešu vecās, vēsturiskās rētas. Savukārt Rietumu pasaulē ne visi spēj būt tik empātiski ukraiņiem.
“Ir dzirdēti aicinājumi Ukrainai un Krievijai sēsties pie sarunu galda, vienoties, atteikties no kādas Ukrainas teritorijas par labu Krievijai. Nupat man tā teica Rietumeiropā dzīvojošs radinieks. Bet kā var sēsties pie sarunu galda ar varu, kuras uzdevumā Ukrainā izdarīts viss iespējamais ļaunums? Kā var tagad lemt atdot gabaliņu no Ukrainas – par ko viņiem sniegt šādu balvu?” saka I.Matīss.
Vai visiem ukraiņu vīriem jākaro?
Delikāts ir jautājums par tiem ukraiņu vīriešiem, kuri pašlaik uzturas ārpus savas valsts, arī Latvijā, un izvēlas nedoties uz fronti. “Tas ir sarežģīts jautājums. Katrs atbildēs Dieva priekšā pats par sevi, protams. Bet te mēs varam paskatīties no nākotnes prizmas. Šodiena būs reiz pagātne. Karš būs pagātne. Un bērni jautās: “Kur biji, ko darīji kara laikā?” Ja cilvēkam ir pārliecība, ka šobrīd viņš dara pareizi un atrodas tiešam tur, kur jābūt, tad varēs saviem bērniem vēlāk šos argumentus izstāstīt. Varbūt cilvēks arī ir savā vietā un varbūt tieši tur spēj Ukrainai dot vislielāko labumu. Bet, ja tādas pārliecības cilvēkam pašam nav, būs jāmokās sirdsapziņas pārmetumos. Arī saviem bērniem vēlāk būs grūti sniegt godīgu atbildi par to, kāpēc esi stāvējis malā,” uzskata I.Matīss.
Viņš piebilst, ka savu uzmanību nekoncentrē uz to ukraiņu daļu, kuri stāv malā vai bēg no personiskās atbildības par Ukrainu. Vairāk mācītājs domā un izceļ tos, kuros saskata paraugu. Pēc I.Matīsa domām – jo vairāk būs labo paraugu, jo vairāk cilvēki redzēs, kā ir jāmīl savu tēvzemi. Kijivas centrā ir labi apskatāma okupantu tehnika – iznīcināta, saspridzināta, sadegusi. Stāvot tam blakus, mācītājam nostiprinājās pārliecība – patiesa ticība Dievam un mīlestība uz tēvzemi ir stiprāka par jebkuru ieroci!
