Trešajā dienā pēc Krievijas izraisītā kara sākuma Ukrainā Gulbenes luterāņu mācītājs Ilgvars Matīss devās uz Polijas robežu, lai palīdzētu ukraiņiem. Viņš aizveda ziedojumus un atveda Ukrainas civiliedzīvotājus. Uz drošu vietu. Uz Latviju.
“Grūtāk ir neko nedarīt kā darīt. Palīdzēšana nav apgrūtinājums. Es saprotu – tas, cik palīdzēt varu es, ir tikai mazumiņš. Taču zinu, ka esmu pielicis savu roku. Ja mēs ar ukraiņiem būtu mainītā situācijā, arī gaidītu palīdzību. Vēlmei palīdzēt otram ir jābūt katrā cilvēkā. Dievs ir mūs aicinājis uz līdzjūtību. Vienaldzība būtu vissliktākais šajā situācijā. Šis karš Ukrainā – tā ir vēršanās ne tikai pret valsti, pret cilvēku, bet arī pret Dievu, kurš devis mums dzīvību. Kara gaitā var redzēt, kā var grēks un ļaunums pieņemties spēkā, cik tam ir daudz, ja tā var teikt, potenciāla izpausties itin visās iespējamajās formās – spīdzināšanās, slepkavībās, izvarošanās, laupīšanās, mērdēšanās badā… un vēl un vēl… Tad, kad tu saproti caur visu šo, ko var izdarīt grēks un ļaunums, tad arī saproti, kas aiz visa tā stāv… Kā Pāvils vēstulē efeziešiem to ir rakstījis: “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.’’ Te ir kaut kas vairāk nekā naids pret ukraiņu nāciju, te ir pats nelabais,” “Dzirkstelei” saka I.Matīss.
Iekšēja nepieciešamība nebūt malā
Nestāvēt malā, bet uzreiz jau palīdzēt kara skartās Ukrainas cilvēkiem – šo vajadzību I.Matīss skaidro kā Dieva aicinājumu. Tomēr viņš ir ne tikai mācītājs, bet arī sociāla būtne. Pats uzaudzis 12 bērnu ģimenē. I.Matīss ne tikai vārdos, bet arī darbos zina, ko nozīmē brālības jeb pleca sajūta. Viņš pats ir ģimenes cilvēks, kurš kopā ar sievu Ilonu audzina trīs bērnus, bet lielākā meita nu jau ir savā dzīvē.
I.Matīss stāsta – pēdējoreiz no Polijas robežas uz Latviju vedis ukraiņu sievieti ar četriem bērniem. “Visu ceļu runājāmies. Viņi bija piedzīvojuši ļoti skarbu pieredzi Hersonas apgabalā. Ģimenes tēvs palika Ukrainā, kur aprūpē 97 gadus vecu radinieci. Tikai bērnu dēļ mamma bija devusies projām no Ukrainas. Citādi arī viņa būt palikusi kopā ar vīru. Tieši sarunas, kas izveidojas garā ceļa laikā, patiesībā izvēršas arī par vienam otra stiprinājumu, un bija pat cilvēki, kuri vēlējās, lai par viņiem arī aizlūdz šī brauciena laikā,” atklāj I.Matīss.
6.aprīlī viņš Rīgā piedalījies mācītāju konferencē. Arhibīskaps Jānis Vanags esot sniedzis ieskatu, kā, viņaprāt, kara situācijā būtu jārīkojas Latvijas mācītājiem. Jānogādā ģimene drošībā, bet mācītājam jāpaliek kalpošanas vietā pat tad, ja ir karš. “Jāpaliek kopā ar savu tautu. Būtisks ir mācītāja atbalsts arī kara laikā. Vajadzīga ir ne tikai humānā palīdzība, bet arī garīgais atbalsts,” uzskata I.Matīss. Viņš uzsver – visu kristīgo konfesiju virsvadība Latvijā ir ieņēmusi vienotu nostāju un nosoda karu Ukrainā. Tajā skaitā – arī pareizticīgo baznīcas metropolīts Aleksandrs.
I.Matīss uzskata – Latvijas iedzīvotāji var mācīties no Ukrainas cilvēkiem. “Tas gara spēks, tas stiprums, tas skatījums uz nākotni… Viņi saka: “Mēs atjaunosim katru centimetru, kas tur ir izpostīts. Mēs, te, Latvijā, dzīvodami miera apstākļos, neesam tādi optimisti kā ukraiņi. Pat uz pusi ne,” prāto I.Matīss.
Cik bieži mēs, miera laikos dzīvojošie, esam gatavi pat nelielām pārmaiņām? “Zinu cilvēkus, kuriem ir iespēja dabūt labu darbu citā Latvijas pilsētā, bet viņi pat nav gatavi tam un labāk sēž bez darba. Bet karš atklāj, ka no materiālām lietām pietiek pat ar to, ko vari paņemt vienā mugursomā, lai uzsāktu dzīvi citā vietā. Daudz būtiskāk ir iepazīties ar atsaucīgiem cilvēkiem un saglabāt ticības dzīvi visur, kur dodies, nepazaudēt savas principu un morāles robežas,” saka I.Matīss. Viņš ir sapratis, ka ikviens cilvēks var sākt dzīvi no nulles, no jauna, citā vietā, ja vien ir drosme un vēlēšanās, un vislabākie nodomi.
Svarīgi aizstāvēt robežas, arī morālās
I.Matīss uzskata – mums ikvienam ir jābūt gatavam iesaistīties individuālās sarunās ar tiem, kuri dzīvo mums blakus, bet joprojām tic Kremļa meliem. “Gribētos pajautāt Krievijas karavīriem: vai viņi ir Ukrainā satikuši kādu fašistu?” saka I.Matīss. Nav pamata domāt, ka pasaule ar katru gadu virzās uz tālāku attīstību, uz labo. “Karš Ukrainā un okupantu zvērības pret Ukrainas tautu liek saprast – mēs dzīvojam ilūzijās par to, ka cilvēki paliktu tikai labāki un labāki,’’ uzskata I.Matīss. “Mēs redzam, ka ukraiņi aizstāv fiziskās jeb valsts robežas. Bet vienlīdz svarīgi ir aizstāvēt morālās robežas. Ja to nedarām, rodas viltus ideoloģijas, viltus morāles. Un tās vēlāk sagrauj fiziskās robežas. Par to būtu jāaizdomājas arī Latvijā.”
I.Matīss uzskata, ka ir jautājumi, kuros nostājai ir jābūt principiālai. Principiāli ir jāatsakās no Krievijas resursiem – kā nogriezt ar nazi, punkts un viss.
I.Matīss trīs reizes ir pēc savas iniciatīvas devies uz Polijas robežu un Latvijā kopumā ievedis 14 Ukrainas cilvēkus – sievietes un bērnus, arī kādu tēti kopā ar sievu un trim bērniem. Tajā brīdī Ukrainā vēl bija spēkā nosacījums: ja ģimenē ir trīs bērni un sieva nestrādā, vīrs var neiet karot, jo viņam jāuztur ģimene. I.Matīss zina, ka, karam turpinoties, Ukrainā mainījušās juridiskās normas – arī daudzbērnu ģimeņu tēviem ir jāiet aizstāvēt dzimteni.
“Es neteiktu, ka esmu kādu izglābis. Esmu bijis tur, kur jutu aicinājumu būt. Biju kopā ar šiem cilvēkiem noteiktu ceļa posmu. Tomēr man pašam šis ceļš bija vērtīgs ieguvums, mūsu savstarpējās sarunas… Ja vien būs nepieciešams, esmu gatavs doties palīdzēt atkal. Bet pat negribas teikt ,,palīdzēt’’, vienkārši būt tur, kur nepieciešams. Izjutu tiešām lielu atbalstu tam no savas draudzes. Paldies draudzei un ģimenei! Tagad bēgļu plūsma no Ukrainas ir mazinājusies,” atklāj I.Matīss.
Runājot par praktiski izplānoto palīdzēšanu, viņš saka – intensīvi meklējis informāciju internetā. Atradis arī domubiedrus, ar kuriem kopā braucis uz Polijas robežu. Tas bijis Velēnas draudzes loceklis Aleksandrs, kā arī cilvēks no I.Matīsa radu loka – sievas krusttēvs Jānis no Iecavas.
Kā atšķiras aizbraukušie no Ukrainas?
I.Matīss saka – atšķiras tie, kuri no Ukrainas ir aizbraukuši kara sākumā, no tiem, kuri aizbrauca nesen. “Kad pirmoreiz kādu ukraiņu mammu ar bērniem atvedu uz Latviju, viņi no auto izkāpa Mālpilī pie kopmītnēm, tur jau priekšā bija šīs ģimenes paziņas. Un viena meitenīte pēkšņi jautāja mammai: “Vai šeit tētis mūs sagaidīs? Vai drīz viņu satiksim?” Mamma valdīja asaras un nespēja neko atbildēt.”
Pēdējās uz Latviju atvestās ukraiņu ģimenes jau bijušas citādi noskaņotas. Runāja kā eksperti un teica, ka Ukrainā spējuši pēc skaņas atšķirt, kādas raķetes izšautas, kuras armijas lidmašīnas vai helikopteri lido, no kuras debespuses nāk un vai jābaidās.
“Tās ģimenes jau ir piedzīvojušas kara šausmas. Vieni man stāstīja, kā krievu kareivji naktī izgāzuši durvis viņu mājā, kā nošķīruši bērnus no pieaugušajiem, izvietojot pa dažādām istabām. Kā likuši vecākiem pie galvas šaujamieroci, lai stāsta, kur atrodas ukraiņu armija. Kādu ukraiņu vīru Krievijas karavīri kailu izdzinuši ārā no mājas un naktī, aukstumā divas stundas viņam likuši gulēt uz zemes tāpēc, lai viņš atzītos un stāstītu to, ko prasa. Un pieaugušie bērnu klātbūtnē vairs nevairās stāstīt, runāt par karu Ukrainā. Šie bērni ir redzējuši mirušos, ir dzirdējuši cilvēku sāpju un izmisuma kliedzienus,” saka I.Matīss.
Viņš uzsver – katram Ukrainas cilvēkam ir sava personiskā robeža jeb slieksnis, cik daudz viņš var izturēt. Kādai 12 gadus vecai ukraiņu meitenītei šeit, Latvijā, kļuva slikti ar sirdi, kad tālrunī ieraudzīja tēva sūtītos attēlus ar viņu dzīvesvietu Ukrainā. Pareizāk sakot, ar to, kas palicis pāri no viņu pilsētas pēc Krievijas raidītajām raķetēm, kaut arī pašu māja vēl tajā brīdī bija neskarta.
Dieva dzirnas maļ pamatīgi
Lieldienas – šie kristīgie svētki – arī ukraiņiem ir ļoti nozīmīgi, lai arī šogad tie būs pavisam citādi, bet tāpat – ticības piepildīti. “Lieldienas liek domāt par dzīvības un nāves robežām. Pagājušajā nedēļā uzmanības centrā bija slaktiņš Ukrainas pilsētā Bučā. Kur bija masu kaps? Pie dievnama, kur okupanti bija tos nosvieduši, it kā tur kāda lopkautuve. Un Čerņihivas pilsētā līķu kaudzes bija sanestas iekšā dievnamā kā kādā mirušo noliktavā. Jo vairāk Dievs tiek slavēts un viņa nākšana pie mums, jo vairāk nelabais trako, taču tam reiz pienāks gals, un mēs būsim palikuši pareizajā pusē – Kristus pusē. Citi valdnieki nāk un iet, bet Kristus paliek uz mūžiem. Krustā sistajā pestītājā mēs ieraugām ļaunuma un grēka būtību, bet caur Kristus augšāmcelšanos – Dieva uzvaru pār tumsu. Dieva dzirnas maļ lēnām, bet maļ pamatīgi,” saka I.Matīss.
Viņš kā garīdznieks uzsver – Dieva ceļi/plāni ir neizdibināmi un mēs katrs reizēm tiekam nolikti fakta priekšā kādā dzīves situācijā. Līdzīgi kā 6.aprīlī, kad no rīta bija putenis un viss bija balts kā decembrī, bet jau pēcpusdienā no tā visa vairs ne miņas. Tas tikai liek saprast – vienā acumirklī situācija var mainīties. Arī Dievs var izdarīt ko pavisam mums negaidītu.
“Daudzi cilvēki šajā pasaulē dzīvo tā, it kā viņiem mūžīgi piederēs tas, kas pieder tagad, un nekad nebūs Dieva priekšā jāstājas, un it kā nekad nepienāktu šīs pasaules gals, taču tas pienāks – tieši tad, kad domāsim par to vismazāk. Kamēr laupītāji un varmākas cenšas iekarot citus, tikmēr paši jau sen ir ļaunuma iekaroti. Šajā pasaulē nav nekā paliekama, tādēļ ir jāturas pie augšāmceltā Kristus,” uzsver I.Matīss.
– Diāna Odumiņa
