Ozolkalna amatierteātris “Spēlmaņi” un Stradu pagasta amatierteātris “Viesistaba”, kuru režisore ir Tatjana Ābeltiņa, atgriezušies no kāda īpaša teātru sadraudzības brauciena Gruzijā.
Abas teātra trupas ar Kharagauli teātri no Gruzijas iepazinās 2023. gadā, kad Limbažos noritēja festivāls “Spēlesprieks”.
“Bijām uz viņu izrādi, un mūs visus pārsteidza fakts, ka, nesaprotot, ko viņi runā, mums bija skaidrs, ko viņi rāda. Pēc neilgās sarunas ar režisoru un aktieriem bija nolemts, ka dosimies pie viņiem ciemos, lai tuvāk iepazītu kolektīvu un viņu spēlēšanas māku. Lai dotos šādā sadraudzības braucienā, ceļa izdevumus un uzturēšanās izmaksas mēs sedzām paši. Paldies novadam par atbalstu transportam uz lidostu un atpakaļ un par jaukajām dāvanām teātrim, jo nu noteikti varam tagad teikt, ka par vienu draugu mums ir jau vairāk,” teic T.Ābeltiņa.
Uz Gruziju devās divi teātra kolektīvi, kopumā 11 aktieri.
“Lielākā daļa aktieru Gruzijā bija pirmo reizi, un kopumā mēs tur pavadījām četras pilnas dienas. Pirmajā dienā mēs devāmies apskatīt Okatses un Martvili kanjonus, kā arī Promiteja alas, izbraucām ar laivu, un daži drosmīgākie aktieri nobrauca ar “Zip-line”. Tā bija ne tikai ekskursija, bet reāls pārbaudījums pašiem aktieriem un netieša mācība aktiermākslā. Piemēram, sajust vienam otru, pārvarēt sevi, aizmirst vārdus “es to nevaru”, rūpēties vienam par otru un, protams, saliedēties ar kolektīviem. Daudziem šī bija izaicinājumu diena, bija jāpārvar bailes (tieši tāpat kā uz skatuves),” stāsta režisore.
Otrajā diena aktieri ciemojās pie Kharagauli teātra.
Gruzīnu temperaments – viens no karstākajiem
“Mūs uzņēma ļoti sirsnīgi. Sagaidīja ar Gruzijas un Latvijas karogiem un izceptu lielu torti, uz kuras bija arī attēloti Gruzijas un Latvijas karogi. Mēs uz viņu lielās skatuves rādījām divas izrādes – “Aiz stikla”, kuru spēlēja “Viesistaba”, un “Sievietes laime”, kuru spēlēja “Spēlmaņi”. Galvenais brauciena mērķis bija sajust un saprast, kā izrādi var baudīt, redzēt un rādīt, nezinot valodu. Tieši žesti, mīmika, intonācija, sajūtas, saspēle un emocijas bija tās, kas palīdzēja saprast, ko mēs rādām. Gruzīnu temperaments ir viens no karstākajiem, arī uz skatuves. Un te bija ko mācīties! Kharagauli teātris ir gandrīz muzikālais teātris. Ļoti daudzas izrādes viņiem ir ar dejām un dziesmām. Kā jau visur, tā arī pie viņiem tautai patīk komēdijas, bet teātris iestudē ļoti daudz vēsturiskas un šobrīd aktuālās politiskās tēmas, kā, piemēram, karš. Kharagauli teātris mūs uzņēma ar ļoti skaistu dziedāšanu, neko tamlīdzīgu mēs neviens nebijām baudījuši un jutāmies ļoti gaidīti un mīlēti,” stāsta T.Ābeltiņa.
Viņa uzsver, lai arī Kharagauli teātris ir ļoti liels, bet pati pilsētiņa maza, teātrim ir iekārtota ļoti laba un liela skatuve ar apskaņošanas sistēmu un gaismām.
“Varēja gan just vēl “postpadomijas” garšu tieši vadības līmenī. Izteikta hierarhija, kura stingri jāievēro. Tieši Kharagauli teātrī galvenās lomas spēlē režisors. Reti ir tā, ka režisors nespēlē. No gruzīnu aktieriem ir daudz ko mācīties tieši neverbālā saskarsmē, kas arī bija mūsu brauciena mērķis. Viņu temperaments un situācijas izjūta, spēja parādīt ir pārsteidzoša! Izrādi var baudīt un saprast, nesaprotot nevienu vārdu,” stāsta režisore.
Katra diena izaicinājumu pilna
Trešajā un ceturtajā dienā teātra trupas devās pārgājienos pa kalniem.
“Apmeklējām Vardzia kalna alu pilsētu, Boržomi, klosterus, cietokšņus un uzkāpām kalnā, kura smaile bija 2000 metrus virs jūras līmeņa. Katra diena mums bija izaicinājumu pilna. Visas šīs dienas baudījām gruzīnu virtuvi un divus vakarus dzīvo mūziku,” atminas T.Ābeltiņa.
Viņa saka, ka Gruzija ir skaista valsts. Tajā ir īpaša daba, cilvēki un mentalitāte.
“Gruzīni ir ļoti draudzīgi, viņu temperaments spiežas pa visām vīlēm cauri. Rūgtumu gan atstāja atkritumi uz ielām ceļu malās un bezsaimnieku suņi ne tikai pilsētās, bet arī laukos, kalnos. Tā tagad ir viņu globālā problēma, ar kuru diži neviens necīnās. Dabas skaistums ir neizsakāms, bet ir daudz pamestu vietu – lieli sanatoriju kompleksi, pat pilsētas. Gruzijā “pospadomijas garša” ir vēl labi jūtama. Likās, ka esam atgriezušies savos 80.-90.gados,” stāsta režisore un uzsver, ka gūtā pieredze tomēr ir neatsverama un šī sadraudzība noteikti turpināsies, lai arī Kharagauli teātris varētu smelties šejienes pieredzi.
