1.maijā Biruta Rukmane vadīja jau trešo nodarbību. Pavisam vienā kursā ir paredzētas astoņas nodarbības katra divu stundu garumā. Kursu mērķis ir dot pamatu tālākai latviešu valodas apguvei jau patstāvīgā ceļā, izmantojot ierādītos resursus internetā un pēc iespējas vairāk cenšoties lietot latviešu valodu saskarsmē ikdienā. Skolotāja ar kursantiem daudz runā latviski. Krievu valodā sacīto B.Rukmane tulko tikai tad, ja viņu nesaprot.
Nešķiro kursantus pēc vecuma
Svētdien, kā novēroja “Dzirkstele”, uz mācībām pie B.Rukmanes bija atnākuši arī ukraiņu bērni un jaunieši, kaut šie kursi ir domāti pieaugušajiem. Bērni nodarbības gaitā piepulcējās pamazām. Telpa bija pilna ar cilvēkiem. Bija jūtams, ka attiecības ir sirsnīgas, skolotāja ir iemantojusi autoritāti. Viņa māca latviešu valodu arī Gulbenes novada vidusskolā, kur mācās diezgan daudz ukraiņu. Viņi gatavi mācīties papildus ārpus skolas.
“Ļoti grūta valoda. Jūs savā valodā runājat ļoti ātri,” nopūšoties “Dzirkstelei” sacīja Jūlija. Viņa ir četru bērnu mamma, sekojot līdzi bērniem, kā viņi apgūst angļu valodu. Latviešu valodu visu laiku griboties salīdzināt ar angļu valodu, tāpēc rodas juceklis. Toties viņas meita Vika, kura mācās Gulbenes novada vidusskolas sākumskolas posmā, jau zina daudzus vārdus latviešu valodā un var palīdzēt arī mammai. Savukārt Jūlija piebilst – latviešu bērni lūdz, lai ukraiņu vienaudži iemāca kādus vārdus pateikt ukrainiski.
Ieskanas arī Ukrainas tēma
Kamēr runājāmies, B.Rukmane pamanīja, ka asaras slauka ukrainiete Tatjana, kura ir sieviete pensijas vecumā. “Kāpēc acis miklas, Tatjana? Nevajag, viss būs labi. Nevajag baidīties ne no kā,” uzmundrināja skolotāja.
Tatjana pastāstīja, ka viņai Ukrainā palicis dēls Maksims. “Viņš tur ar šaujamieroci rokās, bet es te. No pārdzīvojumiem man atsaka kājas. Nezinu, kas būs rīt,” sacīja sieviete un piebilda – skolotāja Biruta esot ļoti laba, daudz palīdzot. Tāpat arī viņas dēls palīdzot ukraiņiem.
B.Rukmane pastāstīja: “Mans dēls Arnis jau piekto reizi no Latvijas ir devies uz Ukrainu ar humāno palīdzību, medicīnas aprīkojumu. Nupat 29.aprīlī uz turieni aizbrauca. Solīja naktī uz 1.maiju būt atpakaļ. Savāks jaunu kravu un brauks atkal. Dēls stāstīja, ka, braucot no Kijivas, automātu zalves skanējušas vienā pusē, otrā – palaistās raķetes. Viņš nekautrējās teikt, ka dūša bija papēžos.”
Tatjana labprāt ļaujas iztaujāšanai un pie reizes pajautā, kā latviski skan viņai paši svarīgākie vārdi: “mamma”, “tētis”, “meita”, “dēls”, “māsa”, “vecmāmiņa”.
Zināt valodu ir brīvība
Skolotāja Iluta Podziņa Gulbenē 1.maijā vadīja pirmo latviešu valodas nodarbību saviem kursantiem. Šoreiz bija tikai trīs audzēkņi – Lesja, Anna, kā arī viņas pamatskolas vecuma dēls Daņa. Lesja “Dzirkstelei” sacīja – latviešu valoda viņai šķiet specifiska. Grūti pat esot salīdzināt ar kādu citu valodu. Ja nu vienīgi ar vācu, bet viņa vēlas mācīties. Lesjai ir gruzīnu uzvārds, un viņa priecīga, ka ar latviešu alfabēta burtiem beidzot viņas uzvārdu var uzrakstīt precīzi, pareizi un tāpat arī izrunāt. Šķiroties sieviete sacīja: “Zināt jebkuru valodu – tā ir brīvība.”
Anna piebilda: “Caur valodu var izprast valsti un tautu.”
Sievietes sestdien piedalījušas Lielajā Talkā, kas rīkota Gulbenē pie luterāņu baznīcas. Arī vārījušas tur boršču. Bet svētdien, 1.maijā, bijušas uz dievkalpojumu, klausījušās ērģeļu skaņās. Esot iemantojušas sirsnīgu draudzību ar luterāņu draudzes mācītāju Ilgvaru Matīsu.
– Diāna Odumiņa
