Laikrakstā “Dzirkstele” ne vienu reizi vien ir rakstīts par kopējo ainu mūsu novada sporta dzīvē. Bieži ir bijušas asas diskusijas starp neapmierinātajiem, apmierinātajiem, sporta darba darītājiem un naudas devējiem. Princips, ka visiem labs nevari būt, ir kā kulaks uz acs arī sportā. Taču pēdējā laikā neapmierinātība sabiedrībā ir jūtama un savu viedokli “Dzirkstelei” vēlējušies paust dažādi sporta dzīves entuziasti.
Ja runa ir par finansējumu, tad atgādinām – novada deputāti noteica, ka 2023.gadā Gulbenes novada pašvaldības finansiālais atbalsts sportā tiek novirzīts prioritāri: bērnu un jauniešu sportam; basketbola komandas ““Gulbenes Buki”/BJSS” atbalstam; rallija “Sarma” un minirallija “Gulbis” organizēšanai.
Divi pēdējie ir mūsu novada brendi jau daudzu gadu garumā. Viss pārējais atbalsts jāmeklē novada budžeta džungļos ar izstieptu roku, iesniegumu mapi vai caur sponsoriem, projektiem, vai vienkārši atverot savu maciņu.
Gulbenes novada domes priekšsēdētājs Andis Caunītis “Dzirksteles” lasītājiem ir teicis – pašvaldība savā administratīvajā teritorijā esošo sporta infrastruktūru novada iedzīvotājiem dod iespēju izmantot par brīvu. Gan vispirms, lai nodrošinātu mācību procesu skolām, gan treniņiem un sacensībām sporta klubiem vai biedrībām, gan citiem interesentiem. Bet ko darīt, ja sporta infrastruktūra neapmierina?
Savu viedokli par sev tuvo sporta veidu “Dzirkstelei” pauda viens no mūsu novada olimpiešiem – distanču slēpotājs Jānis Paipals:
“Nespriedīšu par citiem sporta veidiem, bet slēpošanā, manuprāt, viss iet tikai uz leju. Cepuri nost Lāsmas Gabdulļinas priekšā, kura darbojas ar bērniem un jauniešiem Lejasciemā un izveidojusi savu trasi! Bet pie mums, Gulbenē, tā ir kritiskā stāvoklī – visur bedres, pauguri. Un varbūt tieši tāpēc es reti redzu, ka tur kāds trenētos. Nu nevar taču jaunajam slēpotājam iemācīt slēpot, braucot pa izciļņiem! Lai īstenotu normālu treniņu programmu, vajag, lai trase būtu kārtībā jau no rīta, nevis tikai pēcpusdienā. Bet no rīta tur sniegs līdz ceļiem, tāpēc pagājušajā ziemā trenējos Alūksnē un Madonā. Tur satiku daudzus gulbeniešus, jo visiem prieks uz turieni braukt. Saprotu, ka tādas trases mums nekad nebūs, bet savest kārtībā esošo taču var! Gulbenē ir izauguši pieci slēpotāji, kuri tikuši līdz olimpiskajām spēlēm, bet tagad man sāp sirds par to, ka nākotnē tas nebūs iespējams, jo nav, kur trenēties. Nu cik tur vajag, lai nolīdzinātu trasi, kur vēlāk jau varētu darboties ar rulli, bet tas jāpaveic līdz rudens dubļiem un salam! Ir vēl viena nianse – vajadzīgs cilvēks uz vietas, kurš no tā kaut ko saprot un deg par šo lietu. Nevar būt, kā tagad, kad atbildīgais par trasi ir apkrauts ar vēl desmit darbiem. Trase ir jāveido tad, kad snieg, nevis tad, kad ir laiks. Šinī sakarā nevar nepieminēt Jāni Anču, kurš šajā darbā ielika visu sirdi un dvēseli, un tad bija rezultāts. Tagad tā nav, un man nav ticības, ka kaut kas varētu mainīties. Tas viss manī rada tādas emocijas, ka es pat vairs negribu startēt zem Gulbenes karoga. Arī par jauno šautuvi esmu dalītās jūtās, jo vispirms taču jāiemācās slēpot! Par to naudu, kas tur ieguldīta, vispirms vajadzēja trasi savest kārtībā, bet laiks rādīs, cik bieži tur notiks treniņi. Un vispār – vai mums ir licencēts treneris, kurš to drīkst darīt?”
Par sporta dzīvi laukos neapmierinātību pauda druvēniete Irita Bačka:
“Par sporta dzīvi kopumā neko sliktu jau nevar teikt, bet pagastā tās gandrīz nav. Tā realitāte ir skarba. Kas labs var notikt, ja sporta dzīves organizatori atbild par pieciem pagastiem? Uzskatu, ka šim cilvēkam ir jābūt vietējam iedzīvotājam, piedevām ar vēlmi un interesi strādāt ar vietējiem cilvēkiem. Bet tagad domāju, ka mūsu sporta darba organizatoru daudzi nav redzējuši un pat nepazīst. Pēdējais, ko atceros, bija Šabraka piemiņas kauss tenisā, taču tas notika maijā, un nu ir pilnīgs klusums. Tagad būs pagasta svētki ar sportiskām aktivitātēm, taču viss ir saspiests vienā dienā, tā ka piedalīties vairākās aktivitātēs būs grūti. Mums pagastā cilvēku nav daudz. Agrāk makšķerēšana un futbols bija atsevišķi, bet tagad, ja pēc futbola būs jāskrien, tad diez vai tam atliks spēka. Druvienā vienmēr ir bijuši aktīvi cilvēki, kas sporto. Vasaras periodā, protams, mazāk, bet rudeņos un ziemās nedēļu nogalēs mūsu sporta zālē apmeklētāju netrūkst. Šobrīd jau futbolisti pa āru un braukā pa daudzām sacensībām, taču tas notiek pēc viņu pašu iniciatīvas, tas nav sporta dzīves organizatora nopelns. Es tiešām neizprotu šādu sistēmu, kad pasākumus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt! Tagad ir vasara un bērnu ir daudz. Nu var taču viņiem izdomāt kādas nodarbes vai turnīru! Punktu meklēšana, kilometru skaitīšana un atskaites caur internetu neaizrauj. Tas neuzrunā, un tās grūti nosaukt par sacensībām. Iepriekšējā sporta dzīves organizatora laikā aktivitāšu bija daudz vairāk, jo viņš to darīja, pat zvanīja un uzaicināja individuāli. Tagad reizēm pat nezini, kā sporta zālē tikt iekšā. Galu galā katram sava alga jānopelna godprātīgi, jāstrādā visu laiku, nevis reizēm – kā manā darbā, kur minūtes uzskaita. Viedoklis bija skarbs, bet tā turpināt nevar.”
Novadnieks Sandis Vītols, kurš šobrīd dzīvo Rīgā, ir Gulbenes futbola un hokeja entuziasts:
“Reizēm man liekas, ka vai nu tai visā nav loģikas, vai arī papīri ir sataisīti tā, lai bez problēmām un pamatoti varētu atteikt finansējuma pieprasīšanā. Vērsos sporta komisijā ar iesniegumu atbalstīt mūsu hokejistus, kur runa bija par dažiem simtiem. Saņēmu atteikumu, jo vairāki hokejisti nav mūsu novada iedzīvotāji. Tātad iznāk, ka nav svarīgi tas, ka tu startē zem Gulbenes karoga, svarīgi ir tas, lai tu būtu deklarējies šeit. Mums taču ir jaunieši, kas deklarējušies Rīgā, vai tad tāpēc viņi nav mūsējie? Vienā gadā gan mēs saņēmām pašvaldības atbalstu, tad tās izmaksas krietni saruka. Arī hokeja infrastruktūra sauc pēc palīdzības. Neskatoties uz ikgadējiem centieniem uzturēt kārtībā ledu un laukuma bortus, viss ir morāli novecojis, un apgaismojums ir kritiskā stāvoklī un prasītos kas mūsdienīgāks. Pirms ledus liešanas laukumu vajadzētu noklāt ar baltu plēvi, lai tas ilgāk saglabātos, – to visi saprot, bet tā nav. Varbūt tas viss nenonāk līdz pareizajām ausīm, jo trūkst komunikācijas. Tāpat kā trūkst informācijas par hokeja un futbola spēlēm, lai būtu skatītāji un sporta veidi tiktu popularizēti. Vai tiešām tas jādara trenerim? Nez kāpēc par “Buku” spēlēm informācijas netrūkst, taču tur apakšā ir cits finansējums un tad arī ir rezultāti. Mūsu basketbolisti tiešām ir sasnieguši daudz, jaunieši ir attīstījušies, un man par to prieks! Mēs izlīdzamies, kā varam, un, ja nebūtu firmu un individuālo atbalstītāju, tad mēs to nepavilktu. Pandēmijas laikā gan es no tā visa esmu pagājis malā, jo tas laiks un ieguldītais darbs bez atgriezeniskās saiknes nav vērts. Kādi desmit gadi Vidzemes čempionātā, platforma hokejam ir, lai puiši spēlē!”
