Tieši pirms 18 gadiem Latviju pāršalca ziņa, ka tirzmaliešiem Artai Bērziņai un Jānim Katanam pasaulē nākušas trīnītes – Anda, Ance un Agate. 9.februārī meitenes svinēs savu pilngadību.
Pirms 18 gadiem “Dzirkstele” devās uz Valmieras slimnīcu, lai skaistajā brīdī būtu kopā ar trīnīšu
vecākiem. “Dzirkstele” toreiz rakstīja: “Meitenītes nāca pasaulē dažas nedēļas agrāk ar ķeizargriezienu. Visas jaundzimušās – spriganas, veselīgas, nekāda speciāla aprūpe nav vajadzīga. Valmieras slimnīcas pediatre Viola Bērziņa atzina, ka meitenes ir ļoti līdzīgas, un, būdamas kopā 35 nedēļas, cita citu nav apdalījušas – sadzīvojušas mīļi. Vecmāte Aija Mikova bija blakus Artai gan pirms, gan pēc operācijas.”
Tagad, sazinoties ar A.Mikovu, viņai joprojām atmiņā spilgts moments no trīnīšu nākšanas pasaulē.
“Omīte Ieva teica: nu nezinu, vai tā ir Dieva dāvana vai Dieva sods. Protams, ar humoru! Katrs bērniņš ir Dieva dāvana! Ko varu teikt pa trīnēm – atsitušās vecmātē, jo arī spēlē volejbolu tāpat kā es. Domāju, ka nebija viegli, jo mājās vēl divi (trīnīšu mammu Artu mājās no slimnīcas gaidīja 16 gadus vecā meita Kristīne un 14 gadus vecais dēls Miķelis – red.) gaidīja mīlestību,” saka A.Mikova.
Divas un vēl
Tagad, tiekoties ar Artu un viņas trim meitām – Anci, Andu un Agati, Arta nenoliedz, ka trīnīšu audzināšana ir bijis izaicinājumu pilns laiks. “Trīņi pats par sevi ir brīnums! Es zinu vairākas ģimenes, kurās aug trīņi, reizēm kontaktējos ar bērnu mammām. Šī gada sākumā Rīgā piedzima trīņi, arī ar viņu mammu sazinos, dalos savā pieredzē. Vērtīgi, ka tajā mirklī, kad bērni guļ, ir jāguļ pašai. Var stāvēt nenomazgāti trauki un nesakārtota istaba, jo tas tajā mirklī nav svarīgi. Vienu mirkli šķita, ka varētu sarīkot trīņu salidojumu, festivālu. Tas būtu interesanti, bet kaut kā enerģijas pietrūka, bet šī ideja nav zudusi, tā gaisā virmo. Varbūt tā būtu iespēja satikt trīņu puišus, kuriem ir tieši tāds pats uzvārds kā meitenēm – Katani un kuri piedzima 2006.gadā,” stāsta Arta.
Gatavojoties savu meitu 18 gadu ballītei, skatoties bildes un video, Artu pārņem sajūta, ka tas ir bijis viens mirklis, tas ir paskrējis, un tagad meitenēm sākas lielā dzīve, kurā Arta ļauj būt brīvām, darīt, ko viņas grib un kā grib, lai gūst pieredzi no savām izvēlēm. “Tagad es reizēm aizmirstu, kurā vietā ir sacensības un kur ir kura, bet mani tas priecē, jo šobrīd man ir laiks sev. Skatoties šos video, visus šos gadus esmu bijusi kustībā, skrējienā un pati nespēju saprast, kā tas viss ir bijis iespējams,” smaida Arta.
Viņai joprojām spilgti atmiņā palicis mirklis, kad devusies uz sonogrāfiju. “Redzu, ka daktere ir satraukusies un klauvē pie sienas, kur ir viņas kolēģe daktere Skrastiņa. Es vaicāju: kas tur ir? Man
daktere atbild: ir divas un vēl…” ar smaidu atceras Arta.
Viņas mērķis bija panākt, lai piedzimstot katra no trīnītēm svērtu virs diviem kilogramiem, tāpēc ēdusi krējuma saldējumu un kūkas, un meitenes arī visas piedzima virs diviem kilogramiem. “Un man joprojām garšo krējuma saldējums, saldumi un kūkas,” saka Arta.
Viegli nav bijis
Viņa atminas, kamēr meitenes bija mazas, apkārtējie redzēja un atbalstīja, bet tam visam pa vidu ir bijuši grūtie brīži.
“Mums ir bijis trūcīgās ģimenes statuss, un es par to nekaunos, jo tas man tagad palīdz labāk izprast tos cilvēkus, kuriem dažādu iemeslu dēļ ir materiālas problēmas,” stāsta Arta, kura ir ļoti pateicīga saviem bijušajiem klasesbiedriem, saviem audzēkņiem, kuriem ģimnāzijā bija klases audzinātāja, par atbalsta sniegšanu brīžos, kad ir bijušas kādas situācijas, kuras jārisina nekavējoši.
“Esmu iemācījusies arī palūgt palīdzību, jo citi nezina par manu vajadzību, ja es par to nerunāju,” saka Arta un tajā pašā laikā priecājas, ka viņas māsa ir ģimenes ārste, kura vienmēr, ja nepieciešams, palīdzēs ar padomu. “Vienmēr ir bijis tā. Piezvanu: Dace, ko man darīt? Un tas ir ļoti svarīgi, ka zinu – varu piezvanīt un man palīdzēs.”
Arta nenoliedz, ka, audzinot trīnītes, ir bijuši vājuma brīži. “Bet nav jau bijis variantu, bija jāsaņemas un jāizdara. Atskatoties šķiet, ka esam darījuši tā, lai bērnībā meitenēm ir bijusi gan mīlestība, gan aprūpe, gan kopā būšana, prieki un piedzīvojumi, kuri dod drošu un stabilu pamatu dzīvē. Dzimšanas dienās gan parasti bija viena torte, Jāņa mammas gādāta, kurā katrai sava daļa ar dzimšanas dienai atbilstošu svecīšu skaitu,” stāsta Arta. Par vienu kūku uz visām tagad Ance pasmaida, ka nemaz nevēlas savu torti, jo kūkas negaršo.
“Mums bijušas astoņas dzīvesvietas, un meitenes noteikti labi ir apguvušas mantu sapakošanu, lai pārvāktos. Tas ir devis prasmes atbrīvoties no liekā un nestiept dzīvē nevajadzīgo līdzi. Ceru, ka, atskatoties uz bērnību, viņas pratīs notikumus un gūto unikālo pieredzi izmantot savas turpmākās dzīves laimīgai dzīvošanai,” saka Arta.
Bumba – mīļākā rotaļlieta
Tā kā Arta kopā ar trīnītēm ir bijusi 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā, tad tādu nedarbu, kas būtu pastrādāti bērnībā, meitenēm nemaz nav. Viena no māsām atminas, ka reizēm sakāvušās, jo katra cīnījās par savu vietu, un šis cīņas gars tagad pozitīvā nozīmē redzams sportā. Māsas spēlē futbolu un volejbolu.
“Bumba bērnībā bija viņu mīļākā rotaļlieta,” atminas Arta. Tagad viņai kā mammai lepnums par meiteņu sasniegumiem sportā. Trīnītes priekšroku dod futbolam, tikai šobrīd diemžēl nevar tam atvēlēt tik daudz laika, cik vēlētos. Ance un Anda pārstāvējušas Latvijas jaunatnes futbola izlasi un tagad atkal brauks uz izlases atlases treniņnometni. “Pēc treniņnometnes, ja viss izdosies – Ziemeļīrijā kvalifikācijas turnīrs,” stāsta Ance.
Trīnīšu mamma lepojas: “ Gulbenes vārdu pasaulē nes ne tika novada basketbolisti, bet arī manas
futbolistes.” Ance ir nopietni pievērsusies futbola tiesneša prasmju apgūšanai. Viņai bija apmācības, un šobrīd Ance bieži dodas tiesāt dažādas jauniešu – gan puišu, gan meiteņu – futbola sacensības. Viņai tas patīk, un viņa turpina pilnveidot tiesneses prasmes.
Savukārt Agatei gūtās traumas dēļ vairs nav iespējams spēlēt futbolu, tāpēc viņa labprāt dodas uz
sacensībām līdzi māsām kā fotogrāfe. “Man ir bijuša divas operācijas celim, un tagad ir liela pauze. Ķirurgs teica, ka futbola sacensībās piedalīties vairs nevarēs, bet, kad ir laba pašsajūta, varu aiziet kopā ar māsām uz volejbola treniņiem un citādi aktīvi pavadīt laiku,” stāsta Agate.
Arta astoņus gadus vienmēr ir bijusi kopā ar trīnītēm visās sporta sacensībās. “Visās spēlēs, kuras ir bijušas, esmu bijusi līdzi, – ja volejbola laukumā puse komandas ir manas meitas, tad ir jābrauc līdzi!” smaida Arta. Bieži šajos izbraukumos Arta ir fotogrāfe, tāpēc ir daudz fotomirkļu no spēlēm.
Pamana nometnēs
Agate tagad mācās Valmieras tehnikumā, izvēlējusies programmēšanas tehniķa specialitāti.
“8.klasē sapratu, ka tas interesē un patīk,” saka Agate. Savukārt Ance un Anda mācās Gulbenes novada vidusskolas 11.klasē. Par profesijas izvēli abas vēl ir pārdomās.
Mamma Arta Gulbenes novada vidusskolā ir sociālā pedagoģe. Kad trīnītēm bija pusotrs gads, ģimene pārcēlās uz Gulbeni un meitenes sāka iet bērnudārzā. “Toreiz ģimnāzijas direktore Lidija Ķeķere uzrunāja, ka skolā nepieciešams sociālais pedagogs, un es piekritu. Man patīk darbs, ko es daru,” saka Arta.
Ance smaida: “Ja mamma strādā skolā, var aiziet pie viņas starpbrīdī apēst bulciņas.”
Arta stāsta, ka darbs skolā ir bijis saistīts arī ar vasaras nometņu organizēšanu un šajās nometnēs trīnītes pamanītas kā labas futbolistes. “Pēc vasaras nometnes Rēveļos meitenes tika uzaicinātas aiziet uz futbola treniņu un jau pēc pāris dienām doties uz sacensībām,” atminas Arta.
Atklātība un uzticēšanās
Artas lielie bērni Kristīne un Miķelis jau sen kā uzsākuši savas dzīves. “Es viņiem esmu maz veltījusi laika. Ir sajūta, ka viņiem manis ir pietrūcis. Bet viņiem bija liels atbalsts un mīlestība no maniem vecākiem,” saka Arta.
Kristīne, tiklīdz absolvēja ģimnāziju, aizbrauca uz Nīderlandi, kur tagad viņai ir ģimene, mājas, darbs, kurš patīk – strādā veselības aprūpē. Ir apmierināta ar dzīvi, un Artai par to prieks. Meitenes, kad bija mazākas, ar lielu prieku gaidīja pasta sūtījumus no Kristīnes – saldumus un dažādus rokdarbu nieciņus. Agatei liels notikums bija pagājušajā vasarā lidojums un ciemošanās pie Kristīnes.
Miķelis dzīvo tepat Gulbenē. Anda uzsver, ka viņām ļoti patīk kopā ar brāli pavadīt laiku, piemēram, aiziet uzspēlēt boulingu. Artai jau ir četri mazbērni. “Kamēr trīnes bija mazas, līdz bērnudārza vecumam, lielākie bērni palīdzēja. Pamatā ar trīnēm ikdienā galā tikām ar Jāni – esmu viņam pateicīga par šo kopdzīves posmu! Lai gan ar Jāni vairs neesam kopā, Ance un Anda, braucot uz treniņiem un spēlēm “Audas” komandā Rīgā, saņem viņa atbalstu – nakšņo pie tēta,” stāsta Arta.
Šobrīd trīnītēm ļoti aktuāli būtu iegūt autovadītāja apliecību, tas būtu liels bonuss turpmākajiem dzīves notikumiem. “Tikai laikam būs jāvelk lozes, kura mācīsies pirmā, jo visām reizē finanšu nepietiks. Lai gan mēs ticam arī brīnumiem un zinām, ka ir dāsni cilvēki, kuri finansiāli varētu palīdzēt piepildīt šo sapni,” saka Arta.
Starp Artu un viņas trīs meitām valda atklātība un uzticēšanās. Viņas nav sapņotājas, bet ir reālistes. “Pagātne ir pieredze, nākotnes vēl nav, ir tagadne, un tikai tagadnē var pilnvērtīgi dzīvot dzīvi,” uzsver Arta.
– Inita Savicka
