Ar lielu dzīves pieredzi, visu laiku kopā ar bērniem un varbūt tieši tāpēc jauna savā garā, vienmēr smaidīga, laipna, atsaucīga – tāda ir Gulbenes novada vidusskolas skolotāja Ināra Aleksandrova. Viņa saņēmusi augstu novērtējumu – Draudzīgā aicinājuma fonda balvu par mūža ieguldījumu izglītībā. Šo balvu piešķir pedagogiem par ilglaicīgu un nozīmīgu profesionālo ieguldījumu izglītībā. I.Aleksandrova atzīst: “Esmu strādājusi un vienkārši darījusi savu darbu. Šī ir vērtīgākā balva, kādu esmu saņēmusi, bet ir daudz skolotāju, kas tādu ir pelnījuši.”
Pēc Draudzīgā aicinājuma fonda balvas saņemšanas I.Aleksandrova priecājas par daudzajiem labajiem vārdiem, kurus saņem. Viņa “Dzirkstelei” citē savas audzēknes Sabīnes Krilovas ierakstu sociālajos tīklos: “Mana mīļā skolotāja! Ļoti priecājos! Skolotājai Inārai piemīt īpašs pedagoģiskais šarms, īpaša spēja komunicēt un audzināt patstāvību, atbildību un godprātību. Milzīga pateicība par visu!”
Nezināja, uz ko parakstās
Ināra Gulbenes novada izglītības iestādēs sāka strādāt 1970.gadā 20 gadu vecumā. Savulaik ir bijusi metodiķe pionieru namā un izglītības nodaļā, taču sirdsdarbs ir būt kopā ar skolēniem. Viņa savu sirdsdarbu veic jau 53.gadu.
“Esmu īstena gulbeniete. Kad beidzu Gulbenes 1.vidusskolu, un tas bija 1969.gads, nezināju, ko savā dzīvē darīt. Starpbrīdī es un vēl citas meitenes piegājām pie vēstures skolotājas Bergas (Maija Berga – red.), kura strādāja komjaunatnes komitejā arī par sekretāri. Skolotāja teica: varbūt jūs gribat strādāt ar bērniem? Toreiz es nezināju, uz ko es parakstos. Uz vienu gadu nokļuvu vecāko pionieru vadītāju skolā Rīgā. Un tad mani atsūtīja uz Gulbeni. Pilsētā nevajadzēja vecāko pionieru vadītāju. Mani aizsūtīja uz K.Valdemāra astoņgadīgo skolu, un toreiz bija stingrs noteikums – jānostrādā pieci gadi. Šīs skolas direktore Apsīte (Lida Apsīte – red.), kura sauca mani par meitiņu, teica, ka man ir jāmācās tālāk. Izvēlējos Viļa Lāča Liepājas pedagoģisko institūtu, kur neklātienē mācījos par sākumskolas skolotāju. Nostrādāju piecus gadus K.Valdemāra skolā, pēc tam piecus gadus Ozolkalna astoņgadīgajā skolā, jo tur vajadzēja pionieru vadītāju. Un bija arī jāmāca sākumskolas mācību priekšmeti. Pēc tam Gulbenē pionieru namā septiņus gadus strādāju kā metodiķe. Kopā tie bija 17 gadi,” atminas Ināra.
Savā skolā viņa nokļuvusi, pateicoties Gulbenes 1.vidusskolas direktoram Jānim Taubem, kurš viņu uzrunājis nākt strādāt par sākumskolas skolotāju. Ināra piekrita un atgriezās skolā, kurā pati bija mācījusies. Savukārt 1992./1993. mācību gadā ar vēl trim audzinātājām no Gulbenes 1.vidusskolas viņa pārcēlās strādāt uz Gulbenes dzelzceļnieku bērnudārza telpām – Gulbenes Bērzu sākumskolu, kur 5. un 6.klašu skolēniem mācīja latviešu valodu un literatūru. Bērzu skolā Ināra nostrādāja 22 gadus direktores Vijas Čakares vadībā. “Skolā valdīja ģimeniska un mājīga atmosfēra. Dzīvojām kā savā mājā. Tika organizēti skaisti pasākumi. Skolotāju kolektīvs – ļoti radošs. Ko tik nedarījām!” Ļoti interesanti bija audzināmās klases pasākumi, jo Ināra, ja vajadzēja, prata pārvērsties par visu ko – koka lapu, mākoni, bet visvairāk viņai patika pārvērsties par Veru Serdjučku.
Inārai ir skolotājas talants atrast pieeju katram skolēnam, tādēļ regulāri latviešu valodas un literatūras olimpiādēs, kā arī daiļlasītāju konkursos, valsts pārbaudes darbos Gulbenes Bērzu sākumskolas audzēkņiem bija augsti rezultāti. Gulbenes Bērzu pamatskola bija 2000. un 2001.gada Draudzīgā aicinājuma “Lielās pūces” ieguvēji un 2002.gada “Mazās pūces ” īpašnieki. Un tas bija nozīmīgs sasniegums visam skolas kolektīvam.
“Kad notika skolu reorganizācija, man ar savu 5.klasi nācās atgriezties atpakaļ Gulbenes vidusskolā. Tad jau biju pensijā. Bija doma, ka arī nestrādāšu, un paliku septembrī mājās, bet tad saņēmu telefona zvanu no Gulbenes 2.vidusskolas kolēģes Arnitas Zipovas, kura aicināja mani nākt par pedagoga palīgu. Un es sāku strādāt par pedagoga palīgu. Pēc skolu reorganizācijas izveidojās viena Gulbenes novada vidusskola, un es turpinu strādāt par skolotāja palīgu,” stāsta Ināra.
Kā tikt galā ar visiem delveriem?
Viņa atzīst, ka tā ir tik laba sajūta – redzi un jūti, esi vajadzīgs bērniem, kolēģiem! Ieejot klasē un sākot vadīt stundu, Ināra dzird, kā meitenes sačukstas: “Baigi forša skolotāja!” “Izliekos, ka nedzirdu,” smaida Ināra un turpina: “Bet tie mazie: labrīt, skolotāja Ināra! Un viņiem vajag apmīļoties, arī zēniem. Tas dod prieku un enerģiju! Bērni pēc stundas man saka: “Paldies par stundu, skolotāj!” Un es domāju: ko tad vēl vajag! Ar smaidu, ar humoru pie bērniem – tas viņus aizrauj, tas viņiem patīk,” zina Ināra.
Skola – tas ir arī troksnis, kustība, bērnu čalas, reizēm arī strīdi un domstarpības, bet Ināru tas nenogurdina. Tieši pretēji – liekas, ka bērni viņai nevis atņem enerģiju, bet gan sniedz. “Man prasa: kā tiekat galā ar visiem delveriem? Es pat nezinu, kā es tieku galā. Acīmredzot tas sanāk dabiski. Man pašai ir divas meitiņas – Inese un Solvita, bet manās audzināmajās klasēs pamatā ir bijuši zēni,” stāsta skolotāja.
Viņa turpina turēties pie savas pamatatziņas: katrs viņas skolēns ir izcils! “Es vienmēr esmu teikusi – nekad nenožēloju profesijas izvēli! Šie gadi ir aizskrējuši kā mirklis. Priecājos par saviem audzēkņiem, par kuriem lasu mūsu pašu vietējā “Dzirkstelē” vai sociālajos tīklos. Daudz bērnu esmu mācījusi, par citiem pat atminos, kurā solā sēdēja,” saka Ināra.
Arī meita ir skolotāja
Viņa priecājas, ka arī meita Inese ir izvēlējusies skolotājas profesiju. “Ar meitiņu runājām, kas man no visa procesa vislabāk patīk: gatavošanās stundām, pats mācību process vai darbu labošana. Man patīk darbu labošana. Man patīk redzēt rezultātu, ko bērni ir izdarījuši, ko nav. Esmu jau teikusi kolēģiem: dodiet man labot!” smaida Ināra.
Meita viņai arī ir teikusi: “Tas ir liels gandarījums, ja var nākt uz darbu un darīt to, kas patīk.”
“Un man patiešām ir prieks par to, ko es daru! Būt skolotājai – tā ir bijusi pareiza izvēle, bet tā ir arī liela atbildība,” uzsver Ināra.
– Inita Savicka
