Uz sarunu “Dzirksteles” redakcijā Gatis Aleksandrovs atnāk 9.marta vakarā. Viņš ierodas taisnā ceļā no tikšanās ar novada domes priekšsēdētāju Andi Caunīti. G.Aleksandrovs stāsta: “Informēju par vajadzībām bēgļu glābšanā. Palīdzēšot. Ir gatavi dot pašvaldības autobusus. Ļoti liels paldies pašvaldībai un A.Caunītim personiski! Es domāju, ka mēs brauksim iekšā Ļvivā. Uzdevu jautājumu, vai ir tāds šoferis, kurš ir gatavs doties uz Ļvivu, jo tas ir punkts, kur mēs tagad esam vajadzīgi visvairāk. Cilvēki tur iestrēgst un netiek tālāk. Bērni… Ja mēs neko nedarīsim… Katrs bērns – tā ir nākotne. Nav nozīmes, vai tas ir mans, tavs vai kaimiņa bērns.”
Sarunas laikā vairākkārt iezvanās G.Aleksandrova telefons. Te viņš krieviski sarunājas ar kādu cilvēku Ukrainā, te latviski sazvanās ar kādu citu. Tā tiek koordinēta Ukrainas bēgļu atkļūšana uz Latviju. G.Aleksandrovs skaidro – ir atradis domubiedrus biedrībā “Mūsu ligzda”. Tās pārstāve Raina Boguža no Saldus novada palīdz savā starpā sazināties tiem, kuri palīdz bēgļiem izkļūt no Ukrainas. Dod arī informāciju par konkrētiem cilvēkiem, kuri gaida palīdzību.
Ārpakalpojumu vajag, ja trūkst darbinieku
G.Aleksandrova vadītais uzņēmums “Connect LT” ir piesaistījis darbam Latvijā vairāk nekā 100 viesstrādniekus no Ukrainas. Tas ir noticis vēl pirms Krievijas uzbrukuma Ukrainai. G.Aleksandrovs tūlīt piebilst: “Sākoties karam, apmēram 10 procenti viesstrādnieku aizbrauca projām – atpakaļ. Vīrieši aizbrauca karot. Ļoti liels respekts.”
Viens no nozīmīgākajiem uzņēmuma “Connect LT” klientiem ir Uldis Misiņš, SIA “Avoti SWF” īpašnieks. “Esmu ļoti priecīgs par sadarbību,” saka G.Aleksandrovs.
Ja kādam Latvijas uzņēmumam palielinās pieprasījums pēc saražotās produkcijas, ja uzņēmums attīstās un vietējais darbinieks nenāk strādāt, tad uzņēmējs piesaista ārpakalpojumu. Tieši tādu pakalpojumu sniedz G.Aleksandrovs. “Es cenšos ātri atrisināt situāciju. Lai ražojošajam uzņēmumam Latvijā nevajadzētu piesaistīt savus resursus darbinieku meklēšanā, atlasē, grāmatvedībā un visā pārējā. Tas uzņēmējam atvieglo ļoti daudzas lietas. Uzņēmējs var domāt par nākotni. Var attīstīties vēl vairāk un tālāk,” saka G.Aleksandrovs. Tāda prakse ir ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā.
Sadarbība ar SIA “Avoti SWF” izceļas arī ar noteiktām prasībām. “Bija pārbaude no ISO (Starptautiskā Standartizācijas organizācija, kas nosaka starptautiskus kvalitātes standartus dažādās nozarēs – red.). Pārbaudīja arī uzņēmumu “Connect LT” kā sadarbības partneri. Redzēja gan viesstrādnieku dzīvošanu Galgauskas bijušajā skolā, gan to, kā tiek maksāti nodokļi. Ja netiek izpildītas ISO prasības, var pazaudēt klientu, tāpēc mums tas ir ļoti stingri. Un viss ir jāievēro, jo klients – SIA “Avoti SWF” – ir ļoti labs. Mēs cenšamies, turamies kopā un strādājam kopā,” saka G.Aleksandrovs.
Ar viesstrādnieku piesaisti viņš kopumā nodarbojas jau gadus četrus. Sākumā bijis grūtāk, bet ar laiku notikusi dabiskā atlase, strādāt Latvijā palikušie aicina savējos. “Viņi zina, uz ko viņi brauc. Paši viens otru pieskata. Viņi ir draugi,” par saviem viesstrādniekiem saka G.Aleksandrovs.
Gādā par nepieciešamo un par drošību
Galgauskas bijušo skolu viesstrādnieku izmitināšanai G.Aleksandrovs no pašvaldības nomā kopš pagājušās vasaras. Pats uzskata – Gulbenes novadā savu varēšanu ir pierādījis ar darbu un ar attieksmi. Uzņēmums “Connect LT” atbild arī par atalgojuma izmaksu viesstrādniekiem. Tam jānotiek precīzi – katru otro nedēļu. G.Aleksandrova uzņēmums atbild arī par nodokļu nomaksu, par dzīvesvietas nodrošināšanu darbiniekiem, par visu pārējo, lai katrs viesstrādnieks varētu strādāt, būtu priecīgs un ietu uz darbu. Tāpat arī ar savu autobusu nodrošina viesstrādnieku nokļūšanu uz darbu un atgriešanos Galgauskā.
“Jādomā, lai darbinieki būtu apmierināti. Tas ir tāpat, kā tad, kad latvieši brauc strādāt ārzemēs. Es pats savā laikā esmu bijis viesstrādnieks Holandē un zinu, kā tas ir. Darbiniekam, kurš ir aizbraucis strādāt uz noteiktu periodu, tas ir atbalsts,” saka G.Aleksandrovs.
Galgauskas bijušajā skolā viesstrādniekiem ir iedotas gultas ar veļu. Ir skapji un skapīši, ir krēsli, galdi, ledusskapji, plītis, veļas mazgājamās mašīnas. Atpūtai ir televizors. Ir bijušas un arī turpmāk tiek plānotas izklaides. Protams, ne tagad, kad Ukrainā notiek karš un viesstrādnieki no šīs valsts dzīvo “uz karstā telefona”, visu laiku sazinoties ar saviem radiem un draugiem Ukrainā un dzīvojot līdzi visam tur notiekošajam.
G.Aleksandrovs saka – nupat esot spiests sākt vairāk domāt par Galgauskas bijušās skolas iemītnieku drošību. “Kopš pagājušās vasaras ir bijuši četri gadījumi, kad vietējie ielaužas iekšā skolā. Sadzērušies lien kauties. Un ja tādi gadījumi būs vēl… Problēma būs kur? Sados pa degunu. Un paliks vainīgi tad ukraiņi, ne jau vietējais cilvēks. 9.martā bija pēdējais šāds gadījums. Ielauzās cilvēks, kurš piedraudēja pagasta pārvaldes vadītājam viņu nodurt ar naglu. Tika izsaukta policija, to cilvēku aizveda,” stāsta G.Aleksandrovs. Tieši šādu incidentu dēļ jau pirms kāda laika bijušās skolas ēkai brīvdienās tiek nodrošināta dzīvā apsardze. Ir arī videonovērošana.
Prioritāte – viesstrādnieku bērnu glābšana
G.Aleksandrovs kara apstākļos jau divas reizes ir organizējis braucienus uz Ukrainas robežu. “Pirmoreiz mēs ņēmām pašvaldības auto. Man viesstrādniece zvana: “Dēls būs uz Ukrainas robežas. Un arī radiniece, māsa, ar diviem bērniem.” Un tajā brīdī manas kabatas bija tik dziļas, cik ir. Un Kristaps Dauksts no Gulbenes novada pašvaldības man teica: ja ir kāds bēglis un vajag braukt pakaļ, zvani. Viņš man iedeva pašvaldības transportu un divus šoferus. Aizbraucām uz robežu, paņēmām šos četrus. Ceļā saņēmām informāciju vēl no citām mātēm,” stāsta G.Aleksandrovs.
Pēc tam bija otrā brauciena reize uz robežu. G.Aleksandrovs pats ar sava uzņēmuma autobusu atveda Ukrainas cilvēku grupu uz Latviju. Brauciens notika, atsaucoties viesstrādniecei, kura tobrīd atradās Ukrainā, izmisusi zvanīja un jautāja, kā uz Latviju tikt kopā ar saviem mazbērniem un viņu mātēm. Gulbenes novada dome atbalstīja ar degvielu – “apmēram puse uz pusi”.
Uz robežas G.Aleksandrovs juties tā: “Man asinis sāka vārīties. Grūti savaldīt asaras. Redzēju, kā mūsu darbinieki sagaida savus bērnus, mazbērnus, vedeklas. Katrs līdz robežai tiek, kā var. Visvairāk cieš bērni. Guļ uz ielas. Auksti, lietus līst. Tas ir ārprāts! Viņi nostāv apmēram 10 stundas robežā, kamēr tiek no punkta A līdz punktam B. Pārguruši cilvēki. Divreiz pielikām pilnu autobusu ar cilvēkiem. Cilvēki kājās stāvēja. Tas bija vienalga – viņiem stundu, pusotru pastāvēt kājās vairs bija mazākais no pārbaudījumiem. Daļu vedām uz bēgļu centriem Polijā. Labprāt gribētos paņemt visus. Un gribētos lai pēc iespējas ātrāk tas viss beigtos.”
G.Aleksandrovs stāsta – katru Ukrainas civiliedzīvotāju, kurš tika atvests uz Latviju, viņi nogādājuši drošā vietā. Ja nav bijis citu variantu, veduši uz Ranku, kur pašvaldība atvēlējusi vietu bēgļiem. Atgādātajiem pēc tam tiek palīdzēts vēstniecībā sakārtot dokumentus, lai varētu legāli uzturēties Latvijā.
– Diāna Odumiņa
