Tautas lietišķās mākslas studijā “Sagša” ir labs ieradums. Dalībnieces atrāda savu veikumu, kopā izvērtē, priecājas un lepojas. Nupat savus jaunos tautiskos brunčus, kas darināti no pašas austā materiāla, un pašausto vilnas lakatu kolēģēm “Sagšā” ir atrādījusi Inese Kalēja.
Viņai šis veikums ir pagājušās sezonas roku un gara darbs. “Audeklu visas iepriekš jau bija redzējušas, bet brunčos tas sašūts tika vasarā. Atrādīju brunčus tikai tagad, 8.oktobrī, kad atklājām jauno sezonu,” “Dzirkstelei” stāsta Inese.
Brunčus saimniece tagad glabās skapī, tie gaidīs vasaru. Taču pašausto lakatu Inese šoziem noteikti nēsās. Tas veidots stilizēts, izraugoties krāsas, kādas viņai patīk un piestāv.
Inese saka – audekls brunčiem tapis lēni, jo izmantoti tika smalki dažādu krāsu lina diegi. Jāauž bijis cieši. Savukārt vilnas lakats tapis daudz ātrāk, jo materiāls ir rupjāks un nav jāauž cieši. “Tas ir jaunrades darbs,” viņa teic. Rakstus izdomājusi pati, izmantojot īpašu tam paredzētu datorprogrammu. Laikietilpīgākā bijusi bārkstu izveidošana.
Inese uzsver, ka viņas linu brunči nav autentiski, tie ir stilizēti, veidoti, iespaidojoties no Vecpiebalgas brunču svītrām. “Aizguvu proporcijas, ritmu un kompozīciju. Bet varbūt kāds tonis arī nav precīzi atbilstošs,” skaidro Inese. Kāpēc viņa izvēlējās iedvesmoties tieši no Vecpiebalgas brunču motīviem? Tāpēc, ka tā ir viņai pazīstama un tuva tēma. Inese stāsta, ka viņai ir arī tradicionāls Piebalgas tautas tērps.
Lina audeklu viņa ir darinājusi visu pagājušo rudeni, jo šim darbam varēja atvēlēt tikai vakara stundas. Turklāt tas bija rokdarbs, kas prasīja koncentrēšanos. Ja uz brīdi domas aizvirzījās projām, ātri varēja pieļaut kļūdu. Tomēr tagad Inese saka – tā bija laba atpūta. Tieši tāpēc, ka visas citas domas no galvas jāizslēdz. Aužot viņa varējusi domāt tikai par audeklu. Brunču šūšanu Inese uzticējusi profesionālai šuvējai.
“Mēs “Sagšā” iedvesmojamies cita no citas, tāpat arī iedvesmu gūstam, apmeklējot dažādas izstādes,” saka Inese un piebilst, ka pati pirmā autoritāte rokdarbu prasmē viņai bijusi vecmāmiņa Milda. “Viņa sev bija sastrādājusi ietilpīgu pūru,” saka Inese. No bērnu dienām esot apbrīnojusi vecmāmiņas austo balto gultas segu, spilvendrānas ar izšuvumiem.
