Gulbenietes un tautisko deju pasniedzējas Daces Freimanes ģimene dejo jau vairākās paaudzēs – tautiskās dejas dejoja gan viņas vecāki, gan arī viņas meitas. Šogad arī pieci viņas vadītie deju kolektīvi dosies uz XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kuri norisināsies no 5. līdz 13. jūlijam.
Dace vada divas tautisko deju grupas Stāķu pamatskolas tautisko deju kolektīvā “Lievenītis”, Gulbenes novada vidusskolas deju kolektīvus “Liedariņš” un “Kostiņš”, kā arī Gulbenes novada kultūras centra jauniešu deju kolektīvu “Ukce” un Stradu pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvu “Zeija”.
Daces mīlestība pret deju aizsākās jau bērnībā, kad viņa redzēja dejojam savus vecākus. Viņa pati uzsāka dejot, kad mācījās vidusskolā, un dejoja Gulbenes “Lauktehnikas” deju kolektīvā, kā arī turpināja dejot arī tad, kad apguva skolotājas profesiju.
“Kad atgriezos pēc mācībām Gulbenē, turpināju dejot Gulbenes kultūras centra tautisko deju kolektīvā “Ratiņš”. Sākumā es pati tikai dejoju, bet vēlāk arī spēlēju klavieres kā koncertmeistare Bērzu pamatskolā. Kad amatu atstāja deju kolektīvu vadītāja Dainuvīte Putniņa, toreizējā skolas direktore Vija Čakare mani mudināja pārņemt deju kolektīvu vadību. Tas man bija izaicinājums, taču uzņēmos to pamēģināt,” stāsta Dace.
Tā kā viņa jau bija ieguvusi pedagoģisko izglītību, viņa papildus izmācījās deju kolektīvu vadītājas kursos un savu darbu uzsāka 2005. gadā.
“Tagad jau sanāk 20 gadi, kopš esmu deju kolektīvu vadītāja,” teic Dace.
Vecāki kopā nodejojuši 30 gadus
Viņa pati kā dejotāja ir piedalījusies daudzos dziesmu un deju svētkos. Pirmie Daces svētki bija 1998. gadā, tad viņa gāja 12. klasē. Viņa agrāk piedalījusies svētkos arī ar Stradu pamatskolas kori, taču Dace atzīst, ka dziedot nekad nav izjutusi tik spēcīgas emocijas kā dejojot.
Daces mīlestība uz deju ir gluži vai iedzimta, jo arī viņas vecāki Aina un Roberts dejojuši daudzus gadus.
“Mani vecāki sāka dejot – pat pirms vēl bija precējušies. Viņi sāka dejot 1969. gadā. Kopā viņi nodejoja aptuveni 30 gadus. Sākumā vecāki dejoja Stradu jauniešu kolektīvā, kuru vadīja D. Putniņa, tad viņi dejoja vidējās paaudzes kolektīvā un tad – Gulbenes kultūras centra senioru deju kolektīvā “Vērdiņš”. Deja manā dzīvē vienmēr ir bijusi klātesoša,” stāsta Dace.
Arī savām meitām viņa iemācījusi dejotprieku gluži dabīgā veidā.
Dejošanas mīlestību nodod bērniem
“Kad man pašai bija mēģinājumi, bērnus ņēmu līdzi. Toreiz, kad dejoju “Ratiņā”, bija pieņemts, ka mūsu bērni nāk līdzi, un, kamēr dejojām, bērni spēlējās, skatījās, dancoja līdzi un arī darīja blēņas. Līdz ar to bērni bijuši kopā ar mani arī visu šo laiku,” stāsta Dace.
Viņas vecākā meita Paula dejojusi līdz skolas pabeigšanai, taču jaunākā meita Elisa, kura pašlaik studē Rīgas Ekonomikas augstskolas 2. kursā, dejo arī šobrīd. Elisa dejo Daces vadītajā kolektīvā “Ukce” un mēro ceļu no Rīgas uz katru mēģinājumu.
“Man ir daudz braukātāju, kuri studē un brauc uz mēģinājumiem. Daudzi no viņiem pabeidza skolu pagājušajā gadā un turpina gatavoties svētkiem. Nezinu gan, kā būs nākamgad, kad svētki jau būs pagājuši,” teic Dace.
Gulēt ārā zem koka
Savā dejošanas un deju mācīšanas pieredzē Dace pieredzējusi arī dažādus kuriozus.
“Laika gaitā daudz kas ir gadījies. Sāku dejot “Ratiņā”, un katru gadu mūsu mērķis bija braukt uz Eiropas tautu kultūras un mākslas festivālu “Eiropiāde”. Braucieni bija tālāki, nelidojām tolaik ar lidmašīnu, bet braucām ar autobusu. Neviens nepalika viesnīcās, toreiz apstākļi bija citādāki. Gulējām autobusā, bet bija arī tā, ka braucām nakts stundās un autobusam bija jāstāv noteiktas stundas. Paņēmām savus guļammaisus, citreiz mums pat nebija līdzi piepūšamo matraču, un devāmies gulēt ārā zem kāda koka. Tas bija bez kaut kāda komforta, bet tās tik un tā bija patīkamas emocijas,” atminas Dace.
Uz šādām “Eiropiādēm” tika līdzi ņemti arī bērni, un tas vienmēr bijis īpašs laiks, kurā iepazīstināt arī jauno paaudzi ar deju un mīlestību pret to.
“Eiropā deju tradīcija ir mazliet citādāka, tā nav tik stingra. Ja mums viss iziet uz kvalitāti, precīzi nostieptām kājām utt., tad viņi, vismaz tajā laikā man radās tāds priekšstats, dejo vairāk savam priekam. Piemēram, portugāļiem dejās ir savas nacionālās maskas un interesanti tērpi,” stāsta Dace un uzsver “Eiropiādēs” redzēto brīvību un vairāk dejas prieku nekā perfekti nodejotus deju soļus un akcentu uz rezultātu.
Vēl kāds kuriozs saistās ar to, ka Dace ir pedagoģe, kura arī ikdienā mēdz “ieslēgt” deju skolotājas režīmu.
“Reizēm ballēs, kad mani uzlūdz kāds kungs, pamanu, ka es viņu sāku grozīt un vadīt. It sevišķi, kad viņš dejo labi, man tik un tā ir tendence vadīt. Tad viņš uzreiz saprot, ka esmu deju skolotāja,” smej Dace.
Jāatrod balanss starp stingrību un rotaļīgumu
Dace atzīst, ka ir mainījusies bērnu uzmanības noturība, kā arī bērni ir ļoti noslogoti citos pulciņos un nodarbēs.
“Ir grūtāk pielāgoties, un redzu, ka tas ir izteikti pēdējā laikā. Agrāk varbūt pulciņu laiki bija citādāki. Tagad bērni mēdz pat dejās skatīties pulkstenī un teikt, ka viņiem jau pavisam drīz ir jābūt kur citur. Agrāk to tā nejutu. Bērniem ir mainījusies arī uzmanība. Protams, bērniem ir jāpasniedz lietas arī caur rotaļu, bet ir jābūt arī stingrībai. Gulbenes novada vidusskolā mācu arī matemātiku un reizēm saku, ka matemātiku mācīt ir vieglāk, nekā būt par deju skolotāju. Matemātika ir konkrētāks priekšmets, dejojot lietas mainās. Repertuārs paliek aizvien sarežģītāks, bērniem nav tik noturīga uzmanība, un mazākajiem mēģinājumos bieži vien gribas padraiskoties. Ja mēģinājums notiek lielajā sporta zālē, viņiem gribas arī paskriet. Ja nebūsi stingrs, tad arī nebūs rezultāta, bet ir jāatrod balanss starp stingrību un rotaļīgumu,” teic Dace.
Viņas pedagoģiskajā pieredzē ir arī gadījumi, kad bērni, kuriem ļoti padodas dejot, tomēr izvēlas aiziet prom no deju nodarbībām dažādu iemeslu dēļ.
“Arī šogad viens ļoti labs dejotājs izvēlējās vairs nedejot. Runāju gan ar bērnu, gan vecākiem, taču bērniņš izvēlējās dejas vairs neturpināt. Nekādi nesanāca bērniņu pierunāt, bet jau pavasarī satiku šo puisīti skolā, un viņš man teica, ka nākamgad atkal atsākšot nākt uz dejām,” stāsta Dace.
Būs grūti, taču skaisti
Dace neuzskata, ka dziesmu un deju svētki ir haotiskāki vai smagāki, kā to nereti var dzirdēt medijos vai vecāku viedokļos.
“Būs, protams, grūti, taču būs skaisti. Ir jāiemācās arī veidot dažādus deju rakstus, un jau pagājušajā mēģinājumā redzēju, ka kādam puisītim sāka birt asariņas. Arī vecākiem mācām, ka svētki un gatavošanās tiem nav tikai izklaide, bet tas ir arī darbs. Mani pirmie dziesmu un deju svētki skolēniem, kuros uzstājās manis vadītie kolektīvi, bija 2010. gadā ar dejotājiem no 1. līdz 5. klasei. Pirmklasniekiem pa dienu vēl nebija nekas, bet vakaros daudziem gribējās mammīti. Deju skolotājam nav jābūt tikai skolotājam, bet arī mammai un auklītei. Bet tad, kad tu redzi to dzirksti dejotāju acīs, tas ir neaprakstāmi, un to vajag izbaudīt ikkatram!” uzsver Dace.
