Gulbeniete Svetlana Žugora, kura ir profesionāla šuvēja, būdama pelnītā atpūtā, joprojām ņem rokās adatu, šķēres un šuj – ne tikai kleitas un aksesuārus, bet arī lelles. Pašu ģimenē nav kam ar tām spēlēties – mazdēls ir izaudzis jau pavisam liels. Tomēr Svetlanā ir nezūdošs mātes un vecmāmiņas gēns. Un tas izpaužas viņas radošumā.
Runājot par pašu mīļāko viņas meistaroto lelli, Svetlana paņem rokās jautru mājas gariņu. “Simpātisks,” pati noteic un pasmaida tikpat saulaini kā viņas leļļuks.
Svetlana savas lelles nepārdod, bet dāvina. Visi radi, draugi un bijušie kolēģi ir apdāvināti. Ja kopā ar vīru dodas vīzītē pie ārsta, Svetlana ņem līdzi kādu no savām lellēm un uzdāvina kā suvenīru.
Svetlanas mājās uz kāda no plauktiem ir leļļu parāde. Uzmetot aci, uzreiz gribas smaidīt līdzi. Kad “Dzirkstele” ciemojas mājās pie Svetlanas, viņa ļauj savas lelles paņemt rokās. Bet uzreiz greizsirdīgi ierejas ģimenes četrkājainais mīlulis Rembo, kurš visur uzticīgi seko līdzi saimniecei un sargā gan viņu, gan lelles. Svetlana bilst – suņuks ir no patversmes. Bijis jau trīs gadus vecs un tagad nākamos trīs gadus dzīvo Svetlanas ģimenē. Tāpēc laikam tik saasināti novērtē māju sajūtu un ir pateicīgs par to.
Meistarot lelles Svetlana sākusi vēl aktīvās darba dzīves laikā. Viņa strādājusi vācu šūšanas fabrikā par kvalitātes kontrolieri. Saslimusi, bijusi operācija. Pusotru gadu nav varējusi doties uz darbu – bijusi ierobežota kustībās. Gribējies nodarbi, kura novērstu domas un liktu aizmirst sāpes. Un tad internetā uzgājusi informāciju par leļļu gatavošanu. Tā viss sācies. Pirmā uzmeistarotā bijusi bez sejas vaibstiem, tikai ar acīm. Taču Svetlanai gribējās radīt tēlus ar seju, ar personību. Tā pamazām viņa atradusi savu stilu. Pēc atveseļošanās un atgriešanās darbā fabrikā viņa līdztekus turpinājusi brīvajā laika veidot lelles. Kolēģi to labi zinājuši.
“Mums bija 150 cilvēku fabrikā. Bija, ko apdāvināt,” saka leļļiniece. No īslaicīgas aizraušanās šī nodarbe ir kļuvusi par noturīgu vaļasprieku. Nav vairs Gulbenē vācu šūšanas fabrikas, bet Svetlana turpina būt šuvēja arī pelnītā atpūtā. Savam priekam. Arī lelles Svetlana meistaro jau devīto gadu. Sintepona vate, kaprona trikotāža – tie ir materiāli, no kuriem Svetlana izveido seju un ķermenīti katrai savai lellei. Diegs, adata un iztēle ir viņas darba instrumenti. Arī acis savām lellēm meistare ir iemanījusies veidot pati no polimēra māla. Jaunu un vecu cilvēku ģīmīši, arī dzīvnieku tēli ir Svetlanas veidotajās lellēs. Un katrā jaušams bezgalīgs mīļums.
“Visu pati. Arī remontu mājās man patīk veikt pašai,” viņa saka. Arī internetu lietot un tajā idejas smelties ir iemācījusies pati. “Kādas tikai ierosmes tur var atrast!” viņa saka. Svetlana demonstrē pašas šūtu rokassomiņu dāmai, piespraudes. Un arī jaunāko veikumu tradicionālajā šūšanā – kleitu klasiskā stila cienītājai.
– Diāna Odumiņa
