29.novembrī Inga Garā atzīmēs savu personisko divdesmitgadi Gulbenes veikalā “Maxima”, kur ēkā Rīgas ielā strādā par maiņas vadītāju. Sākusi kā kasiere-pārdevēja, bet 2004.gadā jau kļuvusi vecākā kasiere. 2005.gadā šādā pašā amatā norīkota strādāt Gulbenes otrā veikalā “Maxima” Skolas ielā. Un tur drīz vien kļuvusi par maiņas vadītāju. 2012.gadā atgriezusies uz veikalu Rīgas ielā joprojām kā maiņas vadītāja.
“Tā pagājuši 20 mana darba gadi. Reizēm ir sajūta, ka iestājusies rutīna, jo liekas – visu šajā darbā jau māku. Bet tomēr ne. Mācīties vajag visu laiku. Un ar cilvēkiem strādāt – tas arī ir jāprot. Un teikšu – man patīk savs darbs, jo tas ir vajadzīgs cilvēkiem,” saka Inga.
Viņas darba gaitas ir saistītas ar šo veikalu gandrīz kopš paša sākuma, kad šis veikals sevi pieteica Gulbenē. 11.oktobrī “Maxima” un tās darbinieki svinēja 20 gadu jubileju, kopš šis veikals ir Rīgas ielā. Bija svētku torte, puķes, gaisīgs zelta divdesmitnieks. “Esam kā saliedēta komanda,” par kolektīvu saka Inga. Un piebilst – kolēģiem ir ne tikai kopīga svētku torte, arī kopīgas siltās bezmaksas pusdienas ikdienā.
Vadības skola iemāca motivāciju
Raugoties uz Ingas laipno, darbīgo rosīšanos veikalā, rodas iespaids, ka tur strādāt ir ļoti viegli. Vai tā ir? Inga teic – reizēm kāds jaunpienācis darbinieks iespītējas un saka, ka nevēlas iet strādāt pie kases aparāta, jo tur ir liela atbildība. Viņa parasti pretī bilstot – ne mazāka atbildība ir veikalā krāmēt preces plauktos. Piemēram, ir jāseko līdzi lietošanas termiņiem, laikus jāpiedāvā pircējiem prece ar atlaidi.
“Tas jau ir atkarīgs no katra cilvēka, cik pozitīvs viņš iet uz priekšu savā dzīvē. Protams, katram ir savas grūtības, kas ir jāpārvar. Arī man ir dzīvē bijuši dažādi brīži. Tomēr viss ir jāatrisina bez konfliktiem. Tikai sarunu ceļā,” neslēpj Inga. Viņas darbs nozīmē būt atbildīgai ne tikai par sevi, bet par visiem, kuri strādā Ingas maiņā. Viņa ir pateicīga tā saucamajai “vadības skolai” – darba devēja organizētai darbinieku apmācībai. Tur iemāca motivēt cilvēkus, atrast pareizo pieeju, ja kādam sākas izdegšana un jau gribas pamest darbu. “Es pret visiem darbā cenšos izturēties tā, kā gribētu, lai izturas pret mani. Tas nozīmē – bez asumiem, bez kliegšanas. Ir jābūt labajam tonim. Tā veidojas kontakts gan ar kolēģiem, gan ar pircējiem,” saka Inga. Protams, arī pašai bijuši iekšējas izdegšanas brīži. Tad svarīgi bijis uzklausīt labu padomdevēju. Viņai tāds cilvēks ir Jeļena Tiškina. Sākot strādāt veikalā, Jeļena bijusi Ingas direktore, pēc tam izaugusi karjerā. “Viņa bija stingra, bet tajā pašā laikā – ļoti cilvēciska. Viņa ir mana skolotāja. Atceros – es, vēl jauns skuķis, veikalā kaut ko nebiju pareizi izdarījusi. Man izskaidroja. Visu sapratu. Nav jābaidās jautāt, noskaidrot. Man vispār ir paveicies ar kolēģēm no vadības komandas. Viss norit lojāli,” stāsta Inga.
Runājot par visgrūtāko darbā, Inga saka – tā ir bijusi Covid-19 pandēmija. Šī slimība arī atņēmusi dzīvību vienai veikala darbiniecei. “Smags laiks… Mēs bijām šokēti! Mūs tas ļoti satrieca,” saka Inga. Šī sāpīgā pieredze mudina darbiniekus ļoti sekot līdzi savam veselības stāvoklim. Turklāt darba devējs ir sarūpējis veselības apdrošināšanas polises.
Privāti – ar vecākās māsas atbildību
Inga savā darbā ir iemācījusies perfekti saplānot savu laiku, taču ikdiena mēdzot ienest savas korekcijas, kaut kas izsit no ritma. “Tad ir jāsteidz visu izdarīt,” teic Inga. Viņa joko, ka aicinājums strādāt veikalā bijis šūpulī ielikts. Maza meitene būdama, no mājām nesusi pagalmā konfektes un piedāvājusi nopirkt. Kaimiņu bērni “pirkuši”, pretī dodot “naudiņu” – skaistas koku lapiņas. “Neviens man garām negāja, kaut ko nenopirkdams,” Inga smaiga, atceroties savas bērnības ainas. Toties viņas dēls Jānis savos sapņos ir gājis soli tālāk par mammu un 25 gadu vecumā jau ir uzņēmējs.
Un tomēr Inga teic – labi zina, ka citur pasaulē latvieši dzīvo pārticīgāk, var atļauties vairāk. Radi, draugi strādā ārzemēs. Arī viņa pati palaikam ir uz mēnesi vai pusotru ņēmusi atvaļinājumu un devusies peļņā uz Somiju zemenes fasēt. Sapelnījusi naudu un pēc tam nopirkusi, piemēram, jaunu automašīnu. Tomēr braukt projām no Latvijas, no Gulbenes pavisam – tas Ingai nav pa prātam. Viņai ir svarīgi būt šeit, kur ir dēls, kur ir pašas vecāki. Turklāt Ingā ir vecākās māsas atbildības sajūta. Inga ir uzaugusi piecu bērnu ģimenē un jūtas atbildīga par vecākiem, kuri dzīvo Lejasciemā.
“Esmu ļoti pateicīga viņiem – Natālijai un Jānim,” par savu mammu un tēti saka Inga. Vecāki iemācījuši mīlēt darbu. “Es lauku brigādē gāju no 13 gadu vecuma, kaut man negribēja to atļaut, teica, lai paaugos. Bet es – žvikt! Gāju kopā ar visiem un strādāju šķūnī pie siena krāmēšanas. Pati pelnīju. Bijām mācīti tā. Pelnījām sev un vecākiem palīdzējām. Es ļoti agri kļuvu pieaugusi. Tagad vecāki ir pensijā. Es savai mammai saku, lai nekad man nejautā: “Tu varēsi, tev būs laiks priekš manis?” Es varēšu! Vecāki man ir pirmajā vietā,” saka Inga.
Patīk būt pie stūres un doties ceļojumā
Inga ir pateicīga savai ģimenei par atbalstu, jo darbs veikalā ir saistīts arī ar vakara stundām. “Mani saprot cilvēks, kurš ir blakus,” teic Inga. Viņa atzīst, ka pēc dabas ir drosmīgs cilvēks. Tas izpaužas visā. Arī privātajā dzīvē. Kā jau visiem, arī viņai dzīvē gājis kā pa viļņiem. “Man ir drosme būt laimīgai sievietei. Dzīvot savu, nevis kāda cita dzīvi,” saka Inga.
Viņai ļoti svarīgs esot dēla viedoklis par mammas izvēlēm. Inga no dēla acu skatiena vien nolasa, ko viņš domā. Viņas pašās iekšējā sajūta – atrodas laika skrējienā. “Gribas teikt, ka nupat ir tik forši, tik labi. Mazliet apturēsim to laiku. Gadi ir paskrējuši… nemanot. Ir tik daudz kas piedzīvots. Katra diena ir nesusi kaut ko jaunu. Es jūtos jaunāka par saviem gadiem,” saka Inga. Viņa tikai tagad beidzot esot iemācījusies reizēm palutināt sevi. Lai cik savādi tas būtu, to darīt piespieduši tieši paši smagākie dzīves brīži.
Brīvajā laikā Ingai patīk ceļot. Nekur tālu. Kaut vai pa savu novadu, pa Latviju. Pati sēžas pie stūres un brauc. “Ja tikai ir iespēja, ir jābrauc, ir jāredz. Brauciens – tā ir atpūta, tie ir jauni iespaidi,” saka Inga. Viņai mūžā ir bijušas četras automašīnas – pirmās divas ķiršsarkanas, tad melna un tagad zila “Renault Megane”, ar kuru Inga stūrē jau septiņus gadus. “Visi draugi un paziņas manu auto pamana. Saka: Inga aizbraukusi savam kaķim nopirkt ēst,” viņa nosmej. Ingai patiešām ir kaķis – sešus gadus vecs sfinkss Sāra. Bet Ingai ir kāds noslēpums. Kur tikai viņa nav bijusi, sēžot pie auto stūres – gan Latvijā, gan ārpus tās! Taču ne reizi Inga nav sadūšojusies pati savā automašīnā aizbraukt līdz Rīgai. “Noteikti varu un nekas īpaši sarežģīts tas nav. Vienkārši neesmu līdz šim sadūšojusies. Būs tas jāizdara. Jāpārvar šī barjera, kas manī saglabājusies kopš seniem laikiem,” viņa smejas.
– Diāna Odumiņa
