Ciemojoties Gulbenietes Irēnas Jakovļevas dārzā, “Dzirkstele” pārliecinājās, ka te labestība, viesmīlība un sirsnība saplūst kopā ar peoniju smaržu un atmiņām. Tas ir Irēnas stāsts par mīlestību, cieņu un vēlmi saglabāt to, kas viņai ir svarīgs.
Kolekciju iespējams paplašinās
Ieejot Irēnas dārzā, pārsteidz peoniju daudzveidība. Dažas šķirnes jau pārzied, arī lietainās dienas darījušas savus – ziedi gulst zemē, bet citas peoniju šķirnes tikai tagad ver savus pumpurus. Irēna skaidro, ka tad, kad ieskatās tuvāk, var pamanīt šķirņu atšķirību, un tā reizēm slēpjas pavisam niecīgās niansēs – krāsu tonī, dažām šķirnēm ziedlapas smalkas, citām plati atvērtas. Katrs peoniju krūms, katrs zieds šķiet kā uzgleznots.
“Peonijas šogad diemžēl ir izgāzušās. Nevienu gadu man tā nav bijis. Pie vainas lietus. Peonijas šogad arī slimo. Pūst, jo visur ūdens. Stāds paliek brūns un izveļas. Sakne ir sapuvusi. Dārzam ir 15 gadu. Un te ir ūdensžurkas, kuras apēd visas saknes, bet peoniju saknes neēd. Ir peonijas, kuras esmu pirkusi, tad mēdzu arī mainīties, un ir puķes, kuras pati audzēju no spraudeņiem. Stādi ir dārgi, un pensija jau nevelk,” stāsta Irēna.
Pašlaik viņai ir 45 dažādas peoniju šķirnes un 72 peoniju krūmi. Irēna apsver iespēju savu kolekciju vēl paplašināt, jo dārzā ir pietiekami daudz vietas. Viņai jau ir dzeltenā šķirne ‘Bartzella’, taču gribētos vēl kādu dzelteno peoniju. Irēna novērojusi, ka peonijām nepatīk māls. Ja augsnē ir daudz māla, noteikti jāpievieno smilts, bet ideāli ir māls, kas sajaukts ar smiltīm.
Šogad pirmās peonijas Irēnas dārzā sāka ziedēt jau maija sākumā, kad vēl nebija sākušies spēcīgie lieti. Ja dārzā ir daudz dažādu šķirņu, kā tas ir Irēnai, peonijas priecē ar ziediem ilgi, jo katra šķirne zied atšķirīgā laikā. Irēna stāsta, ka tad, kad laiks ir vēss un lietains, peonijām ir grūtāk, jo tās nevar saprast, ko darīt. Irēna arī novērojusi, lai peoniju ziedēšana būtu krāšņa, svarīgi, lai peonijām ziedpumpuru veidošanās laikā netrūkst mitruma.
Dārzā blakus peonijām zied arī citi augi: pelargonijas, 35 hostu šķirnes, hortenzijas, kuras Irēna pati audzē no spraudeņiem un kuras vasarā priecē ar skaistiem ziediem, kā arī daudzas citas ziedu un dekoratīvo augu sugas, kas kopā rada daudzveidīgu dārza ainavu.
Atgriezties pagātnē
Irēna aicina “Dzirksteli” apskatīt arī viņas vecāku piemiņas istaba. Tā ir vieta, kur glabājas lietas, kas saistās ar viņu dzīvi un Irēnas ģimenes stāstu. Irēna uzsver – kamēr ir dzīva, tikmēr šīs atmiņas te būs.
Istabā ir aplūkojami viņas mammas izšuvumi, austās vadmalas, galds, pūra skapis un vecmammas pūra lāde. Uz sienas – pulkstenis, ko Irēnas tētis mammai uzdāvināja, kad viņa piedzima, un tas bija 1948. gadā. Tas vēl aizvien iet, tikai dzeguze vairs nekūko. Blakus – fotogrāfijas, vecāku gulta, vecais ogļu gludeklis un daudzas citas sadzīves lietas. Katra no tām glabā savu stāstu.
Irēna atceras, ka Latgalē kolhozos maz maksāja. “Tēvs atnāca mājās pēc darba. Tas bija augusts. Es toreiz biju beigusi 8. klasi. Tētis man teica: meit, ej pasaulē laimi meklēt! Tā es atbraucu uz šejieni. Pabeidzu Gulbenē vakara vidusskolu, tad tehnikumu, iesāku mācīties arī augstskolā. Esmu strādājusi “Lauktehnikā”,” stāsta Irēna.
Šī piemiņas istaba ļauj viņai atgriezties pagātnē. Viņai patīk tajā būt, jo tur valda klusums un miers, tajā mājo viņas pagātne.
Irēna “Dzirkstelei” rāda filca zābakus un stāsta, ka ar šiem zābakiem saistās ļoti interesants stāsts. Tie nākuši no Sibīrijas uz Angliju pie viņas draudzenes, kura tur dzīvo. Viņa tos atveda uz Valmieru savai mātei, bet mātei šie zābaki neiepatikās. Tika nolemts tos vest atpakaļ uz Angliju, kur tie kādu laiku mētājās nevienam nevajadzīgi. “Es tajā brīdī biju ciemos. Draudzene jau bija gatava tos izmest, bet es teicu: nemet tos ārā, jo man noderēs!” atminas Irēna.
Un noderēja arī. Sākās ziema, un tieši ar šiem siltajiem zābakiem kājās Irēna ziemā iekārtoja savu vecāku piemiņas istabu. Vasarā tam vienkārši neatlika laika, bet ziemā tam bija īstais brīdis, līdz ar to šie zābaki, kurus Irēna sauc par voilokiem, arī kļuvuši par daļu no šī stāsta.
Irēna visu mūžu vienmēr ir bijusi aktīva un pēc dabas – atvērts cilvēks. Lai gan Irēnai jau ir 77 gadi, viņa spēlē teātri, kā brīvprātīgā regulāri dodas uz sociālās aprūpes namu, nodarbojas ar dekupāžu, strādā ar mālu un gatavo apsveikuma kartītes. Irēnai ļoti patīk arī ceļot, jo tas paplašina redzesloku, sniedz iedvesmu un tās vienmēr ir skaistas atmiņas. Irēna priecājas, ka savā dzīvē ir satikusi brīnišķīgus cilvēkus. Viņa tic, ka labais pievelk labo, un dzīvo pēc principa – dots devējam atdodas. Viņa ir cilvēks no Latgales – ar plašu sirdi un vēlmi dot no sevis citiem pēc iespējas vairāk.
