Bijusī rīdziniece Irita Antoņeviča, kura tagad dzīvo Gulbenē un strādā Kultūras pārvaldē, ir patiesā sajūsmā par Gulbenes Viestura ielas šarmu. Pārceļoties no Rīgas uz Gulbeni, viņa pašvaldības rīkotajā izsolē nopirka dzīvokli tieši Viestura ielā, lai baudītu šīs vietas arhitektūru un ļautos senatnes valdzinājumam.
“Nekad nebiju domājusi, ka man ir jādzīvo ārpus Rīgas, bet tad, kad man piedzima bērni, sāku apdomāt, ka liela pilsēta, tās centrs nav īstā vieta, kur gribētu, lai aug bērni. Viens – tīri loģistiski tas ir sarežģīti, un no otras puses – nevari tā vienkārši atvērt durvis un izlaist bērnus ārā. Man arī liekas, ka vērojama tendence – ir gana daudz cilvēku, kuri, dzīvojot lielpilsētā, saprot, ka tur nav tās ilgtspējas,” saka Irita, kura pati ir dzimusi un augusi Rīgas centrā. Tiesa, skolas brīvlaikus vasarā viņa pavadīja pie vecvecākiem Smiltenes novada Trapenes pagastā. “Saikne ir arī ar šo pusi, nav tā, ka atpazīstu tikai Rīgas bruģi,” smaida Irita.
Atpakaļ uz Rīgu nebēgtu
Kad viņas dēliem šajā mācību gadā bija jāuzsāk skolas gaitas, Irita saprata, ka ir īstais brīdis, lai mainītu dzīvesvietu. “Viens no argumentiem, kāpēc izlēmu par labu Gulbenes pusei – te ir Valdorfskola. Mani puikas ir “valdorfieši”, nāk no Valdorfa bērnudārza. Ja šīs skolas te nebūtu, tad, visticamāk, mēs uz šejieni neatnāktu. Pagājušā gada 24.augustā beidzu darba attiecības Rīgā. Sapakoju mantas, un 27.augusta rītā mana saimniecība tika sakrauta “busā”, un es biju te. Tas viss notika strauji,” stāsta Irita.
Pirmās atziņas par dzīvi mazpilsētā Iritai ir šādas: atpakaļ uz Rīgu viņa nebēgtu, te ir mierīgāk, ieguvums labsajūtai – nenovērtējams! “Rīgā izej no mājām, un, lai arī nekur nav jāsteidzas, dabū stresa devu, jo ir daudz trokšņu, mašīnu. Tas, ko varu minēt kā atšķirīgo cilvēkos, un tas nav ne labi, ne slikti, – šeit cilvēki visu uztver daudz saasinātāk, jūtīgāk,” novērojusi Irita.
Dzīvošana Viestura ielā – ļoti likumsakarīga
Dzīvojot Rīgā, Irita strādāja koka ēku renovācijas centrā “Koka Rīga”. Viņas tiešais darbs bija gādāt par to, lai īpašnieki izvēlas saglabāt vēsturisko arhitektūru, lai to dara pareizi, lai iedziļinās savā īpašumā, lai nerauj ārā vēsturiskās durvis un logus un nenomaina tos ar kaut ko bezpersonisku.
“Līdz ar to dzīvošana Viestura ielā ir ļoti likumsakarīga. Man patīk vēsturiskā arhitektūra, īpaši 19.gadsimta beigas, 20.gadsimta sākums. Uz šejieni pie manis ir braukuši draugi, arī arhitekti, kuri vienkārši ir sajūsmā par Viestura ielu! Te ir Paula Kundziņa projektētās dzīvojamās ēkas dzelzceļniekiem, un otra tāda kvartāla nav vairs nekur citur. Tas, kas man ļoti pārsteidz, ka ir gulbenieši, kuri nav bijuši Viestura ielā! Tad, kad es tur nopirku dzīvokli, mana paziņa, kura ir no Gulbenes, teica, ka tur taču ir briesmīgs rajons un es esmu drosmīga, ja tur esmu nopirkusi dzīvokli. Saprotu, ka tagad situācija ir ļoti mainījusies, bet tas bubulis ir palicis. Bet tur ir lieliski! Māja, kurā dzīvoju es, ir Latvijā pirmās akadēmiski izglītotās sievietes arhitektes Lidijas Hofmanes-Grīnbergas projekts, un ir labi jūtama viņas prasme veidot telpu, kas ir kompakta, tomēr saglabā plašuma sajūtu. Ir lietas, kas, protams, apkārtnē sakārtojamas, un var just, ka šī vieta ir bijusi pamesta novārtā. Bet labi tas, ka lielāko daļu ēku sargā kultūras pieminekļa statuss. Kad kāds atbrauc ciemos ar sabiedrisko transportu un izkāpj stacijā, ir ļoti interesanta sajūta. Tur nav cilvēku pūļu, bet aiz katrām durvīm notiek kāda rosība. Tad vedu rādīt depo, bānīti, “Dzelzceļu un Tvaiku”, un cilvēki par šo Gulbenes industriālo vidi ir sajūsmā!” uzsver Irita.
Gulbenes novadā Irita jūsmo arī par lielajiem kultūras namiem, proti, padomju laikā būvētajiem. “Viens no tiem ir Lizuma kultūras nams. Kolhozs savulaik bijis turīgs, tādēļ tur ir viss – kalumi, kodinātie un slīpētie stikli, gobelēni. Unikāla būve! Tur jāved cilvēki ekskursijās. Arī Druvienas kultūras nams, kuram piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Tā sienu gleznojumi – kaut kas nereāls! Tirzas tautas namā man ļoti patika tā īpašā aura,” stāsta Irita.
Viņa ļoti lepojas ar savu īsteno iniciatīvu, kad vēl strādāja uzņēmumā “Koka Rīga”. “Cilvēki mums zvanīja un piedāvāja, piemēram, vai mums nevajag durvis. Tad zvana un piedāvā vēl otras un trešās durvis, bet mums nav vietas, kur to visu likt. Lai nebūtu jāzvana visiem restauratoriem pēc kārtas, “Facebook.com” es izveidoju grupu “Vēsturisko būvdetaļu un materiālu tirgus”, kur šobrīd ir teju 10 000 dalībnieki un pat lielās restaurācijas kompānijas meklē detaļas, tur “sēž” visi grandi un guru. Un es esmu gandarīta, jo zinu, ka šīs lietas, kuras cilvēkiem ir nevajadzīgas, atrod savas mājas. Ja kaut kas vēsturisks pašam nav vajadzīgs, nemetiet ārā, cits to paņems atplestām rokām!” uzsver Irita.
Vilnu pārvērš filcētās rotaļlietās
Iritu ne tikai interesē koka arhitektūra, viņai patīk arī filcēt. Nodarbe ir aizraujoša, un sākotnēji tieši filcējot Irita spēja rast iekšēju mieru. Filcēšana pie viņas “atnāca”, kad bērni apmeklēja Valdorfa bērnudārzu. “Tur ir tā, ka Ziemassvētkos bērniem nav paciņas, bet rūķi, respektīvi, vecāki gatavo dāvaniņu. Biju izdomājusi uztaisīt filcētas maskas. Rūķis tās arī uzdāvināja, bet man palika pāri vilna. Bija brīdis, kad man bija liela trauksme, un es sapratu, ka filcēšana mani ļoti nomierina. Filcēt – tur nav ko nemācēt. Vilna ir tas pats kā māli. Tā vienkārši ir sausa un prasa vairāk laika veidošanā. Doma tāda, ka var uztaisīt jebkādu formu. Sausā filcēšana notiek ar speciālu adatu, ar kuru dursta vilnu un veido formu. Ieliku savus filcējumus – ronīti un zaķīti – interneta tirdzniecības platformā. Pēc divām dienām e-pastā atnāk ziņa, ka man ir pirmais pirkums. Dāma no Vācijas nopirka manu ronīti! Nav man daudz pirkumu, un man tas nav stabils ienākumu avots, bet Ziemassvētku sezonā, jā, viss notiek. Filcēju un interneta tirdzniecības platformā tirgoju. Esmu mēģināju slapjo filcēšanu, bet priekšroku tomēr dodu sausajai. Man patīk to darīt,” stāsta Irita.
Par Iritu
Dzimusi: Rīgā.
Vecums: par jaunu vairs nesauksi, par vecu arī vēl ne.
Izglītība: kultūras menedžeris ar specializāciju reklāmā.
Darba pieredze: plaša – no mūsdienu kultūras jomā strādājošām nevalstiskajām organizācijām līdz pašvaldībai.
Šobrīd strādā: Gulbenes pašvaldības Kultūras pārvaldē par projektu vadītāju.
Brīvprātīgais darbs: Slovākijā (2006), kur guva ļoti labu pieredzi, iemācījās slovāku valodu.
Aizraušanās: filcēšana, “supošana”.
