Sarunas laikā, kas notiek tepat Gulbenes parkā, gulbenietes Lauras Jermacānes (27) pirmās domas aizved uz Jaungulbeni. Tā ir vieta, kura viņas ģimenei ir kļuvusi ļoti īpaša.
“Jaungulbenē ienācu, pateicoties savam vīram Dāvim. Mēs apprecējāmies ļoti ātri, viss notika lielas mīlestības dēļ,” smaidot stāsta Laura, kura nesen teātra skatē pēc Jaungulbenes amatierteātra “Kuriozs” lugas nospēlēšanas ieguva titulu “Zelta aktrise”.
Vecāki vienmēr man ticēja
“Gulbene ir mana pilsēta, kurā arī mani vecāki ir izauguši, iepazinušies un apprecējušies. Tagad atskatoties saprotu, ka man bērnība bija ļoti interesanta, jo nebiju “standarta bērns”. Ne vienmēr tas bija viegli. Tāpēc ka vienmēr jau ir tā – jo esi radošāks, jo vari arī piedzīvot, ka kāds mēģina tevi pārveidot vai iegrožot. Es daudz dziedāju, dejoju, fantazēju un uz līdzenas vietas vienmēr varēju ko izdomāt. Tas man gan traucēja, gan palīdzēja izveidoties tādai, kāda esmu tagad,” stāsta Laura.
Lielu nozīmi viņa saskata vienmēr sajustajā savu vecāku un vecvecāku atbalstā it visam, ko viņa dara. “Man vecāki vienmēr bija līdzās. Nekad nav gribējies tā vienkārši stāvēt uz vietas. Protams, spēku jaunietim gan toreiz, gan tagad noteikti dod tuvākie cilvēki, ar kuriem kopā aug. Tad, kad blakus bija draugi un vecāki, tad bija pat vienalga, kā uz tevi paskatās citi,” tā skolas laiku atceras Laura.
Vecāki viņu audzināja ar lielu mīlestību un atbildību par viņas lēmumiem, ļāvuši arī kļūdīties un piedzīvot, kādas var būt sekas, ja, piemēram, palaidies klavierspēlē. “Tomēr, jā, man bija režīms un, kā es to saucu, “komandantstundas”. Tās nozīmēja, ka es nevarēju līdz četriem rītā tā vienkārši klīst pa pilsētas ielām. Šobrīd, esot mammai, es savus vecākus ļoti labi saprotu. Vienmēr esmu jutusi, ka vecāki tic un zina, ka man dzīvē viss sanāks,” saka Laura.
Aizvadītā Starptautiskā ģimenes diena arī Laurai atgādina to, cik liela vērtība ir ikdienā sajust savu ģimeni sev blakus kā lielāko atbalstu. “Ģimene man ir viss, tie ir mani cilvēki, bez kuriem es neeksistētu. Laižot pasaulē mūsu Leo, jūtu, ka tas palīdzējis man turpināt veidoties par personību. Atceros, ka es toreiz pusgadu augu kā mamma, likās, ka visa pasaule ir sagriezusies un mainījusies pa 360 grādiem. Tomēr līdz ar Leo ienākšanu man cēlās pašapziņa un pārliecība,” saka Laura.
Studē grūtas valodas
Pēc ģimnāzijas absolvēšanas vairāki gadi tika aizvadīti Rīgā, studējot Kultūras akadēmijā programmu “Starpkultūru sakari Latvija-Vācija-Nīderlande”. “Lai arī studijas pārāk neiepatikās, es tās pabeidzu. Zināju, ka neviena izglītība “kabatu pārāk nespiedīs”. Lai arī nekad man nebija grūtības ģimnāzijas laikā ar valodu apguvi, tomēr atzīstu, ka gan nīderlandiešu, gan vācu valoda man šķita patiešām grūtas. Man bija arī labs darbs tur, tomēr atceros, ka vides maiņa no mazās Gulbenes uz lielo pasauli man sajauca galvu. Tajā visā es pazaudēju pati sevi,” stāsta Laura.
Tieši studiju laikos viņai kāda lektore norādījusi, ka viņai būtu vajadzējis izvēlēties aktieru studiju programmu. “Protams, es tomēr sev nenoticēju, jo bija iestāšanās konkurss ar sešiem cilvēkiem uz vienu vietu,” atceras Laura, tomēr ir gandarīta, ka šobrīd dzied Jaungulbenes sieviešu korī “Liede”.
Iemīl arī Jaungulbeni
Lauras tētis, esot ugunsdzēsējs, kādā siltā maija dienā laivu braucienā, kas notika tieši ugunsdzēsēju dienā, iepazīstināja Lauru ar savu jauno kolēģi Dāvi. “Kopš tās dienas esam arī kopā. Dāvis ir ar zelta rokām, jo viss, ko viņš dara, viņam sanāk, un viņš ir arī lielisks sportists! Mums nupat ir sagaidīta trešā kāzu gadadiena, jo apprecējāmies 17.maijā. Kad ar Dāvi iepazinos un viņš mani aizveda uz Jaungulbeni, es tajā vietā iemīlējos jau no pirmās reizes. Iepriekš es tur nebiju bijusi ne reizi. Tagad mēs katru nedēļas nogali cenšamies doties uz Jaungulbeni pie vīra vecākiem. Ome Ilva Jermacāne mūs lutina – es tādu vīramāti novēlu katrai sievietei! Un kādas garšīgas kūkas viņa cep!” sajūsmu neslēpj Laura.
Arī par amatierteātri “Kuriozs” viņa uzzinājusi no sava vīra. “Tas notika laikā, kad mums jau bija piedzimis dēliņš. Kā jaunā māmiņa ļoti izjutu, ka trūkst laika sev un tā radošuma, kur sevi izpaust. Tad vienā jaukā vakarā ar vīru braucām cauri Jaungulbenei uz Gulbīša pusi un tieši tur ieraudzīju, ka kāds bariņš cilvēku kaut ko mēģina. Prasīju vīram, kas tur notiek. Dāvis man teica, ka tur amatierteātra kolektīvs darbojas. Teicu, ka es arī gribu, un lūdzu, lai tieši viņš režisorei Sarmītei (Zdanovskai – red.) uzraksta, – baidījos, ka mani nepaņems, jo nebiju tajā pagastā zināma,” stāsta Laura. Pēc neilga laika viņa devās uz savu pirmo mēģinājumu.
“Vai tiešām tā esmu es?”
Nesen notikušajā Gulbenes novada amatierteātru skatē Laura dramatizējumā pēc Antona Finka lugas “Divas stundas laimes” spēlēja Viktoriju un saņēma balvu “Zelta aktieris 2022”. Viņa atklāj, ka pat nebija nojautusi, ka būs dažādas nominācijas un balvas.
Laura saka: “Spēlēju no sirds. Kad nospēlējām, izdzirdēju, ka būšot arī vērtējumi un nominācijas. Es vēl pie sevis nodomāju: nu labi, cik jauki, ka tādas ir, bet, kad nosauca manu vārdu, es vēl prasīju, vai tiešām tā esmu es,” smejas Laura.
Gandarījums viņai ir liels. Viņa ir ļoti pateicīga režisorei S.Zdanovskai par uzticēto lomu šajā izrādē. Tā ir spēlēta jau vairākās vietās novadā, un Laura piedzīvojusi arī reizi, kad nācies spēlēt ar sāpošu zobu Lizumā.
Protams, aktieri jūt to, kas notiek zālē. “Kalnienā spēlējot es pirmo reizi tā sasmējos uz skatuves, jo zālē viens vīrietis tik gardi un sulīgi sāka smieties. Bija grūti novaldīties,” atceras Laura.
Ar Viktorijas lomu Laura velk daudzas paralēles ar sevi. “Tā bija perfekti piemērota loma man, man pat vīrs noskatoties atzina, ka es taču esmu tāda arī dzīvē.”
- Viktorija Slavinska-Kostigova
