Gulbeniete Līva Ejuba mācās 4.kursā Mākslas akadēmijā un pēc šī mācību gada iegūs bakalaura grādu Modes nodaļā. Viņas izvēlētais ceļš ir tērpu dizains skatuves un kino mākslai.
Tērps palīdz izstāstīt stāstu
3.kursa rudens semestrī Līva devās uz apmaiņas studijās “Erasmus” programmā uz Beļģiju, Antverpenes Karalisko mākslas akadēmiju.
“Tur mācījos tieši Kostīmu nodaļā, jo Latvijā šādas nodaļas nav. Antverpenē mums bija iespēja mācīties, kā strādāt ar tekstu un to, kā tas iedvesmo radīt tērpu. Mākslas akadēmijā var mācīties modi un Scenogrāfijas nodaļā tikai pieskaras skatuves tērpiem. Mūsdienu pasaulē modi traktē kā kaut ko atsevišķu no skatuves tērpiem, taču es tā neuzskatu. Es šīs abas pasaules sevī savienoju un gribu tās savienot arī nākotnē,” stāsta Līva.
Viņai jau kopš vidusskolas laika, kurš pavadīts Valmieras Viestura vidusskolā, ir tuvs teātris, jo šī skola ir ar teātra novirzienu. “Biežāk sanāca klasesbiedriem šūt dažādus tērpus, nekā spēlēt teātrī. Man ir svarīgi, ka tērpam pamatā ir stāsts, un tērps palīdz izstāstīt šo stāstu,” saka Līva.
“Iļģuciems #”
Viņa savās kolekcijās vienmēr ievij stāstus, kuri skar viņu vai dziļi skar citu cilvēku dzīves. Šādā veidā tapa arī Līvas tērpu kolekcija “Iļģuciems #”, kura tapusi pēc atgriešanās no studijām Beļģijā.
“Mans vectētiņš bija ieslodzījumā, un bērnībā man uz svētku dienām viņš sūtīja no cietuma kartītes. Viņš pats viņas zīmēja un rakstīja tajās dzejoļus. Mūsu kontakts ar vectētiņu mazinājās, un tikai pieaugusi atkal atradu šīs vectētiņa sūtītās kartītes. Tagad tās uz mani atstāj vēl lielāku iespaidu. Redzot šīs kartītes, manī radās jautājums: kā tas bija, ka vectēvs neredzēja mani izaugam? Kā tas bija, ka, iznākot no cietuma, es viņu vairs nepazinu? Manī bija noticis no bērna izaugšanas brīdis, un šajā procesā mans vectēvs nebija man klāt, līdz ar to, kad viņš iznāca no ieslodzījuma, es redzēju viņu vairāk kā svešinieku,” stāsta Līva, kura jau vairākus gadus darbojas arī kā brīvprātīgā Latvijas ieslodzījuma vietās.
Tieši tad viņai radās ideja izveidot īpašu kolekciju, kura skar ieslodzījumā esošās sievietes un viņu attiecības ar saviem bērniem. “Veiksme manas kolekcijas tapšanā sākās tad, kad pirmo reizi sazvanījos ar Rudīti Losāni. Viņa ir Iļģuciema cietuma alternatīvās resocializācijas programmas “Mirjama” kapelāne,” stāsta Līva.
Būtiski sniegt drošu vidi
“Tieši Iļģuciema cietumā manī radās vēlme uzdot šo neikdienišķo jautājumu: kā tad īsti ir būt mammai, bet nebūt klāt saviem bērniem? Viņas nevar savus bērnus paņemt klēpī un nomierināt. Uzdrīkstējos ar šo jautājumu doties uz Iļģuciema cietumu, un manai idejai veidot par šo tēmu tērpus atsaucās četras sievietes. Interesanti, ka divām no viņām bija jau pieauguši bērni, viena no sievietēm tikai vēlējās nākotnē kļūt par mammu un ceturtā sieviete bija nogalinājusi savu bērniņu,” stāsta Līva.
Runājot par to, vai nebija grūti sastrādāties ar ieslodzīto, kura nogalinājusi savu atvasi, Līva atbild ar viņai raksturīgo pietāti pret cilvēku likteņiem. “Veidojot šo kolekciju un ņemot par iedvesmu šo sieviešu stāstus, kā arī iesaistot viņas tērpu darināšanā, es nejautāju šīm sievietēm par viņu noziegumiem. Man šķita būtiski, lai viņas man pastāsta par savu ieslodzījuma iemeslu tikai tad, ja viņas pašas to vēlēsies. Līdz ar to es nezinu arī attiecīgās ieslodzītās dziļāku stāstu un apstākļus,” stāsta Līva.
Viņai būtiski bija sniegt šīm sievietēm drošu vidi, kurā kopīgi radīt tērpus bez aizspriedumiem. “Šī kolekcija tika radīta kā dāvana šo sieviešu bērniem, viņas tajos iekapsulēja savu mātišķumu,” uzsver Līva.
Radītie tērpi tika izrādīti Mākslas akadēmijas modes skatē, kā arī īpašā pasākumā Iļģuciema cietumā. “Sievietes šajā cietumā gadu apgūst īpašu programmu, kuras laikā mācās mākslas zinātni, Bībeles mācību un citas lietas. Gada noslēgumā šīm sievietēm ir izlaidums, un tieši tajā mēs arī izrādījām šos tērpus. Ieslodzītās pašas varēja uzvilkt tērpus, kā arī tos izrādīja cilvēki, kuri cietumā bija ieradušies no žoga otras puses,” stāsta Līva.
Atspoguļot autentiskumu
Jaunās tērpu mākslinieces kolekcijas top no dažādām dzīves pieredzēm, un Līvai ir būtiski tērpos ievīt dziļus un arī ļoti privātus stāstus.
“Man ir svarīgi atspoguļot autentiskumu. Manu iepriekšējo kolekciju iedvesmoja mans otrs vectētiņš, kurš bija mežsargs. Viņš ir atstājis dienasgrāmatu par savu dzīves gājumu, un es to lasīju. Tas man ļāva smelties iedvesmu. Arī otra kolekcija, kuru iedvesmoja mans vectētiņš, kurš bija ieslodzījumā, ļāva man saskatīt to, ka nereti cilvēkiem tiek uzlikti zīmogi uz mūžu, taču kāpēc gan mums tādus radīt un uzlikt tos citiem? Man ir svarīgi tērpos ietērpt stāstus, kuri ir man apkārt. Arī mans bakalaura darbs būs veltīts kādai no manas ģimenes tradīcijām, taču pašreiz paturēšu vēl noslēpumā, kas tas tieši būs,” stāsta Līva.
Viņa pēc bakalaura studijām vēlas turpināt mācīties un varbūt pat izmēģināt citu nozari. “Es noteikti vēlos izmēģināt teātra vai kino nozari un radīt tērpus šīm jomām,” atzīst Līva.
