Tehnoloģijas atver pasauli un ļauj būt tuvu arī tālumā. Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” dalībniece 86 gadus vecā gulbeniete Lidija Kazāka šajās oktobra dienās domās ir kopā ar saviem darbiem, kas skatāmi izstādē Azerbaidžānas Nacionālajā paklāju muzejā. Viņa saviļņota “Dzirkstelei” savā viedtālrunī rāda, kādus fotoattēlus no Baku atsūtījusi Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja direktore Valda Dārgais. Vienā no attēliem redzamas Lidijas darinātās “pūces” – tā viņa mīļi sauc dūraiņus ar ieadītu ornamentu, kas ņemts no novadnieka Jūlija Straumes pūralādes. Foto: Diāna Odumiņa
Gulbeniešu ekspozīcija “Divi Jūliji” Azerbaidžānā būs skatāma līdz nākamā gada 6.janvārim. Tur arī Lidijas Kazākas 10 cimdu pāri ar zīmju rakstiem, kas aizgūti no izcilajiem novadniekiem, māksliniekiem Jūlijiem – Straumes un Madernieka. Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs esot no rokdarbnieces nopircis šos cimdus. Lidija par to jūtas pamatoti lepna.
“Jūliju raksti man tā ir “pielipuši”, ka bez tiem es cimdus noadīt vairs nemāku. Ar Madernieka rakstiem man ir 27 darbi un ar Straumes rakstiem – 17,” saka meistare un šķelmīgi smaida. Ne tikai cimdos viņa ieadījusi Jūliju ornamentus, tie redzami arī viņas darināto dvieļu mežģīnēs.
Tagad jāsarūpē pūrs Ziemassvētku tirdziņam
Nu visas domas Lidijai ir pie nākamajām “Sagšas” aktivitātēm. Tradicionāli uz Ziemassvētkiem studija savā mājvietā – Gulbenes kultūras centrā – rīko savu darbu tirdziņu. Viņa saka – arī rokdarbnieki jūtot Ukrainas kara ietekmi, jo lielos, dārgos darinājumus tagad pērkot retais – visi taupa naudu. “Elektrība taču dārga,” saka Lidija. Un te viņa ierunājas, cik ļoti viņai sāp Ukrainā notiekošais. Viņa labi saprotot ukraiņus. Pati ir piedzīvojusi Otro pasaules karu un bēgļu gaitas. Bēguši zirga pajūgā. Tikuši līdz Burtnieka ezeram un bijuši neziņā par to, kas būs tālāk un vai, atgriežoties atpakaļ, vēl ģimenes māja stāvēs savā vietā. Tāpēc ir tik saprotams, kad Lidija saka: “Es pārdzīvoju Ukrainas karu. Un man ir bail, ka tikai tas agresors neiezogas Baltijas valstīs.”
Tajā pašā laikā Lidija runā par to, cik labi jūtas šodien savā Latvijā un cik ļoti viņa vēlas cilvēkiem piedāvāt savus darinātos dvieļus, cimdus, šalles. Daudz ir iekrājies – pašai jau tik daudz nemaz nevajag. Jālaiž savi darbi tautā. “Lai kodes neapēd,” noteic Lidija un izskaidro, ka vilnas audumi mīl, lai tiktu kustināti, sildīti, saulītē nesti. Te Lidija piemin, cik priecīga bijusi, kad viena viņas adītā sega aizceļojusi uz Vāciju un jaunā saimniece solījusi to neturēt skapī, bet klāt uz gultas ikdienā.
Nekādas putras, vajag skābu kāpostu zupu
Viņa ir apbrīnojama gan kā pasakaini skaistu darinājumu autore, gan kā ļoti mūsdienīga vecmāmiņa! Darbojas ar viedtālruni tik prasmīgi kā jauna meitene. Uzlielīta par to, viņa nosmaida un saka: “Ai, sānā iesāpējās. Būs jāiet pie sava daktera Egila Luguža. Viņš ir gudrs. Bet viņa medmāsa Astrīda Sidorova ir zelta cilvēks!” Daudzi Lidiju liela par dzīves sparu. “Bet neviens nevar iedomāties, cik grūti reizēm ir no rītiem,” viņa saka. Taču Lidija cenšas visu laiku būt kustībā un ieteikumus par putru ēšanu no rītiem viņa ignorē. “Neesmu tā radusi. Man vajag skābu kāpostu zupu! Viss kā laukos, kā manā bērnībā,” stingri nosaka Lidija. Starp citu, viņai joprojām Gulbenē ir savs mazdārziņš, kuru viņa pati apkopj.
“Modīgo tālruni” viņai esot uzdāvājusi mazmeita Signe. Viņa ir Lidijas lepnums. Ļoti labi izglītota, ārzemēs skolojusies jauna dāma. Vecmāmiņai jātur līdzi, jāapgūst modernās tehnoloģijas, jo ir svarīgi būt sasniedzamai saviem vismīļākajiem cilvēkiem – meitai Ivetai un mazmeitai.
“Sagšā” Lidija darbojas kopš 1983.gada. Ilgajos darbošanās gados viņa ir gribējusi un spējusi būt vispusīga rokdarbniece. Pirmoreiz uz studiju atnākusi intereses pēc. Tolaik viņa strādājusi bankā. Uzreiz sapratusi – rokdarbi ir viņas stihija, jo patīk visu darīt lēnam, cītīgi, uzmanīgi.
Savu dzīves stāstu iepinusi zilajā lakatā
Ar saviem darbiem Lidija ir piedalījusies neskaitāmās izstādēs. Tagad, kad gadu skaits liek būt apdomīgākai un rimtākai, viņa saka: “Lielos darbus vairs neuzņemos.” Labāk mazos “smukumdarbiņus”. Uzaudīs dvielīti, cimdus un zeķes noadīs. Vajadzīgie materiāli mājās esot iekrāti no seniem laikiem. Viņa prot tos saglabāt. “Nedrīkst neko ilgi atstāt miera stāvoklī. Jāapčubina. Izlieku uz balkona, izkarsēju saulē. Pārgludinu ar gludekli,” stāsta Lidija.
Viņa rāda savu skaisto zilo plecu lakatu un saka – to gribēs ņemt līdzi mūžībā, bet vēl jau griboties padarboties “Sagšā”. Nesen šis lakats atgriezies pie viņas pēc rādīšanas “Sagšas” izbraukuma izstādē.
Lidija uzskata, ka senās latviešu sieviešu amatu prasmes viņai ir gēnos ierakstītas. Audusi gan viņas vecāmāte, gan māte. Bērnībā Lidija, tolaik vēl Bērziņa, dzīvoja Rugājos un nav centusies iemācīties rokdarbus. Tolaik visas domas bijušas par skolu, uz kuru kājām diendienā mērojusi četrus kilometrus un pēc tam atpakaļ. “Tolaik mums autobuss pie gultas nepiebrauca, kā tas tagad ir mūsdienu skolēniem,” viņa nosaka.
Taču, pieaugusi būdama, ātri vien Lidija apguvusi aušanu, adīšanu, jo laikam šis ir talants, kas no paaudzes paaudzē tiek nodots kādā neredzamā maģiskā veidā. “Lai nu veselība būtu!” sev un “Dzirkstelei” novēl Lidija.
– Diāna Odumiņa
