“Es ziedēšu dzejā un gleznās, darbos un svētkos, skaļos smieklos un gaužās asarās, laimes pārpildītos brīžos un skumju smaguma nomāktos mirkļos. Es izvēlos ziedēt,” tā par sevi un tikko iznākušo savu dzejas grāmatu saka gulbeniete Ramona Ruņģe.
Dzejoļu krājuma nosaukums un nu jau arī Ramonas dzīves moto “es ziedēšu” radās, redzot dabā salūzušu ābeli, bet pilnu ar skaistiem ziediem. “Braucu ar mašīnu no Zeltalejas uz Stāmerienu un ceļa malā ieraudzīju ābeli, kura bija pārlūzusi uz pusēm, bet tā vienalga ziedēja. Un es uzreiz uzrakstīju dzejoli par to. Arī krājuma nosaukums ir “Es ziedēšu!” – lai kas arī notiktu, lai kādas grūtības būtu, es ziedēšu tāpat kā tā uz pusēm pārlūzusī ābele,” smaida Ramona.
Ģimene uzdāvina iespēju izdot krājumu
Šī ir pirmā Ramonas dzejas grāmata. Pirms tam viņas dzeja ir bijusi publicēta kopkrājumos. Stāsts par grāmatas tapšanu ir interesants un ļoti īpašs. Par to, ka viņa vēlētos izdot savu grāmatu, Ramona runāja jau sen, bet visu laiku nav sanācis to īstenot. “Un tad uz manu 30. dzimšanas dienu, kura bija jau pirms pusotra gada, mana ģimene man uzdāvināja iespēju izdot manu krājumu. Dāvana ļoti jauka! Bet viņi man uzdāvināja šo dāvanu ar noteikumu, ka man tas ir jāizdara noteiktā laikā – dzimšanas diena man ir 18.februārī, un viņu noteikums bija izdot grāmatu līdz Jāņiem. Tātad pāris mēnešu laikā, jo viņiem likās, ka tas ir tā vienkārši,” smaidot atminas Ramona. “Termiņus es nokavēju.”
Viņa atzīst, ja grāmatas tapšanai nebūtu veltījusi tik ilgu laiku, tad šī grāmata nebūtu tāda, kāda tā ir tagad. Ramonai ļoti svarīgs bija viņas grāmatas vizuālais noformējums. Lielu paldies viņa velta māksliniecei Agritai Brenčai no Stāmerienas. “Es viņu uzrunāju, un man par lielu pārsteigumu viņa piekrita. Visas astoņas gleznas, kuras redzamas grāmatā, ir speciāli gleznotas manam krājumam. Es viņai nosūtīju savas grāmatas nodaļu nosaukumus un īsi uzrakstīju, par ko tās ir, un viņa speciāli katrai nodaļai gleznoja gleznu, līdz ar to krājums ir ļoti īpašs,” stāsta Ramona.
Septiņreiz atkailināta dvēsele
Grāmatā Ramona ir apkopojusi dzejoļus, kuri ir uzrakstīti no pirmsākumiem līdz pat grāmatas sakārtošanas brīdim. “Šķiet, ka pirmo dzejoli uzrakstīju 16 gadu vecumā, un tas bija par mīlestību. Es atceros to brīdi, kad es uzrakstīju pirmo dzejoli. Es sēdēju pie rakstāmgalda, un tas man vienkārši atnāca. Uzrakstīju to un ieliku atvilktnē, un nedomāju, ka es tagad turpināšu rakstīt. Nē, tā nebija. Bet dzejoļi ik pa laikam sāka nākt pie manis,” priecājas Ramona.
Grāmatā dzejoļi ir sakārtoti septiņās nodaļās – septiņas Ramonas dzīves un būtības daļas. Septiņreiz atkailināta dvēsele. “Krājums ir ļoti personisks. Tā tiešām ir mana dzīve no 16 gadu vecuma līdz šodienai, un nebija viegli atļauties laist tautās šo grāmatu, jo tajā ir viss manas dzīves stāsts,” atzīst Ramona.
Nosaukumu dzejoļiem nav. Ramona skaidro: “Pirmkārt, neprasās, otrkārt, uzliekot nosaukumu, var aizbiedēt vai nobiedēt lasītāju. Ja, piemēram, es izlasu nosaukumu, kurš mani neuzrunā, nezinu, vai lasīšu tālāk. Bet, ja nosaukuma nav, tad nav arī vīzijas par to, kas tur būs.”
Ramona ir ļoti pateicīga arī Daigai Kalinkai, kura ir bijusi kopā ar viņu no grāmatas idejas tapšanas mirkļa līdz pašam grāmatas iznākšanas finālam. Viņa ir palīdzējusi, iedvesmojusi, izteikusi savas domas un neskopojusies ar ieteikumiem. Daiga viņai velta vārdus: “Katra dzejas grāmata ir uzdrošināšanās. Uzdrošināšanās pasaulei parādīt daļu no sevis, savas iekšējās jūtu dzīves, sava dvēseles ceļa, paust savus pasaules uzskatus, pieredzes, pārliecību, sapņu un cerību stāstus. Tava dzeja ir pārdomu vējš, dvēseles kliedziens, prieka dadzis un emocionāls baudījums. Tajā atklājas tava bagātā pasaule – tur ir patiesas draudzības elpa, kaislīgas mīlestības stāsts, spēka vārdi sev un citiem, laimes vēlējumi, spēja ieraudzīt prieku sīkumos un dalīties ar to.”
Dzeja jālasa ikvienam
Ramonai visvairāk patīk rakstīt iedvesmojošus dzejoļus. “Pierakstu visus, kas ir, bet ne labprāt visus publicēju, īpaši ar bēdīgu noskaņu,” stāsta Ramona, kura pati uz dzīvi cenšas raudzīties mirdzošām acīm, un dažreiz tam vajag lielu piepūli, bet, ja pacenšas, tad izdodas.
Dzeja pie viņas turpina nākt. “Esmu jau uzrakstījusi kādu dzejoli pēc krājuma izdošanas. Ja tā turpinās nākt, tad priecāšos, ja varēšu izdot vēl kādu krājumu. Bet galvā rosās arī vēl kādas citas idejas. Man ir ļoti tuva sadarbība ar Agritu Brenču, un galvā rosās ideja par sadarbības turpināšanu, bet jau citādāk formātā. Tas gan pagaidām lai paliek noslēpumā,” saka Ramona.
Viņa arī paskaidro, kāpēc dzeja būtu jālasa ikvienam. Pirmkārt, tas attīsta valodu, otrkārt, dzejā atver citas pasaules. “Lai cik skeptisks vai racionāls būtu cilvēks, dzejā var atvērt tādus prāta un sirds kambarus, par ko pats varbūt pat neiedomājas,” zina teikt Ramona.
Viņai pašai ir apņemšanās katru mēnesi nopirkt vienu grāmatu, un ik palaikam tai ir jābūt dzejas grāmatai, tikai diemžēl dzejas grāmatu plaukti veikalos, vismaz mūsu pilsētā, paliek arvien tukšāki.
“Mazāk izdod, mazāks ir pieprasījums, un tas ir bēdīgi,” atzīst Ramona.
Savukārt prieku un gandarījumu viņai sniedz bērni skolā. “Bērni un literatūra – tas ir tas, ko man vajag. Ja bērns uzdrošinās pienākt un parādīt savu dzejoli, ko uzrakstījis, un ja viņš man uzticas, tad tas ir tik patīkami! Un tas ir tik forši, ja man bērni prasa, lai es palasu savus dzejoļus! Pagājušajā mācību gadā skolā domājām, ko darīt Dzejas dienās, un skolēni ieteica man: bet, skolotāj, jūs pati savus dzejoļus taču varētu palasīt! Tas bija patīkami!”ar smaidu atminas Ramona.
– Inita Savicka
Par Ramonu
Pēc izglītības – latviešu valodas, literatūras un vācu valodas skolotāja. Skolā nostrādājusi jau 9 gadus, septembrī sāksies desmitais gads skolā. Jaunajā mācību gadā pamatdarbavieta būs Gulbenes novada vidusskola (latviešu valodas, literatūras un vācu valodas skolotāja). Pati zinības apguva Gulbenes vidusskolā (1.-6.klase) un Gulbenes ģimnāzijā/Gulbenes novada valsts ģimnāzijā (7.-12.klase), pēc tam studēja Latvijas Universitātē. Strādājusi: Stāmerienas pamatskolā, pēc tam Gulbenes 2.vidusskolā un Gulbenes novada vidusskolā. Jau tad, kad mācījās 1.klasē, zināja, ka būs latviešu valodas un literatūras skolotāja.
* * *
Gribas iemest prieka dadzi sirdī kaimiņienei,
Kura savu rītu sāk ar šķendēšanos par slikto laiku.
Gribas pielipināt prieka dadzi pie zoles sētniekam,
Kurš katru soli pielej ar pelēku smagumu.
Gribas pa kluso ielikt prieka dadzi kabatā pastniecei,
Kura kopā ar avīzēm pastkastē iemet arī īgnumu.
Tāpēc es
Samīcu savu prieku apaļā pikā,
Pieberu raugu
Un lieku uz mūrīša –
Lai vairojas.
***
Pārnāku mājās un skatos –
Kreisajā azotē caurumiņš izdilis.
Visa mana mīlestība pa ceļu izbirusi.
Gāju atpakaļ
Pa savas mīlestības taciņu,
Taču tagad jau taciņu
Smaidīgi ļaudis veidoja,
Kuri manu izbirušo mīlestību
Sev kabatās bāza.
Un jo pilnākas kabatas,
Jo smaidīgākas un mīļākas sejas!
Un pēkšņi es skatos –
Visiem pa vienam sāk azotes plīst!
Nu mīlestība birst un birst!
Bet caurumiņu azotē
Es vēl šodien neesmu aizlāpījusi.
Ļauju savai mīlestībai
Citu azotes plēst
Un priecājos par katru jaunu krāsu,
Ko mana izbirusī mīlestība pasaulē rada.
