Gulbenietis Kārlis Zvirgzdiņš ar saviem panākumiem nelielās un komentē tos smērā atturīgi, tomēr savos septiņpadsmit gados kausu un balvu ir piekrājis tik daudz, ka plauktos jau sāk trūkt vietas. Piedevām vēl sporta veidā, ar kuru gatavs nodarboties ne katrs pieaugušais.
“Par to visu jāpasakās manam tētim, kurš mani pavisam mazu sāka ņemt līdzi uz medībām. Tolaik gāju līdzi vīriem kā dzinējs un patēmēt man atļāva vien ar kādu lazdas zaru, tomēr par šaušanu tas manu interesi nemazināja. Vēlāk mani paņēma līdzi uz kādām šaušanas sacensībām, un tad jau, ja nemaldos, kādos gados septiņos man atļāva izšaut ar mazkalibra ieroci. Tolaik tas ierocis izlikās milzīgs un smags, es pat domāju, ka tas bija lielāks par mani, bet tad es to pāraugu un mazpamazām tas mani tā aizrāva, ka nu jau cenšos braukt uz visām iespējamajām sacensībām,” stāsta Kārlis.
“Dzirkstele” savulaik bija lieciniece tam, kā 2014.gadā tolaik deviņgadīgais Kārlis šaušanas sacensībās pa skrejošu mežacūku Lejasciemā izcīnīja otro vietu visu dalībnieku konkurencē. To viņš arī uzskata par savu pirmo lielo panākumu.
“Sacensībās uz tevi neviens ar pārākumu neskatās, jo visi tur ir draudzīgi, pat pamāca un dalās ar savām zināšanām. Daudz ko jau vēl nezinu, bet viss nāk ar pieredzi. Patīk jau man arī stenda šaušana, taču visinteresantākie tomēr ir šķīvji, un, ja vēl izdodas labas sērijas, tad var šaut un šaut. Normālās sacensībās divās dienās ir jāizšauj divsimt patronas un, lai turētos starp līderiem, trāpījumam ir jābūt 160-170 šāvienu robežās. Ar munīciju man daudz palīdz SIA “Ieroči” šaušanas komanda, kurā startēju arī es. Tā kā pēdējā laikā man izdodas noturēt šo līmeni, tad šī sezona man ir bijusi ļoti veiksmīga. Junioru grupā esmu ieguvis gan Baltijas čempiona titulu, gan “Grand Prix” Latvijas kausu, un tagad pēc pēdējām sacensībām esmu otrais reitinga tabulā. Daudz kas jau atkarīgs no treniņiem. Kad tuvojas sacensības, mēs ar tēti dažas dienas iepriekš uz sacensību vietu braucam patrenēties, bet mājās man ir iespēja šaut pa mazu skrejošu mežacūku, tiesa, ar “gaiseni”, bet palīdz arī tas,” stāsta Kārlis.
“Vecāki mani ļoti atbalsta manā izvēlētajā sporta veidā, un ne tikai tētis, bet arī mamma, kura priecājas un jūt līdzi katrai manai uzvarai. Pat tad, kad biju maziņš, mamma nelika šķēršļus un ļāva darboties ar ieročiem. Ar sportingu līdz olimpiskajām spēlēm nevar tikt, bet Eiropas čempionāti tomēr notiek – līdz tiem vajadzētu tikt. Tāpēc nākamgad, kad jau varēšu startēt pieaugušo grupā, noteikti vēlēšos to pamēģināt, ja kāds notiks tepat tuvumā. Tur arī konkurence lielāka. Tagad mēs, jaunieši, parasti esam ap desmit, bet vadošajiem rezultāti ir ļoti blīvi – pat tā, ka 1.-5.vietu šķir tikai pieci šķīvīši, un cīņa notiek līdz pēdējai sērijai. Tagad gaidu tos astoņpadsmit, kad varēšu tikt pie sava ieroča un iet medībās, lai gan nevaru pateikt, kas ir labāk – medības vai sports. Katrā ir kaut kas interesants un aizraujošs. Neesmu vēl izlēmis, par ko vēlos kļūt, bet zinu, ka šaušanu vismaz pagaidām nepametīšu,” ir pārliecināts Kārlis.
