Marta pirmajā pusē gulbenietis Einārs Kuprovskis Latvijas izlases sastāvā piedalījās Pasaules čempionātā zemledus makšķerēšanā, kas risinājās Mongolijā Ugii ezerā.
Desmit komandu konkurencē Latvijas izlase ierindojās sestajā vietā. Par uzvarētājiem šoreiz kļuva lietuvieši, kuri arī individuāli aizņēma visu goda pjedestālu, aiz sevis atstājot ASV, Ukrainu, Igauniju un Somiju.
Treniņi un stratēģiju plāni līdz diviem naktī
Einārs stāsta, ka uz ledus kopumā pavadīja septiņas dienas. Pirmās divas – neoficiālie treniņi, tad trīs treniņu dienas un divas saspringtu sacensību dienas, kad uzdod gan nervi, gan fiziskā sagatavotība. Ledus biezums bija 1,35-1,45 metri, un urbšana bija smaga.
“Tam mēs bijām sagatavojušies, un urbjiem jau bija pagarinājumi, jo standarts bija par īsu. Treniņos strādājām ar barību, lai saprastu, uz ko atsauksies vietējās zivis. Tās pašas raudas un asari jau vien tur bija, bet ne uz katru barību tās atsaucās. Tā, jaucot un eksperimentējot, pagāja pirmās divas dienas, un beigās jau sapratām, kā tikt pie raudām un ko labāk mīl asari. Zivju blīvums – labs, un trīs stundās kādus desmit kilogramus varēja salasīt. Vienīgais, ko sapratām par vēlu, bija tas, ka mūsu zivju uzskaite un vēlāka darbību analizēšana tomēr bija nepilnīga. Vajadzēja uzņemt laiku, skaitīt un svērt zivis. Oficiālajos treniņos jau barība strādāja, tad pievērsāmies konkurentu vērošanai un dziļumu mērīšanai bufera zonās ap sektoriem, kas atšķirībā no Latvijas ir 10, nevis 5 metri. Izrādījās, ka jāmakšķerē būs 8-12 metru dziļumā, un izskatījās, ka leiši un ukraiņi velk labāk. Visi jau savas barības slēpa un uz ledus neatstāja ne graudiņa, tāpēc spiegošana īsti nesanāca. Amerikāņi pēc sacensībām stāstīja, ka treniņos ar eholotēm viņi pētījuši, kā strādā konkurentu barības, un lietuvieši bijuši līderos. Tad sektoru karšu zīmēšana, taktikas pārrunāšana, un sākās sacensības,” stāsta Einārs.
Gulēt katru vakaru makšķernieki tika ap diviem naktī, un, kā uzsver Einārs, sacensības tomēr ir smags darbs.
Sacensību dienas
Sektoros, kuros ķērās labi, sportisti vairāk par diviem āliņģiem neurba, jo tas prasa spēku un laiku.
“Karogs virsū un strādā, bet, kur neķērās, dabūja urbt pa sešiem, pat astoņiem āliņģiem. Izcēlās otrās dienas A sektors, kur neķērās nekas, un tas bija “noskrotēts” tā, ka brīvas vietas nebija. Tajā sektorā kopumā noķēra 15 zivis, no kurām 6 izvilka lietuvietis. Pēc pirmās dienas mūsu izlase bija otrajā vietā ar samērā labiem rezultātiem, bet lomi nebija lieli. Visiem ķērās krietni sliktāk nekā treniņos. Bija sektors, kurā noķerta viena rauda un viss pārējais – mazie asarīši. Ja trāpījās kāds “bonusnieks” ap gramiem 250, tas arī izšķīra vietu sadalījumu. Otrā dienā starts ar iegājieniem bija labs, arī ķērās ciešami, bet vienā sektorā mūsu izlases dalībnieks palika pēdējā vietā. Zonā, kur ķērās labi, lomi bija pat 14 kilogrami, bet tur rezultāti bija tik blīvi, ka vietu sadalījumu izšķīra dažas zivis. Savukārt vienā sektorā trīs komandu pārstāvji palika bez zivīm, starp kuriem diemžēl bija arī mūsējais. Ja šo divu kļūdu nebūtu bijis, pie tik blīviem rezultātiem noteikti būtu tikuši pie medaļām. Šoreiz jāsamierinās ar sesto vietu,” atzīst Einārs.
Ar tārpiem makšķerniekus apgādāja paši mongoļi, un, kā izrādījās, trīsuļodu kāpurus tur ieved no Krievijas. “Ar tik dārgiem tārpiem es makšķerēju pirmo reizi, žēl pat bija āliņģī bērt. Uz sānpeldēm varēja noķert kādu lielāku asarīti, un mongoļi mums tās solījās sadabūt. Beigās tomēr pie tām netikām, jo tādu neesot. Taču sacensību dienās, kad tiesneši pārbauda ēsmas un tās var redzēt, mongoļu komandai sānpeldes nez no kurienes bija uzradušās. Bet tas viņiem nelīdzēja un viņi palika astotie,” stāsta Einārs.
Mongoļiem ir, ar ko pārsteigt
No viesnīcas līdz ezeram ceļš bija divas stundas.
“Katrai komandai bija piekomandēts savs “busiņš”, bet mūsējais kalnā nevilka. Pirmās divas dienas stumt dabūjām. Tad sarunājām ķēdes, ko uz riteņiem likt. Par ceļu jau arī to grūti nosaukt, vairāk tā kā apvidus, 70 kilometri stundā bija maksimums. Mongoļi savus kalnus uzskata par tēvu un ūdeņus par māti, un šī ticība sacensību laikā radīja lielas problēmas. Uz ledus neļāva nokārtot dabiskās vajadzības – vai nu meklē pudeli, vai runā, lai ar “busu” ved krastā, jo līdz tam kāds pusotrs kilometrs. Tualetes jau bija, bet tās bija uzstādītas tikai krastā,” piebilst Einārs.
Dabasskati – skaisti, bet viņu šokēja govis, zirgi un kazas, kas vazājas pilnīgi visur, arī pa šosejām, un kritušo lopu ceļa malās bija daudz. “Vietējie teica, ka šogad lopiņiem grūti tikt pie barības, un šī esot bijusi pēdējo 60 gadu bargākā ziema.”
Visur redzamas jurtas, kur vietējie, kuri pārsvarā brauc ar “Land Cruiser” mašīnām, reāli arī dzīvo. “Netālu ir māja, bet tur vietējais ielaiž kazas un mazos teļus. Vienreiz ēdām pusdienas jurtā, kur tās arī gatavoja. Viesmīlība kā pieczvaigžņu viesnīcā un arī garšīgi, bet ēdieni – vai nu kas zupveidīgs, vai vienā ēdienreizē tiek pasniegtas piecu veidu gaļas, kuras ir sausas, kopā ar dārzeņiem un minimāli rīsi vai kartupeļi. Pēc pusdienām mūs cienāja ar “kreptīgo tēju”. Nezinu, kas tur bija par zāli, bet piecas minūtes biju galīgi apreibis. Savukārt pilsētā krodziņā porcijas bija tādas, ka no vienas pietika trijiem, un viņu īpatnējo maizi, ko dod piekošanai, veselu nedēļu varētu ēst. Veikalos ir viss – no naglām un pakaviem līdz maizei un makaroniem, bet lielos iepakojumos. Tādos ap desmit kilogramiem, daži pat pa divdesmit. Tādos vajadzēja viņu vietēju naudu – tugrikus, bet mazajās piparbodītēs ņēma pretī visu. Maksā ar eiro, tev izdod dolārus un vienreiz pat sterliņu mārciņas. Pilsētas ļoti netīras, un priekš mums neierasts gaiss, jo pārsvarā apkurei tiek lietotas ogles. Tādu plaušās grūti ievilkt,” stāsta Einārs.
Viņšn secina, ka kopumā piedzīvojums labs un jāgatavojas nākamajiem gadiem. “Nākamā gada izlasē es gan netiku, bet, ja arī tiktu, tad diez vai brauktu, jo tā tomēr ir Amerika, bet pēc tam čempionāts Zviedrijā, un uz to es centīšos tikt.”
