Latviešu senais sakāmvārds vēsta, ka amatam ir zelta pamats un neviens amats netop lamāts. Agrāk amatus mācījās praktiski, nevis izglītības iestādēs, kā tagad. Arī gulbenietis Guntis Bušs akmeņkaļa prasmes ir ieguvis pašmācības ceļā.
Tas izklausās gandrīz neticami, bet ir patiesība. Viņš šajā amatā ir jau apmēram 15 gadus. Guntim tā īsti nav bijis arī mācekļa perioda. Vienkārši bija interese, bija darbaspējas un motivācija un joprojām ir.
“Man patīk savs darbs. Tāpēc, ka nav vienveidīgs, nav vienmuļš. Parasti darbs sākas pulksten 8.00 un tālāk uz vietas tiek saplānots. Galvenais ir visu paspēt un lai klienti būtu apmierināti. Nav tā, ka dienā tiek veikts tikai viens pasūtījuma darbs, parasti ir vairāki,” “Dzirkstelei” saka Guntis.
Viņš ir cilvēks, kuram kopš mazām dienām nepiemīt daudziem raksturīgās bailes no kapsētām. Varbūt baiļu nav tāpēc, ka bērnībā Guntis ir uzaudzis kapsētas tuvumā, dzirdējis kapličas zvanus, sēru melodijas un pieņēmis, ka ikvienu cilvēku reiz sasniedz neizbēgama nonākšana mūža mājās. Svarīgi, lai tas notiktu ar godu un cieņu.
Akmens kalšana ir roku darbs
Guntis stāsta, ka prasmes akmens kalšanā ierādījis kolēģis, priekšnieks un draugs vienā personā – Kaspars Ozers –, kurš arī ir praktizējies šajā jomā. Un tā viss sācies un turpinās.
“Ne katrs uzņemsies akmeņkaļa amatu un ne katram tas ir pa spēkam. Tas fiziski ir ļoti smags darbs – gan gravēšanas laikā radītie putekļi rada ietekmi, gan darbs ar lieliem akmeņiem, kuri, protams, ir smagi. Bet piemineklis uz kapiem ir jādabū un jāuzstāda,” stāsta Guntis.
Darba gaitā iepazīta Gulbenes un kaimiņu novadu cilvēku gaume, vēlmes, prasības. Nu jau ir zināmas arī visas apkārtējās kapsētas, tajā skaitā Gulbenes dzīvnieku kapsēta. Arī tur uz vairākām mīļdzīvnieku kapu kopiņām saimnieki ir vēlējušies kapakmeņus vai plāksnes. Tās veidojis Guntis.
Kā cilvēks viņš ir mazrunīgs, klausās sarunbiedrā vērīgi, ir nosvērts. Ir sajūta – viņš saprot un respektē to, ka dara ļoti vajadzīgu darbu, sastopas ar cilvēku dvēseliskajiem pārdzīvojumiem, ievainojamību, individuālu izpratni par nāvi un mirušā piemiņas saglabāšanu. Viņš respektē cilvēku privātumu un šajā sakarā nepateiks nevienu lieku vārdu. Pat ja varētu, tomēr nepateiks.
Guntis saka – kā akmeņkalis viņš jūt, kur pilnībā jāizpilda klienta vēlmes un kur tomēr viņam ir jātiek galā vairāk pašam, ņemot vērā savas iespējas un izdomu. Akmens kalšana, gravēšana – tas viņam ir roku darbs. Ja klients vēlas sarežģītāku kapakmeni, uz kura redzams arī aizgājēja portrets, tiek pirkts ārpakalpojums, jo šajā gadījumā gan ir vajadzīgas lāzera iekārtas. Tomēr arī šādi pasūtījumi tiek pieņemti un īstenoti darbavietā – uzņēmumā “Smiltājs K.”, kurā strādā Guntis.
Gulbenes vecajā un jaunajā kapsētā var redzēt šādus lielus kapakmeņus ar cilvēku portretiem. Šodien apmēram katrs piecpadsmitais pasūtījums esot tāds, lai uz kapakmens būtu aizgājēja portrets. “Diezgan bieži ir tāda izvēle,” saka Guntis. Kapakmens lielums lielā mērā nosaka cenas apmēru. Šogad, piemēram, dārgākais pasūtījums lielam kapakmenim ar aizgājēja portretu klientam izmaksāja gandrīz 3000 eiro. Pasūtījums tika izpildīts Ludzā.
Tiek respektētas klienta vēlmes
Runājot par kapakmeņu materiāla izvēli, Guntis stāsta, ka akmeņi tiekot iepirkti no vairumtirgotāja. Akmeņus parasti iepērk liela izmēra, pēc tam paši Gulbenē uz vietas griež, sadala, kaļ formas. Ir iespējams arī piemeklēt klienta vēlmēm atbilstošas krāsas akmeni, piemēram, balto marmoru. Tādu materiālu kapakmenim gan izvēlas retais, jo praksē bieži izrādās, ka kapsētā dabas ietekmē marmora baltumu pastāvīgi saglabāt būs problemātiski.
Ir iespējams arī pasūtīt skulptūriņu, piemēram, balodi, lai ar to greznotu kapakmeni. Vēlmes, ko izsaka klienti, tiek uzklausītas un tad tiek meklēti risinājumi. Vairākos gadījumos īstenota klienta griba kapa piemineklī iekļaut rūdīto stiklu kā dekoru. “Saule, kad aust vai riet, šajā stiklā veido izgaismojumu,” stāsta Guntis. Tas izmaksā dārgi, bet ir skaisti.
Vai Gulbenē vajadzētu veidot kolumbāriju, kur izvietot kremēto aizgājēju pelnu urnas un tādējādi risināt brīvu kapa vietu trūkuma problēmu? Ir taču zināms, ka tiek praktizēti piederīgo aizgājēju virsapbedījumi ģimenes kapu vietās. Arī tiek aktētas nekoptās kapu vietas, uz kurām nākotnē būs virsapbedījumi.
Guntis uzskata – cilvēkiem šeit ideja par kolumbāriju jeb sienu ar kremēto urnām diezin vai būs pieņemama. Viņaprāt, veidot kolumbāriju te būtu naudas izmešana vējā.
Guntis novērojis – kopumā Gulbenē un apkārtnē kapvietas ir koptas. Daudzi to dara, turklāt regulāri. Un salīdzinoši maz ir ilgstoši nekopto kapvietu. Guntis stāsta, ka reizēm klienti lūdz ne tikai veidot jaunus kapu pieminekļus, bet arī atjaunināt vecos. Un tad ir jāķeras pie darba. “Viss tiek notīrīts, nomazgāts. Un viss ir kā jauns,” viņš saka.
Tie, kuri apzinās, ka regulāri sakopt piederīgo atdusas vietas būs grūti, tagad izvēlas uz kapvietas uzklāt granīta plāksni. Arī šādu pasūtījuma darbu Guntim nākas veikt samērā bieži.
