Šis ir ļoti skaudrs stāsts par kādu gados jaunu puisi vārdā Matīss, kurš ir gulbenietis, – alkohols, narkotikas, cietums. Matīss ne tikai lietoja narkotikas, bet arī tās tirgoja, par to viņam piesprieda piecus gadus un trīs mēnešus ilgu cietumsodu. Pēc pavadītiem trīs gadiem, astoņiem mēnešiem, četrām dienām cietumā par narkotiku tirgošanu notiesāto Matīsu no ieslodzījuma atbrīvoja pirms termiņa. Šobrīd viņam ir elektroniskā aproce ap kāju, kas ir probācijas uzraudzība un ļauj dzīvot ārpus ieslodzījuma. Ne visiem notiesātajiem šāda iespēja ir.
“Lai tiktu ārā no cietuma, probācijas darbiniekiem bija jānotic man. Man kā ieslodzītajam cietumā bija jāpiedalās resocializācijas pasākumos. Bija arī intervijas. Ja probācijas dienests atteiktu man šo uzraudzību, tad es būtu turpinājis sēdēt tālāk cietumā un, kas zina, varbūt arī atsācis lietot,” stāsta Matīss.
Ceļš uz atkarību sākas ātri
Matīss uztic savu dzīvesstāstu “Dzirkstelei”. Viņš ir kā piemērs tam, kāpēc ikvienam ir jāizvairās no narkotiku lietošanas. Stāstot savu pieredzi, viņš uzsver, ka ceļš uz atkarību var sākties ātri. Pietiek, ja pamēģina tikai vienu reizi, bet izkļūšana no šīs elles ne visiem izdodas.
Viss sākās ar alkoholu jau skolas laikā. Lai gan skolas laikā Matīsam bija pozitīvs tēls – dejoja, dziedāja, spēlēja teātri, nodarbojās ar cīņas sportu un ļoti labi mācījās, viņš 7.klasē jau piedzēries gulēja zemē.
“Tikt pie alkohola nebija nekādu problēmu. Gaidījām pie “Maximas” attiecīgos cilvēkus, kas vienu aliņu nopirka sev un pārējos mums. Tāda bija tā apmaiņa. Vai arī paprasījām vecākiem puišiem nopirkt. Nepilngadīgajiem tikt pie alkohola nebija nekādu problēmu ne toreiz, ne tagad. Un nav arī problēmu tikt pie narkotikām,” savu stāstu sāk Matīss un uzsver, ka viņš nav pret ballītēm, pasēdēšanām.
“Cilvēkiem vajag atpūsties, ja tikai prot to darīt. Tikko sākas pārdzeršanās, “bezfilmas”, atmiņas zudums, kā un kas beidzies, divu trīs dienu dzeršana, dzeršana vienatnē, lāpīšanās, tad jau ir problēma. Un man jau tā bija kļuvusi ikdiena. Man bija vienalga, kas par dienu, cik ir pulkstenis. 19 gados man bija pirmais lielais plosts, kas ilga divas nedēļas. Tajā laikā taisījos arī braukt pie tantiņas kodēties, un, uzzinot, ka tantiņa ir nomirusi un nevar mani nokodēt, atkal bija iemesls dzert. Alkoholiķiem ir šī problēma, ka viņi domā, ka grib kaut ko darīt lietas labā. Bet svarīgs ir darbs ar sevi, viss ir galvā. Es darbojos divās sadraudzībās (domubiedru pulciņš): “Anonīmie alkoholiķi” un “Anonīmie narkomāni”. “Anonīmie alkoholiķi” tagad darbojas arī Gulbenē. Tā ir iespēja, kas var palīdzēt cilvēkiem pārvarēt alkohola atkarību un daudzos gadījumos kļūst par glābiņu. “Anonīmo alkoholiķu” oficiālais kontakttālrunis: 27333523,” norāda Matīss.
Likās, ka vienkārši patīk iedzert
“Kad biju jaunāks, nedomāju, ka esmu atkarīgs. Man likās, ka vienkārši patīk iedzert. To, ka esmu atkarīgs, sapratu tikai cietumā. Vajadzēja nosēdēt cietumā divus gadus, vajadzēja čomam, ar kuru iepazinos cietumā un sadraudzējos, pārdozēt un nomirt, tikai tad es sapratu, ka varu būt nākamais,” stāsta Matīss, kurš narkotikas pirmo reizi pamēģināja 15 gadu vecumā. Tas notika tepat Gulbenē. “Pīpēju zālīti, bet man toreiz neiepatikās,” atminas Matīss.
Pēc skolas absolvēšanas viņš devās studēt uz augstskolu Rīgā. “Konkrēti nodzēros. Sapratu, ka nepavilkšu. Pametu studijas un aizbraucu strādāt uz Angliju. Anglijā es jutos kā izmests no laivas. Savējo nebija. Un vientulību es neciešu. Protams, parādījās jauni draugi un tādi, kam patīk dzert, jo es kā alkoholiķis meklēju tādus draugus, kas dzer, jo tad mums kopā ir ko darīt. Un Anglijā ir nenormāli daudz narkotiku. Un tas tur notiek daudz brīvāk. Ej pa ielu, redzi un jūti, kā pīpē zāli. Viss smird. Arī kokaīns, amfetamīns. Redzi cilvēkus, kas salietojušies. Latvijā arī ir traki, bet to nevar salīdzināt ar Angliju. Ļoti traki! Un, ja dzer, tad arī lieto. Sāku lietot. Alga man tur bija ļoti laba. Kur likt naudu? Nopirku mašīnu, drēbes, sūtīju naudu uz mājām, atlidoju uz Latviju atvaļinājumā, kur uzreiz dzeršanas, jo naudas ir daudz. Tajā brīdī man šī dzīve patika. Viss likās skaisti. Tagad, kad paraugos uz šo visu, liekas – neprāts, briesmas! Tas patiesībā bija ļoti briesmīgs laiks. Anglijā es nodzīvoju gandrīz pusotru gadu. Un, ja sākumā man tur naudu nebija, kur likt, pēc tam man jau sāka pietrūkt. Viss aizgāja alkoholā, narkotikās, klubi, sievietes, striptīzklubi. Man ir paveicies, ka mani nevilina spēļu zāles. Anglijā viss aizgāja ļoti smagi. Bija amfetamīns, ekstazī, kokaīns. Ideja bija aizbraukt papelnīt un aizbēgt no Latvijas, aizbēgt prom no alkoholisma. Bet aizbēgu un sāku lietot, tas nebija labāk. Un tad vajadzēja bēgt atpakaļ,” par piedzīvoto Anglijā stāsta Matīss.
Izvēle bija narkomāni un dzērāji
Pēc gandrīz pusotra pavadītā gada Anglijā Matīss atgriezās Latvijā ar domu atsākt studijas un atbrīvoties arī no atkarībām. Sākumā viņam tas arī izdevās. Viņš speciāli atrada darbu brīvdienās, lai nekristu kārdinājumā nedēļas nogalēs iedzert un izvēlējās maksas studijas, lai samaksātā nauda par studijām būtu kā motivācija arī mācīties.
“Studiju maksa bija 2000 eiro gadā, un, pirmajam studiju gadam beidzoties, sapratu, ka naudas vairs nav. Ienākumi no darba bija nelieli. Nauda beidzās. Protams, es varēju nomainīt darbu vai paņemt studējošā kredītu, varēju palūgt arī tuviniekiem. Bet tā vietā kā sniegs uz galvas man nāca piedāvājums tirgot narkotikas. Un man ar savu sabojāto ētiku tas nelikās nekas slikts. Es sapratu, ka tas var draudēt ar cietumsodu, bet, ar kādu, nezināju. To, ka tie ir 5 līdz 15 gadi, es nebiju nemaz paskatījies. Es nebiju atvēris pat Krimināllikumu,” stāsta Matīss.
Sākumā narkotiku apjoms, ko Matīss tirgoja, bija ļoti mazs. “Nezināju, kam tirgot. Bet loks ātri atradās, jo tu jau pievelc to, ko tu meklē. Ja uzturies sabiedrībā, kas dzer, tad tur būs dzērāji. Ja uzturies sabiedrībā, kas lieto, atradīsi narkomānus. Ja uzturies kopā ar inteliģentiem cilvēkiem, tad tev apkārt tādi cilvēki ir. Tā ir tava izvēle. Mana izvēle bija narkomāni un dzērāji. Man gan ir arī normāli draugi, bet tajā brīdī es meklēju iespējas, kā paplašināt savu biznesu. Klientu loks ļoti ātri saradās. Apjoms, ko tirgoju, kļuva ļoti liels. Es jau sev teicu, ka jāmet mierā, arī man čomi teica, ka jābeidz to darīt. Visi zināja, ka es to daru, bet neviens nezināja, cik ļoti lielos apjomos es to daru. Apjomu zināju tikai es pats. Ir tāds teiciens cietumā: ar ko tu dzīvo, par to tu paliec. Ja dzīvo ar velniem, pats būsi velns. Ja dzīvo ar sakarīgiem cilvēkiem, arī pats būsi sakarīgs. Es sāku dzīvot ar noziedzniekiem,” atklāts ir Matīss.
Viņš uzsver, ka narkotiku tirgošanai līdzi nāk milzīgas problēmas. Ir ļoti daudz vardarbības. “Briesmīga nasta nāk līdzi. Kā rīkosies kurā situācijā. Ar to jārēķinās visiem, kas izvēlējušies šo ceļu. Kādā brīdī būs jāsmērē rokas. Vai nu tu, vai arī tevi – izvēle tavās rokās. Tāpēc labāk nemaz nesākt! Un, ja tā padomā, cik cilvēkus man ir nācies ievest nāvē? Man nav ne jausmas, jo esmu pārdevis ļoti lielu daudzumu narkotiku un sabojājis ļoti daudzas dzīves. Pietiek tikai vienu reizi pamēģināt, jo neviens jau nezina, vai esi atkarīgs. Un, ja pamēģina un esi atkarīgais, tad pietiek ar vienu reizi. Nedrīkst mēģināt pat vienu reizi!” brīdina Matīss.
Tirgoja pusotru gadu
Matīss tirgoja narkotikas pusotru gadu.
“Man piesprieda piecus gadus un trīs mēnešus, bet esmu daudz citas “drazas” izdarījis. Ja visu sasummētu, es varētu sēdēt cietumā līdz dzīves beigām, un viss tas sastrādāts alkohola un narkotiku reibumā. Cietums ir pilns ar cilvēkiem, kas noziegumus izdarījuši alkohola vai narkotiku iespaidā. 2017. gada statistika: narkotisko vielu iespaidā izdarītie noziegumi viena gada laikā – 5173. Ja vēl pierēķina klāt noziegumus alkohola reibumā, kaut vai to braukšanu dzēruma pie stūres… Noziegumu – ļoti daudz! Kad mani paņēma ciet, es vēl pusotru gadu līdz cietumam nostaigāju policijas uzraudzībā. Bija jābūt mājās pulksten 22.00, bija jābūt skaidrā un jāievēro citi nosacījumi. Pa šo pusotru gadu es vēl pastrādāju daudz noziegumu. Un pirms četriem gadiem 14.oktobrī es nokļuvu cietumā,” stāsta Matīss.
Saprata, ka var būt nākamais
Cietumā Matīss iepazinās ar kādu puisi, kura dzīvesstāsts, vecums, dzīves uztvere, pat pastrādātais noziegums, par ko nokļuvis cietumā, bija tāds pats kā Matīsam.
“Ļoti sakarīgs puisis. Jau norunājām – kad atbrīvosimies, satiksimies. Viņš no cietuma izgāja ātrāk ārā arī ar elektronisko sprādzi, bet es turpināju ar viņu komunicēt. Telefoni un internets cietumā nav problēma. Pēc kāda laika rakstu viņam, vai viss kārtībā. Tad atkal rakstu viņam: vai tu vispār esi dzīvs? Izrādījās, ka viņš vairs nebija dzīvs. Mēnesi vēlāk cietumā nonāca kāds džeks, kas izstāstīja, ka viņš ir miris. Viņš nomira kopā ar vēl vienu džeku. Pārdozēja. Tad es sapratu, ka varu būt nākamais. Es sāku interesēties par to, kas ir atkarība. Es pārtraucu lietot, jo cietumā es lietoju. Maz, lai neuzķer, bet lietoju. Uzrauties bija viegli. Tāpat kā toreiz, kad es atbraucu no Anglijas, es pie sevis domāju, ka vajag pārtraukt un kaut ko it kā darīju lietas labā, un centos turēties pie šīs domas,” stāsta Matīss.
Cietumā viņš sāka lasīt anonīmo alkoholiķu un anonīmo narkomānu grāmatas. Bet tajā pašā laikā tomēr turpināja arī iedzert, līdz viņam sākās ļoti lielas veselības problēmas – zarnu iekaisums.
“Ļoti zaudēju svaru. Cietumā dabūt lielas veselības problēmas ir ļoti nepatīkami, jo lielākā daļa domā, ka melo. Tajā brīdī narkotikas nelietoju, bet dzēru, līdz parādījās “Anonīmo narkomānu” sadraudzība. Sākās sapulces, kur narkomāni stāstīja savu pieredzi, kā atmetuši un kā strādā šī sadraudzība. Pēdējo reizi piedzēros pirms gada un septiņiem ar pusi mēnešiem. Tas ir laiks, cik esmu skaidrā.
Kas attiecas uz narkotikām, tad vēl plus viens gads klāt, kopš nelietoju,” stāsta Matīss.
Dzīvoja dzīvi, kuru pazina
Analizējot savu atkarības ceļu, Matīss vērš uzmanību uz kādu būtisku lietu – tēva paraugu un tēva uzvedības ietekmi uz dēlu. Matīsa tētis bija alkoholiķis.
“Es to drazu redzēju ikdienā – tēvs piedzēries, skandāli. Es ar to dzīvoju. Tā man bija ikdiena, ka mājās ir tracis. Tēvs pakārās, kad man bija 11 gadi, un nākamajā gadā ar vēzi nomira mans vectēvs. Man dzīvē nav bijusi šī tēva figūra. Tēvs pakārās tad, kad es biju tādā vecumā, kad man viņu vajadzēja. Sākās pubertātes vecums, un tēvs puišiem šajā laikā ir ļoti vajadzīgs blakus. Man viņa nebiju. Es šo tēva figūru meklēju visur citur un sapinos ar alkoholiķiem. Man ir daudz draugu, kuri ir 20 un 30 gadus vecāki par mani. Tāpēc, ka es viņos redzēju tēvu, un viņi visi ir alkoholiķi. Es ar viņiem uzturējos. Viņi mani sauca par dēlu, es viņus par tēviem. Tāpat arī Anglijā. Tur arī sapinos ar gados vecākiem cilvēkiem, kas dzēra un lietoja narkotikas. Es turpināju dzīvot dzīvi, kuru es pazīstu. Ētikas normas krita arvien zemāk, līdz attapos bedrē. Bet, lai no tās pieceltos, sākumā ir jānokrīt,” saka Matīss.
Jāmeklē palīdzība
Matīss atklāti stāsta par savu dzīvi, lai citi aizdomātos un arī saprastu narkotiku lietošanas sekas, un izvairītos no kļūdām, ko pieļāva viņš.
“Es nezinu, kā audzināt bērnus, bet varu pateikt, kam vajag pievērst uzmanību – jāskatās, ar ko bērns kopā uzturas, tusē, lai arī tas visu līdz galam nepateiks. Nemēģināt lietot narkotikas pat vienu reizi! Otrs – izvēles summējas. Ja sāc vakarā ar vienu aliņu, pēc laika – vajadzēs jau desmit aliņus vakarā. Tas pats attiecas uz narkotikām. Ja ir problēmas, meklējiet palīdzību! Narkomānija un alkoholisms ir sajūtu un emociju slimība, un to var ārstēt. “Anonīmo alkoholiķu” un “Anonīmo narkomānu” sadraudzības ir viegli atrodamas, internetā ierakstot atslēgas vārdus “anonīmie alkoholiķi” vai “anonīmie narkomāni”. Vēl viena ļoti liela problēma – nevajag dzīvot iedomās, ka viss ir balts un pūkains. Ir gan noziedznieki, gan narkotikas. Un narkotikām nāk līdzi ļoti liela vardarbība,” uzsver Matīss.
Viņš piebilst, ka viņam nav tieksmes uz narkotikām un alkoholu. “Bet, tiklīdz es iedzeršu, zinu, ka man būs tieksme uz narkotikām, un, tiklīdz būs tieksme uz narkotikām, tur būs ļoti smagas sekas. Narkomāna ceļš ir cietums, slimnīca vai nāve. Cietumā jau esmu bijis. Slimnīca ir sliktāka par cietumu, jo no tās, visticamāk, iznāk sakropļots, ar smagām veselības problēmām, jo narkotiku lietošanas sekas ir dažādas – ir, kas narkotisko vielu iespaidā zaudē kāju, roku. Tāpat var pastrādāt tādus noziegumus, ka pēc tam dzīvot negribas. Narkotikas liek darīt “brīnumu” lietas. Šo man kapelāns cietumā iemācīja: tev paveiksies, ja tu nomirsi. Tas ir labākais, kas ar tevi var notikt. Piemēram, narkotiku iespaidā – “bezfilma” – izvaroji bērnu. Kā ar sevi dzīvosi tālāk, jo skaidrā prātā saproti, ka negribēji tā izdarīt, bet narkotiku iespaidā nekontrolē sevi un sadari sūdus,” brīdina Matīss.
Pārvarot atkarību, viņš ir iemācījies novērtēt cilvēciskās attiecības. Viņš saka paldies ģimenei, kas nenovērsās no viņa, īpaši mammai, kas viņu paņēma atpakaļ mājās, saprotot, ka pastāv risks, ka viņš nav mainījies. Tāpat arī draugiem, kas palika ar viņu visus šos gadus un palīdzēja.
“Paldies arī Ievai par ieguldīto darbu tajā, lai šobrīd jau varētu atrasties brīvībā, un darba devējam Jānim par to, ka noticēja man! Viņš piekrita ņemt mani darbā, kamēr vēl biju cietumā, jo pirms termiņa ir tāds nosacījums, ka jābūt darbavietai. Un vislielākais paldies manai mīļotajai sievietei par milzīgo pacietību un mīlestību! Paldies arī “Anonīmajiem alkoholiķiem” un “Anonīmajiem narkomāniem”, un Dievam par iespēju man dzīvot skaidrā! Un vēl skaidrību man palīdz noturēt arī probācijas piešķirtais līdzgaitnieks – arī atkarīgais, alkoholiķis, kurš nedzer gandrīz desmit gadus,” saka Matīss.
