Šovakar pie Gulbenes novada pašvaldības Centrālās pārvaldes ēkas tiks atklāts tradicionālais ziemas rallijs “Sarma”, kas šogad svinēs savu piecdesmito gadadienu.
“Dzirkstele” par piedzīvoto “Sarmā” un citos rallijos uz sarunu aicināja šī sporta veida veterānu, mūsu leģendu, ilggadējo braucēju gulbenieti Zinti Mezīti.
– Kāpēc tieši rallijs?
– Septiņdesmito gadu sākumā ar tēvu pirmo reizi aizbraucām uz ralliju. Daudz mašīnu, tumsa, auksti, un man apnika. Braucām mājās. Cik atceros, toreiz pat ceļi nebija slēgti un tā labi “vilkām” uz mājām ar veco moskviču. Pa ceļam apdzinām vienu rallistu, un es sapratu, ka tas ir baigi forši! Ja jau tēvs ar parastu ielas mašīnu var, tad jau tas nav nekas kosmisks. Tā tā doma arī radās. Vienu laiku nebija mašīnas, tad bija mašīna, bet nebija naudas, līdz 1993. gadā viss salikās kopā. Puslīdz vienā laikā jau visi sākām – Igaveņš Ainārs, Skudra Aigars un es. Sākās cīņas ar Elbakjanu, Vorobjovu un citiem tā laika braucējiem. Pirmais rallijs gan beidzās ar riteņiem gaisā, bet sapnis bija piepildīts. Vēl jau daži beidzās tieši tāpat, krūmus un grāvi neskaitot, bet tas jau nemazināja vēlmi braukt. Tā mana braucēja karjera bija no 1993. līdz 2013. gadam. Pēc tam jau arī kaut ko ik pa brīdim nobraucām.
– Ar ko kopā startēji?
– Pirmais stūrmanis man bija Baltgailis Ainis, un braucām ar pirmo “žiguli”. Tad vēlāk, kad jau sapratām, kas ir rallijs, pārinieks bija Vilnis Garais. Tad iemācījāmies rakstīt stenogrammu un jau parādījās pirmie rezultāti. Tolaik braucām ar septīto “žiguli” un mašīna bija laba. Jau sapratām, kas jāliek iekšā un kas dzinēju var uztaisīt, un atšķirība bija milzīga. Daudz ko tolaik dabūjām no Elbakjana, un, kad sakrāvām to visu kopā, es biju šokā, ka mašīna tā var iet! Viņš vēlāk teica: “Dullie, ko jūs darāt? Tik ātri tak nevajag braukt!” Tolaik absolūtajā vērtējumā parasti bijām pirmajā trijniekā. Kas tik auto būvniecībā toreiz netika darīts! Pa nakti trīs reizes motoram galvu rāvām nost un mainījām, un tās negulētās stundas jau nav saskaitāmas! Toreiz viss bija vienkārši un saprotami – divas klases, un tas bija interesanti.
Epizodiski braucām arī ar brāli Jāni, un ar viņu bija viens no jautrākajiem rallijiem. Vēlu vakarā izlēmām doties uz Liepājas ralliju. Sazvanījām draugus, kas bija gatavi iedot stenogrammu. Aizkūlāmies, pa nakti to pārrakstījām un no rīta jau uz starta. Mašīnai ritenis katrs uz savu pusi, pabraukt nevar un rezultātā – pēdējie kopvērtējumā. Jautrības netrūka, un ķeksītis, ka sacensībām sagatavojāmies pāris stundās. Tad no 1997. gada kopā ar Mazūru Normundu. Tolaik arī mums bija vislabākie rezultāti un ar viņu es sapratos vislabāk. Es jau pēc viņa balss tembra varēju noteikt, kas sekos. Ar viņu es varēju braukt kā robots, neatkarīgi, vai zinu to trasi vai ne. Tu jūti, ka mašīna planē, nevis ripo, un tad arī ir rezultāts. Stūrmanim ir milzīga nozīme, jo lasīt stenogrammu nav tas pats, kas lasīt grāmatu. Atceros, Siguldā bija joki. Iepriekšējā dienā paēdām kaut kur Straupē un abiem palika slikti. Normunds pat līdz slimnīcai tika. Izrādās – salmonella. Normunds uz starta ar stiklainām acīm, bet nu braucam. Viss labi, bet pēdējā posmā spēki izsīkst un “labais 3” viņš pateica kādu sekundi par vēlu. Rezultātā kādi 90 kilometri par ātru. Notriecām betona stabiņus, tad šļūcām uz sāniem un “pļāvām” krūmus, un mūs izmeta atpakaļ uz trases. Tikām līdz finišam un uzvarējām ralliju. Tā laikam gadās vienreiz mūžā. Un ticiet vai ne, salmonellu kā ar roku atņēma! Tad pēdējos gados braucām kopā ar Agri Kārkliņu. Tā vēl šobrīd kaut ko epizodiski darām.
– Cik mašīnas tad esi nobraucis?
– Trīs, ja neskaita vēl to pirmo “žiguli”, kas bija tikai pāris rallijiem.
Kādu laiciņu piektais, tad desmitais. Mēs bijām Latvijā pirmie, kas dabūja sponsoru mašīnu. Uzradās mums mecenāti, un no Krievijas atdzinām desmito “žiguli”. Pēc būtības to mums uzdāvināja.
Ar to mašīnu mēs daudz ko vinnējām, un tad tas sarkanais, kurš ir vēl šobrīd. Pareizi jau igaunis teica: “Krievs mašīnu tev uztaisīs, bet motoru nekad.” Divus gadus ar to motoru mocījāmies. Visādas tehniskas ķibeles. Tad nospļāvāmies, un beigās to mums uztaisīja Somijā. Es ātri piešaujos pie mašīnām. Man nevajag garus treniņus. Trīs līkumi – un es saprotu, kā ar to vajag braukt.
– Līkumos vienmēr “gāji šķērsām”?
– Skatītājiem jau tas ļoti patīk, bet stāsts ir par to, kā panākt rezultātu. Ja ar to “šķērsām” rezultāta nebūtu, tad es tā noteikti nebrauktu. Priekšpiedziņā, protams, ir citādāk, bet ar klasiku jau neviens necenšas tik ātri braukt. Mēs to darām, tāpēc tā sanāk. Galvenais jau nav tas, kā tu pienāc pie līkuma. Galvenais ir, kā tu no tā aizej. Ja pa pareizo trajektoriju un nezaudējot ātrumu, tad viss ir kārtībā. Sāniski pienākot, ir lielākas iespējas manevrēt ar stūri, ar bremzi, un es tā drošāk jūtos. Otra lieta ir, cik tev pietiek drosmes, jo tās sekundes nāk tajos līkumos, kur ātrums ir vismaz 120, un tur “šķērsām” ir jāizmanto. Tā ir tāda mana “filozofija”, lai atrastu īsāko trases posmu.
– Ko domā par šodienas ralliju?
– Visi brauc prātīgi, jo neviens negrib sasist mašīnu, kas maksā kādus 70-80 tūkstošus. Savulaik apmeti kūleni – nieki vien. Mājās jau gaida cits “kuzavs”. Pašu darbs un brauc atkal. Tagad cits līmenis, tā vairs nevar, un tās izmaksas ir astronomiskas! Viena riepa jau maksā 500 eiro, un, ja gribi rezultātu, tad rallijam tādas vajag astoņas. Gribot negribot, jābrauc ar prātu. No mašīnas, protams, daudz kas ir atkarīgs, bet pašiem jau arī ir jābūt ķērienam.
– Kur tu šodien ķer adrenalīnu?
– Joprojām jau patīk un interesē rallijs, tomēr tagad adrenalīnu ķeru ar motociklu. Ceļojumi pa Norvēģiju, Rumāniju, Ungāriju. Tas kaut kādā ziņā aizstāj ralliju. Tu brauc kalnos pa kraujas malu, paskaties lejā un saproti, cik niecīgs tu esi, un tava dzīve karājas mata galā. Ar rallija mašīnu jau kaut kas līdzīgs. Tās izjūtas, kas dod kaifu! Īsti veči saka, ka tā ir aizkavējusies bērnība, un tā jau laikam ir. Bērnībā tu ar tām mašīnītēm spēlējies un vēlāk nevari no tā atiet malā.
