Jauna seja Gulbenes novada politikā ir deputāts Gunārs Babris. Viņš pie pienākumu pildīšanas domē ir stājies demisionējušā deputāta Daumanta Dreiškena vietā. Nepilnu divu mēnešu laikā domes un komiteju sēdēs G.Babris sevi ir apliecinājis kā cilvēku, kurš uzdod nosvērtus un būtiskus jautājumus, mudina uz konstruktīvu dialogu. G.Babris ir labi pazīstama personība militārajās aprindās. Viņš ir arī savējais Lejasciemā un Zemessardzē Gulbenē.
– Ko jums personiski nozīmē šī valsts svētku nedēļa?
– Mani vecāki ir uzauguši izsūtījumā, Sibīrijā, bet atgriezās, lai paliktu Latvijā. Viņi vienmēr ir atgādinājuši, ka mums ir pašiem sava dzimtene, par kuru ir jārūpējas.
Tēti Jāni esmu pavadījis mūžībā, bet mammai Līgai turas braši, viņā ir sīkstums un spīts, ko var uzskatīt arī par Sibīrijas rūdījumu. No vecākiem mantotajā viensētā Lejasciema pagasta Mālmuižā vienmēr plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Uzskatu – mums ir jālepojas, ka esam latvieši. Jālepojas ikdienā, nevis tikai svētkos. Priecājos, ka pagājušajā gadā mana “Augstkalniņu” māja Mālmuižā bija starp tām, kura novada konkursā “Sakoptākā sēta” ieguva godalgotu vietu.
Paldies manai dzīvesbiedrei, bērniem. Visi palīdz, lai māja būtu skaista. Esmu trīs bērnu tētis. Šogad gatavojos kļūt par vectētiņu.
Šodien nereti dzirdu sabiedrībā izskanam frāzi: “Ko man šī valsts ir iedevusi?” Es vienmēr tad pretī jautāju: “Ko tu esi šai valstij iedevis?”
Zemessargiem ir skaists vadmotīvs – mana Latvija, mana atbildība. Šie četri vārdi ietver visu. Ja mēs gribam, lai mums ir sava valsts, tad mums ir jāuzņemas atbildība, nevis jāgaida no citiem. Nevar nedarīt neko un teikt, cik slikti ir šeit dzīvot.
– Jums ir karavīra stāja un domāšanas veids.
– Mana izvēle kalpot Latvijai sākās ar 1991.gada janvāra barikādēm. Pēc tam, atgriežoties dzimtajās mājās, pulcināju ap sevi citus jauniešus, kopā trenējāmies, iestājāmies Zemessardzē. Tālāk es ļoti lielu savas dzīves daļu tiku pavadījis Rīgā. Mana profesionālā karjera ir bijusi saistīta ar Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Nodienēju vairāk nekā 30 gadus un no savā pakļautībā esošajiem karavīriem es nepazaudēju nevienu. Ar to lepojos. Kā komandieris esmu vadījis arī speciālo vienību, kuras kareivjiem ir nepieciešama paaugstināta fiziskā un morālā sagatavotība. Lielu sava profesionālā laika daļu esmu pavadījis, strādājot armijas apgādes nodrošinājuma jomā, lai karavīriem būtu viss nepieciešamais. Vienmēr esmu uzskatījis: ja rūpējies par saviem karavīriem, tad droši ar viņiem vari iet kaujā. Uzskatu, ka tādai ir jābūt vadības politikai jebkurā profesionālajā jomā, ne tikai militārajā, bet arī civilajā dzīvē. Tagad esmu izdienas pensijā. Jau pirms kāda laika atgriezos dzimtajā Lejasciemā, lai dzīvotu savā lauku viensētā. Esmu ārrindas zemessargs.
– Nacionālā vienotība un patriotisms, ko jutām Atmodas gados, vai ir arī šodien?
– Cilvēki agrāk bija un tagad ir atšķirīgi, dažādi. Visi nav pēc vienas mērauklas. Tomēr tajos, kuri ir Zemessardzē, viņos ir patriotisms. To jūtu Gulbenē. Esmu saviļņots par jauniešiem, kuri pievienojas Zemessardzei, kuri saka: “Man jāiet un jādara, jāmācās, lai es varu savu valsti aizstāvēt.” Varbūt tas jaunais cilvēks nav beidzis augstas skolas. Varbūt ikdienā dara melnu darbu, piemēram, ir mežstrādnieks. Toties viņā ir atbildība. Ir starp zemessargiem arī cilvēki, kuri tik dziļi nedomā, viņiem vienkārši patīk pavadīt laiku kopā. Varbūt arī ne visi prot formulēt savus motīvus, bet sirdī deg par Latviju. Patriotisms – tās ir ļoti personiskas attiecības ar savu valsti. Tāpat kā ticīgajiem ar Dievu. Tas jau neko vēl nenozīmē, ja kāds katru svētdienu iet uz baznīcu. Jo varbūt kāds cits, kas to nedara, sirdī ir dziļāk ticībā par tiem, kuri ārēji izrāda savu pārliecību. Bet ar pārliecību un labo gribu vien arī ir par maz. Ja gribi būt gatavs aizstāvēt Latviju, svarīga ir fiziskā sagatavotība. Tā dod mums enerģiju, kas pumpē mums asinis ne tikai uz rokām un kājām, bet arī uz smadzenēm.
– Krievijas uzsāktais karš Ukrainā ir uzrādījis atšķirības Latvijas iedzīvotāju izpratnē par notiekošo. Tas savā ziņā ir biedējoši?
– Latvijā šāda neviendabīga situācija sabiedrībā ir bijusi jau agrāk. Pirmais un galvenais iemesls – vilcināšanās pieņemt konkrētu, kardinālu lēmumu. Tā neizlēmība mums nākusi līdzi arī šodienā. Bieži vien arī tagad pietrūkst personību, kas skaidri un gaiši pasaka: “Mēs darīsim šādi un nekā citādāk. Un darīsim to tāpēc.” Līderu mums netrūkst, trūkst to, kuri gatavi uzņemties atbildību. Jo atbildība ir liela. Šodien ukraiņi cīnās mūsu vietā. Jāsaprot, ka Latvija ne tuvu nav tik liela valsts kā Ukraina. Pie mums, ja kas, pirmais atspiediens būtu jau pie Rīgas. Mums ar to ir jārēķinās un ir jāpalīdz ukraiņiem. Nav jau nekā ļauna ne krievu valodā, ne krievu tautības cilvēkos, ļaunums ir Krievijas lielšovinistiskajā, agresīvajā ārpolitikā. Un tas Rīgā bija jūtams jau sen, kad 9.maijā Uzvaras parkā notika pasākumi. Rupjība, bravūrība, kašķēšanās pie cilvēkiem uz ielas. Ja latvietis savā valstī tiek piekauts par to, ka ir latvietis… tas nav normāli. Šobrīd situācija ir mainījusies. Un te nu mūs kardinālus lēmumus pieņemt ir pamudinājusi tieši Krievija, uzsākot karadarbību Ukrainā. Tagad Rīga ir kļuvusi daudz latviskāka.
Ne tikai lielās, bet arī mazās lietās Latvijā nereti pietrūkst cilvēku, kuri laikus un tālredzīgi uzņemas atbildību. Vieglāk taču ir pateikt: “Es domāju, bet nevaru pieņemt konkrētu lēmumu.” Un ar to saruna beidzas. Notiek savstarpēji apvainojumi, bet risinājuma nav.
– Armijā komandieris dod pavēli un karavīri pilda. Civilajā dzīvē nav tik vienkārši?
– Es nekad neesmu baidījies no tā, ka man apkārt ir gudri cilvēki. Vienmēr esmu viņus centies izmantot kopējam labumam. Jā, ar viņiem kopā strādāt ir grūtāk tāpēc, ka katram ir savs viedoklis. Un viedokļi mēdz atšķirties. Bet arī no atšķirīgā viedokļa vienmēr var izvilkt ārā kaut ko, kas palīdz pieņemt nākamos lēmumus. Pat visskandalozākie cilvēki reizēm pasaka daudzas labas domas. Kaut liekas, ka viss jau iet tik labi… Un te pēkšņi viens protestē: “Nē, man nepatīk.” Tas pamudina izanalizēt. Un nonākam pie secinājuma, ka varam izdarīt vēl labāk.
– Kritizētāju mūsu sabiedrībā pietiek. Sevišķi anonīmo. Un internetā.
– Tā jau ir galējība. Kaut vai apgalvojums – “Saeimā jau visi ir zagļi”. Tā nav un nevar būt. Pazīstu daudzus godīgus cilvēkus mūsu Saeimā, kuri ar sirdi un dvēseli ir par Latvijas attīstību. Bet pa vidu ir arī savtīgie cilvēki. Tāpat tas ir arī mūsu mazajā Gulbenē, kur arī nav vienmēr viss pareizi. Vai tas nozīmē, ka visi 15 novada deputāti ir zagļi? Bet komentāri internetā mēdz būt tieši ar šādu saturu. Tas tomēr liecina par šo komentētāju neizglītotību un kultūras trūkumu. Tāpēc es komentārus internetā nelasu.
– Būt deputātam. Ko tas jums nozīmē?
– Esmu Zaļo un Zemnieku savienības biedrs. Kopš 26.septembra kļuvu novada domes deputāts. Jūtu, ka mani pazīst. Daudzi mani pazīst jau sen. Cilvēki redz, ko es daru. Uzskatu, ka tieši darbi runā par cilvēku un mudina uzticēties. Tagad kā deputāts vēlos saprast daudzas situācijas novadā, satikt cilvēkus. Esmu jau saskāries ar problēmām, kuru risināšana domniekiem ar sabiedrības pārstāvjiem neveicas gludi.
Esmu par to, ka nevajag censties citam citu apvainot. Ir jāsēžas pie sarunu galda un konstruktīvi jāiet uz priekšu. Ja notiek apstāšanās, atkal ir jāsatiekas, jāsēžas pie sarunu galda un jārunā, jārisina. Es visu mūžu esmu strādājis, vadoties pēc šāda principa. Man bija uzticētas lielas cilvēku grupas, kolektīvi. Ne jau vienmēr valda ideāla sapratne. Ir jāatrod kopsaucējs un vajadzīgais risinājums.
Pašvaldības darbā būtisks kritērijs ir budžeta iespējas. Tas nozīmē, ka ar esošo finansējumu ir jārīkojas pēc iespējas ekonomiskāk. Mūsu pašvaldībā šajā ziņā daudz kur vēl klibojam. Mums ir vajadzīgi lielie projekti. Mums ir jāceļ industriālie parki un stadioni. Bez tā mēs nevaram dzīvot. Un tomēr, darot lielās lietas, mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu ekonomikas balsts un lielākais īpatsvars ir mazie un vidējie uzņēmēji. Arī viņus pašvaldībai iespēju robežās ir jāatbalsta.
– Kādas vēl problēmas pašvaldības darbā esat pamanījis?
– Noteikti gribu iedziļināties un saprast pašvaldības publisko iepirkumu kritērijus. Man tas neliekas nekas sarežģīts, jo pats kā armijas cilvēks savulaik esmu bijis saistīts ar šo jomu. Man patīk, ja publiskajos iepirkumos ir veselīga konkurence. Patīk, ja procesi ir caurskatāmi un nosacījumi uzņēmumiem dod rīcības brīvību. Ja runa ir par nosacījumiem, pašvaldībai ir jāspēj izskaidrot un atbildēt, kā un kāpēc šie nosacījumi ir tādi un ne citādi. Līdzīgi kā ir jāspēj izskaidrot kritēriji, izveidojot pagastu apvienību pārvaldes. Sakām, ka tādā veidā varēs ietaupīt pašvaldības naudu. Bet nekur jau neparādās pilna analīze ar visiem plusiem un mīnusiem. Ir jāredz, kur ietaupām un kur ir papildu tēriņi. Un tikai tad mēs dabūjam un redzam gala ciparus. Esmu pašvaldības vadības līmenī uzdevis šos jautājumus. Atbildi pagaidām neesmu saņēmis. Ir tāds labs sakāmvārds par to, ka “zivs pūst no galvas, bet tīra zivi no astes”. No darba pašvaldības centrālajā pārvaldē aiziet daudzi labi speciālisti. Ne jau kādu personisku kašķu dēļ, nē, viņos ir neziņa. Darba apstākļiem ir jābūt tādiem, lai cilvēks skaidri saprot savas kompetences un atbildības robežas.
Tad, nākot uz darbu, cilvēkam ir skaidrs, kas būs šodien jādara, jo viss ir saplānots uz priekšu. Tad var strādāt ar prieku. Bet, ja darbinieks katru rītu saņem kaut kādu nesaprotamu uzdevumu… Armijā par šādu darba organizāciju mēdz jokot – “rakt no šejienes līdz vakaram”.
– Novada iedzīvotāji no pašvaldības gaida arī skaidru plānu, kā mums rīkoties ārkārtas situācijā? Runa ir ne tikai par somas sakārtošanu izmantošanai krīzes gadījumam.
– Gulbenē oktobra sākumā noritēja mācības civilajā aizsardzībā. Piedalījās pašvaldības civilās aizsardzības komisija. Es neesmu tās sastāvā, bet man bija iespēja būt klāt. Mācības notika trīs dienu garumā. Dalījos ar savu pieredzi. Jāgaida nākamās mācības. Uz šo brīdi mēs esam vēl stipri tālu līdz labākajai versijai. Bet ar kaut ko jau ir jāsāk! Arguments, ka mums šajā jomā trūkst kompetentu speciālistu, neiztur kritiku.
Man pašam 1991.gadā militārās zināšanas līdzinājās nullei. Sāku mācīties pats un mācīju citus. Motivācija bija spēt aizsargāt sevi, Latviju un darīt tās labā, ko spējam. Manā profesionālajā armijas karjerā paralēli militārajam aspektam vienmēr bija civilās aizsardzības jautājumi. Svarīgi – kā mēs pieejam šai lietai. Vai tas ir formāli jeb tomēr gribam nonākt līdz saskaņotas rīcības plānam. Tam ir jābūt piramīdas veida – gan uz vienu, gan uz otru pusi. Un, kad šis plāns ir gatavs, tad mēs varam sākt runāt par to, ko un kā mēs pasakām sabiedrībai. Kā izskaidrojam un piedāvājam katram novada cilvēkam būt gatavam ārkārtas situācijai. Tur ir runa gan par patvertnēm, gan par somas sakārtošanu izmantošanai krīzes situācijā. Taču dogmas arī nederēs. Mēs katrs atšķiramies un mūsu vajadzības atšķiras. Es ārkārtas situācijā paņemšu ieroci, pudeli ūdens, iešu mežā un izdzīvošu. Bet mūsu sabiedrībā procentuāli ir ļoti maza tādu cilvēku daļa, kuri ir apmācīti šādi darīt un kuri to spēj sava veselības stāvokļa dēļ. Aktuāls jautājums ir par patvertnēm. Diemžēl padomju laikos celtās daudzstāvu dzīvojamās mājas Gulbenē ar to pagrabiem nav piemērotas patvertņu veidošanai. Nav atbilstoša tehnoloģiskā risinājuma. Cita runa ir par tām vecajām ģimeņu mājām pilsētā un laukos, kur ir iebūvēti pamatīgi pagrabi. Man pašam savās divās lauku mājās ir tādi betonēti pazemes pagrabi un tur nepieciešamības gadījuma var izmitināt divas ģimenes. Mums ir jāapzina visas šādas iespējas Gulbenes novadā. Un tad ir jāpieņem lēmums, kā to visu izmantosim. Lai nav tā, ka organizatoriski ejam pa grāvjiem vien, bet ne pa ceļa vidu.
– Kas ir jūsu autoritātes?
– Militārā autoritāte man ir Kārlis Krēsliņš no Annas pagasta. Viņš ir latviešu militārpersona, militārais zinātnieks, rezerves brigādes ģenerālis un vēlāk arī politiķis. Viņš ir paraugs, kā mācīties, sportot, uzturēt sevi fiziskā formā visa mūža garumā un būt gatavam vienmēr un visur stāvēt par Latviju, risināt problēmas, konfliktus.
Manī ir liela cieņa pret mūsu Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, kurš iepriekš daudzus gadus bija valsts sekretārs Aizsardzības ministrijā. Sen viņu zinu kā ļoti korektu, gudru cilvēku. Man prieks, ka mums ir tāds prezidents!
Redzu, ka Latvijā aug ļoti gudra jauno politiķu paaudze. Jaunie ministri. Varbūt šķiet, ka vēl ir pavisam zaļi, bet viņiem ir idejas. Ne jau vienmēr viss izdosies un ne jau no viņiem vien tas ir atkarīgs. Svarīgi, ka šajos jaunajos politiķos ir entuziasms un vēlme darīt.
