Bauskas novada Brunavas pagastā iekārtotās «Mazās muižas» vēsturisko tērpu kolekciju tagad papildinājusi arī Kurzemes hercogienes Dorotejas 19. gadsimta sākuma ampīra stila kleitas un tā laika apakšveļas komplekta rekonstrukcija.
Iedvesmu kleitas darināšanai vēsturisko tērpu meistares Jeļena Forste un Elīna Kuzņecova smēlās no īsa apraksta Imanta Lancmaņa grāmatā «Dievinātā Doroteja», kurā minēts, ka 1812. gadā, dodoties uz Napoleona māsas Karolīnas, Neapoles karalienes, rīkoto balli Tilerī pilī, hercogienei mugurā bija balta tilla kleita, kurai cauri spīdēja atlass ar baltu tulpju vītni. Matos Dorotejai bija rezēdu pušķītis, dimanti un labības vārpas.
Īsta modes dāma
Tajā laikā modē bija ļoti augsta vidukļa līnija – uzreiz zem krūtīm, un īsas piedurknes, kas atgādina lukturīšus. Tāpat dāmas valkāja cimdus.
Kā uzsver biedrības «Vēsturisko rekonstrukciju studija «Rokoko»» valdes priekšsēdētāja Elīna Kuzņecova, Kurzemes hercogiene Doroteja pēc laikabiedru atmiņām bijusi īsta modes dāma. Kur vien parādījusies, tur pārsteigusi publiku. Viņas tērpi noteikti atbilda tā laika augstākās modes tendencēm.
Komplektā ar gaisīgo kleitu tapusi arī tā apģērba daļa, kas parasti tiek slēpta no publikas – apakšveļas komplekts. Atšķirībā no cietajām rokoko laika korsetēm 19. gadsimtā tās bija mīkstas, iztiekot bez kaula plāksnītēm, jo tajās izmantoja tikai šņores. Korsetes galvenā funkcija bija balstīt krūtis, lai dziļajā dekoltē tās izskatītos skaisti. Komplektā obligāti bija arī apakškrekls, kas sargāja ādu no korsetes un saudzēja arī apģērbu. Šajā periodā dāmu garderobē parādījās arī apakšbikses – līdz tam jebkādas bikses bija vien kungu privilēģija. Pantaletes nodrošināja to, lai tā laika plānajām muslīna auduma kleitām nespīdētu cauri.
Dorotejas galvasrotu vēsturisko tērpu meistares izgatavojušas, sakombinējot diadēmu ar improvizētu ziedu un vārpu pušķi, kas pagatavots no pērlītēm. Viņas min – tā kā Doroteja bija ļoti bagāta, tad noteikti viņas tērpu rotāja dārgakmeņi un briljanti, bet rekonstrukcijā tie aizstāti ar pērlītēm un akmentiņiem.
J. Forste atklāj, ka visvairāk laika bija nepieciešams kleitas tulpju virtenes izveidošanai, jo katrs zieds bija atsevišķi jāizgriež un jāizgatavo.
Izaicinājums – pagatavot tērpu bez parauga
«Šī Dorotejas kleita tapa projektā «Kurzemes hercogienes Dorotejas 1812. g. ampīra stila balles tērpa «Baltā tulpe» rekonstrukcija». Tas bija izaicinājums kaut ko tādu realizēt – bez vizuāla parauga, pamatojoties tikai uz šo īso aprakstu un citiem tā laika vēsturiskajiem paraugiem. Ar projektu veiksmīgi startējām «Latvijas Valsts mežu» un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītajā Zemgales kultūras programmā un varējām sākt darbu,» stāsta E. Kuzņecova.
«Mērķis ir ne tikai parādīt tērpu, jo cilvēkus ļoti interesē modes vēsture, bet arī popularizēt hercogienes Dorotejas personību, kas bijusi izcila Latvijas vēstures kontekstā. Imants Lancmanis reiz Doroteju nodēvējis par sava laika princesi Diānu. Viņa bija ne tikai skaista, bet arī inteliģenta un harismātiska persona,» turpina E. Kuzņecova.
Jebkura tērpa radīšana sākas ar izpētes darbu. Pēc tā J. Forste uzzīmēja pirmo «Baltās tulpes» kopējā tēla vīziju, kuru vēlāk nedaudz koriģēja. Tikai tad varēja sākties tērpa modelēšana un ilgs roku darbs, šujot un darinot kleitas dekorus. Darbs Dorotejas kleitas, apakšveļas un pārējo tērpa elementu izgatavošanā tika sākts šā gada maijā un pabeigts nupat decembrī.
«Mazajā muižā» šis ir jau otrais hercogienes Dorotejas tērps. 2010. gadā ar Borisa Tetereva atbalstu tapa hercogienes un arī hercoga 18. gadsimta tērpu atdarinājums, paraugam izmantojot portretu. Šis tērps ir mākslas vēsturnieces J. Forstes lepnums. Trīs meistari to veidoja gada garumā. Viss tajā – gan dekori, gan smalkie izšuvumi – ir roku darbs.
Vēsturisko rekonstrukciju studija «Rokoko»
Jeļena Forste, Elīna Kuzņecova un kolēģi apvienojušies biedrībā «Vēsturisko rekonstrukciju studija «Rokoko»». Ar tērpu darināšanu biedrība nodarbojas jau kopš 2004. gada, galvenokārt izgatavojot rokoko stila apģērbu.
Kad 2016. gadā “Leader” projektā Brunavas pagastā līdzās A7 maģistrālei varēja atjaunot senās klēts ēkas daļu, tapa biedrības radošā rezidence «Mazā muiža», kur tagad iepazīstami, apskatāmi un arī pielaikojami vēsturiskie tērpi.
Aizraušanās ar vēsturiskajiem tērpiem sākusies, organizējot Rundāles pilī teatralizētas ekskursijas. Galma dāmām drīz vien ik sezonu vajadzēja jaunu kleitu. Lai atbilstu pils augstajiem standartiem, tērpi darināti, pētot vēsturiskos materiālus, pasaules vadošo muzeju digitālās krātuves. Tā tērpi ar laiku tapuši aizvien vēsturiski akurātāki. Tie uzskatāmi parāda ļoti atšķirīgo un daudzveidīgo modi dažādos laika periodos: rokoko apjomi ar laiku saruka, un tos nomainīja gaisīgas neoklasicisma «kailās» kleitiņas.
J. Forstei savā laikā bijusi iespēja apmeklēt arī klātienē vairāku muzeju fondus: «Protams, apskatīt attēlus ir svarīgi, taču vēl būtiskāk ir redzēt autentiskos tērpus, kāda bijusi to apdare, aptaustīt tos.»
Tērpi pārsvarā top par biedrības līdzekļiem. Līdz pandēmijai darba ritms bijis tāds, ka vasaras tūrisma sezonā nopelnītie līdzekļi ziemā tika ieguldīti jaunu kleitu šūdināšanā.
Pandēmija ieviesa savas korekcijas, taču arī šajā laikā ir tapusi īpaša kleita, kuru tā arī dēvē – par «pandēmijas kleitu». Tai izmantoti dažādu materiālu krājumi un veltīts daudz brīvā laika. Tā pašūta no Itālijas zīda. Korsetes stomakera jeb redzamās daļas izšuvumiem izmantota Londonas muzejā atrasta skice. Arī «pandēmijas kleita» ir simtprocentīgs roku darbs. Tā tapa četrus mēnešus.
Kā atzīst meistare J. Forste, vēsturisko tērpu izgatavošanas sarežģītākais posms ir to modelēšana, jo piegrieztnes no tā laika nav saglabājušās, var izmantot tikai paraugus. Tāpēc tik svarīgi tos redzēt dzīvē, ne tikai attēlos. «Tas, kas top ar rokām, viss dekoratīvais, ir laika jautājums. Tāpat, lai pārzīmētu tā laika izšuvumus un dekorus, ir jābūt māksliniekam,» piebilst Jeļena.
Iepriekš piesakoties, «Mazajā muižā» ikviens var aplūkot ne tikai jaunāko Dorotejas ampīra kleitu, bet arī citu laikmetu tērpus, kas tapuši kopš 2010. gada.
– Kristīne Sēnele
