Par mūža ieguldījumu kultūrā Gulbenes novadā pasākumā “Berkubs kultūras” tika godināta ilggadēja deju pedagoģe un tekstilmāksliniece Herunda Zuša no Beļavas.
H.Zuša “Dzirkstelei” atzīst, ka jūtas ļoti pagodināta. “Bet neesmu pārliecināta, vai tik augstu balvu esmu pelnījusi!” ir pieticīga ilggadējā deju skolotāja. Balvu viņa saņēma par tautas deju tradīciju un tautas lietišķās mākslas pārmantojamības veicināšanu. H.Zuša pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados sāka vadīt tautisko deju kolektīvus. Viņas ideja ir arī Beļavas deju svētki, kuri šovasar notika jau 26.reizi, tagad tos turpina organizēt viņas meita Diāna Tuča.
H.Zuša saka, ka visu mūžu gribēja būt skolotāja un pēc dažādiem dzīves pagriezieniem arī nokļuvusi skolā, un bijusi tur ļoti laimīga. “Cik tas traki, ka izglītībā ir mode! Toreiz Hruščovs bija pie varas un bija svarīga tēma visas zemes “kukuruzācija” un ķimizācija. Tādēļ iet mācīties uz Ķīmijas fakultāti – tas bija kaut kas, bet es gribēju būt skolotāja. Ķīmijas skolotājs man teica: ko tu ar savām sekmēm iesi uz pedagoģiju? Pēc augstskolas strādāju Rīgā Zinātņu akadēmijā, bet sapratu – nu nav tas man. Biju kādu reizi aizbraukusi ciemos uz Valli, tur satiku Valles skolas mācību pārzini, kurai vajadzēja matemātikas skolotāju. Teicu: ņemiet mani, es visu laiku esmu gaidījusi mirkli, kad varētu nokļūt skolā. Visi bija pārsteigti: kurš no Zinātņu akadēmijas Rīgā brauc uz laukiem strādāt? Tad nāca satikšanās ar Zušu Jāni, un tā es nokļuvu Beļavā. Atnākot uz Gulbenes novadu, jau līdzi man atnāca ziņa, ka Valles skolā esmu mācījusi dejas, tad nu bija jāmāca arī šeit. Nopietnāka saskare ar deju radās tieši šeit, Gulbenē. Mani lielie sadarbības partneri: Edīte Ķikuste, Kārlis Vents, Dainuvīte Putniņa. Mēs bijām lieliska komanda, kas palīdzējās cits citam, vienmēr apspriedāmies. Man nāk prātā viens amizants atgadījums. Ar Edīti bija sarunāts, ka satiksimies pie viņas, mani ielaida iekšā Edītes meita Gundega, tolaik viņa bija divus gadus veca un tikko sāka runāt. Gundega mammai paziņoja, ka atnākusi “viena polka”! Vienmēr mums bija tā skaitīšana, jo deju apraksti bija grūti, un mēs kopā skaitījām: “Viena polka, otra polka!” – tāpēc arī bērns mani tā nosauca. Sirsnīgu atmiņu bezgala daudz un bezgala daudz lieliski cilvēki satikti,” “Dzirkstelei” uzsver H.Zuša.
Mīlestība uz rokdarbiem Herundai, visticamāk, ir no viņas mammas. “Mana mamma bija Tautas daiļamata meistare, viena no pirmajām, kas saņēma šo nosaukumu. Bērnībā nebiju priecīga, kad mani pielika pie stellēm. Tagad paldies par to, jo daudz ko pratu.” Kopā ar “Dzīpariņu” aizvadīti 12 gadi. Tagad H.Zuša pulciņa vadīšanu nodevusi Maijai Suntažai, taču pati joprojām aktīvi piedalās.
Kopā ar “Dzīpariņa” meistarēm tapuši lielie gobelēni, kuri rotā sociālās aprūpes centrus “Siltais”, “Jaungulbenes Alejas” un arī sociālo māju “Blomīte”, kā arī divi darbi nonākuši novada bāriņtiesā.
– Ginta Alberte
