1986. gada 26.aprīlis. Diena, kad notika Černobiļas atomelektrostacijas katastrofa, kura cilvēku atmiņās palikusi uz mūžu.
Mēģinot novērst avārijas sekas un apslēpt notikušo, padomju amatpersonas uz avārijas vietu toreiz nosūtīja tūkstošiem nepietiekami aizsargātu cilvēku, starp viņiem bija arī gulbenieši. No Latvijas avārijas seku likvidēšanas darbos tika iesaistīti vairāk nekā 6000 Latvijas iedzīvotāju. Radiācija ļoti ietekmēja šo cilvēku veselību – ir, kas kļuva par invalīdiem, daudzi ir miruši.
Palikt dzīvam – tas bija galvenais!
Viens no Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem mūsu novadnieks Vilnis Kvēps “Dzirkstelei” stāsta, ka kopumā no toreizējā Gulbenes rajona ar kara komisariāta “svētību” uz Černobiļu aizsūtīja 59 cilvēkus. No šiem cilvēkiem šo gadu laikā mūžībā devušies 30 mūsu černobilieši.
“Latvijas savienības “Černobiļa” valdes priekšsēdētājs Arnolds Ārvaldis Vērzemnieks man teica, ka no Gulbenes rajona aizsūtīja vismazāko skaitu cilvēku uz Černobiļu. Fotogrāfiju, kas liecinātu, kā tur bija, nav, jo tur jau tā nevarēja fotografēt. Bija gan, ka ņēma nost fotoaparātus, bet tiem, kuriem izdevās ko nofotografēt, bildes ir miglā, jo radiācija darīja savu. Un kāda gan fotografēšana! Palikt dzīvam – tas bija galvenais!” saka Vilnis.
Viņš stāsta, ka “černobilieši” no visas Latvijas parasti sanāk kopā 26.aprīlī pie Paula Stradiņas klīniskās universitātes slimnīcas Rīgā, kur viņiem ir piemineklis bojā gājušajiem, un tur parasti šajā dienā notiek mītiņš.
2002.gadā slimnīcas teritorijā tika atklāta piemiņas plāksne Černobiļas traģēdijas upuriem, pie kuras ik gadu šajā dienā pulcējas gan biedrības “Latvijas savienība “Černobiļa”” pārstāvji, gan slimnīcas ārstniecības un aprūpes darbinieki, kuri iesaistīti darbā ar konkrēto pacientu grupu.
“Mums jau visa galvenā koordinācija notiek Rīgā. Gulbenē mēs varam tikai sanākt un parunāties, vairāk jau mēs te uz vietas neko nevaram,” saka Vilnis.
Ja izvairījās, varēja tikt cietumā
Ozolkalnietis Dainis Brūniņš, kuru 21 gada vecumā aizsūtīja uz Černobiļu, nekad par to nav sūdzējies. Arī tagad nesūdzas, jo tas neko nemaina, vien piebilst, ka uz dzīvi un tajā notiekošo jāraugās ar humoru, citādāk nevar.
1986.gada rudenī viņam atnāca pavēste par ierašanos kara komisariātā. Tad jau ar citiem vīriem sprieduši, kurp patiesībā būs jādodas.
“Bet ko gan tajos laikos varēja izdarīt? Bērnu nebija, precējies nebiju. Tie, kam bija bērni un bija precējušies, vēl kaut kā varēja “izlīst”. Ja gribēji izvairīties vai neierasties, tad taču zinājām, ka varēja tikt cietumā. Nav jau nekā smuka, ko atcerēties. Tur bija parasts darbs. Sākumā strādāju apdzīvotā vietā ciematā Stečanka pie Černobiļas par kravas automašīnas šoferi,” stāsta Dainis.
Viņa pienākumos bija vest saindēto augsni uz kaitīgo atkritumu kapsētu. Pēc laika jau bija jādodas strādāt uz Pripeti. Viņš bija pie paša reaktora un atminas, ka pie reaktora strādāja tanki ar ķēdēm.
“Tie mums kravas mašīnās krāva augsni, kuru mēs vedām prom. Pripetē pārsvarā sešstāvu, deviņstāvu mājas – visas zem signalizācijas, bija, kas baudīja, lai nelien iekšā. Bet, kas gribēja, tas ielīda. Meži bija rūsas krāsā. Mutantus nekādus neredzēju, kā filmās rāda. Dzīvnieki bija, staigāja savā vaļā. Toreiz jau nekas tur nebija aizaudzis. Dzīvokļos cilvēkiem palikušas mēbeles. Viss palicis, likās, ka cilvēki kaut kur izgājuši. Bija miruši suņi dzīvokļos. Cilvēks aizgājis, bet suns palicis dzīvoklī. Pakāra mums kaklos dozimetrus, no kuriem jēgas nebija. Strādājām vidēji desmit stundas dienā. Gaiss jau bija tāds pats kā te. Nejūti jau to radiāciju. Bija gadījums, kad viens izdomāja paskatīties reaktorā. Nu ko tu tur redzēsi? Nekā! Drupas! Un viss – palika akls. Viens bija paņēmis auskarus – gribēja sievai aizvest. Izmērīja radiāciju, un, ja tādus pusstundu panēsātu, sieva būtu palikusi kurla,” stāsta Dainis.
Kad atgriezies mājās, par darbu Černobiļā saņēmis algu pieckārtīgā apmērā. “Ja biji 30 kilometru zonā, tad bija trīskārtīga alga, ja biji pie reaktora Pripetē – pieckārtīgā apmērā. Smuka kapeika priekš tiem laikiem. Bet vai tā nauda atmaksā to dzīvi, kas tagad ir? Domāju, ka tam nav jēgas. Bet iespējas nebraukt padomju laikos nebija,” saka Dainis.
Līdz došanās mirklim uz Černobiļu Dainis nezināja, kas ir slimnīca. “Es taču dienēju gaisa desantā! Tagad gan zinu, kas ir slimnīca. Zinu, ka citi jau 90.gados kārtoja invaliditāti, un man jautāja, kāpēc es nekārtoju. Tagad grupa, protams, ir, un tagad man tā ir iedota uz mūžu,” saka Dainis.
FAKTI
Gulbenes novada socialais dienests Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībniekam piešķir materiālo palīdzību 50 eiro vienu reizi gadā – decembrī. 2023.gadā šo palīdzību Gulbenes novadā saņēmušas 29 personas.
AVOTS: GULBENES NOVADA SOCIĀLAIS DIENESTS
Var saņemt nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu
Saskaņā ar Gulbenes novada pašvaldības 2021.gada 30.septembra saistošajiem noteikumiem “Par nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumiem un to piešķiršanas kārtību Gulbenes novadā” fiziska persona, kura ir Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieks, var saņemt nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu 70 % apmērā no taksācijas gadam aprēķinātās nodokļa summas par nodokļa objektu, kurā deklarēta fiziskās personas dzīvesvieta. Lai saņemtu nodokļa atvieglojumu, nepieciešams iesniegt Gulbenes novada pašvaldībā iesniegumu. Noteikumi nosaka, ka atvieglojums netiek piešķirts, ja nodokļa maksātājam iesnieguma par atvieglojumu piešķiršanu izskatīšanas laikā un atvieglojuma piemērošanas laikā ir kavēti nodokļa maksājumi, kas lielāki par 2 eiro. Ja nokavē nekustamā īpašuma nodokļa samaksas termiņus, pie pašvaldības nodokļa administratora pirms samaksas veikšanas var precizēt nokavējuma naudas apmēru.
AVOTS: GULBENES NOVADA PAŠVALDĪBA
