Kurš gan nezina dziesmu “Mana tautai”, ko izpilda dziedātāja Ieva Akuratere. Izpildot šo dziesmu 80.gados, gan dziedātāja, gan dziesma kļuva par atmodas simbolu. Kā tieši tas notika un kā dziesma atnāca pie viņas, iespējams, ir jau publiskajā telpā redzēts un dzirdēts, bet no paša pirmavota – I.Akurateres to varēja saklausīt, kad viņa šoruden viesojās Gulbenē dzejas dienās un stāstīja savas atmiņas tiem, kuri bija atnākuši uz tikšanos.
Bija skaista un saulaina pievakare, un Ievas balss ar “Manai tautai” pieskandināja pilnu Skolas ielu. Ieva atzīst, ka gadskaitļus viņa atceras sliktāk, vairāk viņai ir prātā paši notikumi. Protams, tas arī pašsaprotami, jo tie ir neaizmirstami, un katru reizi, tos dzirdot, acīs sariešas asaras. Tas bija 80.gadu sākums līdz vidum, vēl pirms lielās atmodas, bet gaisā jau brieda pārmaiņas. Ieva iepazinās ar sava dēla tēvu Sergeju, kurš ne tikai pieņēma Ievas uzvārdu, bet arī mainīja viņas dzīvi.
“Sergejs bija no īstajiem disidentiem. Viņš cīnījās par brīvību pagrīdē. “Padzemes”, kā man patīk lietot Anšlava Eglīša izteicienu, – tas nozīmēja padomju zemi, disidents, viņam pat bija iesauka Cepelīns. Sergejs bija kontaktpersona arī tiem latviešiem, kas atbrauca no ārzemēm un it kā apskatīja savas dzimtās vietas, bet arī veda te gan ārzemju literatūru, gan mūzikas ierakstus un koordinēja pagrīdes cīņu. Tad es arī nokļuvu tajā sabiedrībā 80.gadu sākumā, kur mēs laimīgi ar milzīgu azartu darījām, ko varējām,” stāsta Ieva.
Ziedi pie Brīvības pieminekļa 1985.gadā
Kad Ogrē “Pērkons” 1985.gadā nospēlēja liktenīgo koncertu, pēc kura tika izdemolēts vilciens un kuru Juris Podnieks iemūžināja savā filmā “Vai viegli būt jaunam?”, “Pērkonu” aizliedza, taču aizliegt domāt un cerēt uz citādāku dzīvi jaunākus cilvēkus vairs nekas nevarēja atturēt.
“Alfrēds Stinkuls mūsu kompānijā jau bija rūdīts disidents un daudz piedzīvojis, viņš ir arī uzrakstījis grāmatu par hipiju dzīvi 70. un 80. un cīņu par Latvijas brīvību. Hipiji nebija tikai garu matu un prievīšu nēsātāji, viņi visi bija cīnītāji par Latvijas brīvību. Stinkuls čekas vajāšanas dēļ gribēja tikt no padomju zemes prom un fiktīvi rīkoja kāzas, apprecoties ar Māru Strautmali, kas bija Zviedrijā dzimusi latviete un strādāja tur radio. Iedomājieties – viņu kāzās 1985.gadā mēs gājām pie Brīvības pieminekļa un nolikām ziedus! Tur tolaik kursēja trolejbuss un nevarēja gājēji staigāt, bet mēs nolikām ziedus! Apkārt saradās tādi skatītāju pūlīši, kas uz mums skatījās ar šausmām. Tā kā starp mums bija ārzemnieki, nevienu neapcietināja,” atceras Ieva. Taču vienu čekistu viņa spilgti atceras, jo varēja atpazīt pēc garā ādas mēteļa, melnās cepures un pelēkās sejas stingā skatiena.
Tajā kāzu vakarā Amerikas latvieši bija atveduši skaņuplati no Losandželosas ar grupas “Dzintars” dziesmām, tā bija Ritmaņu ģimenes radīta mūzika. Ieva stāsta, ka parasti plates no ārzemēm tolaik veda, vienkārši ieliekot citas plates vākā, piemēram, vāks – Mocarta vai Bēthovena mūzika, bet iekšā pavisam kas cits. Un šajā “Dzintara” platē starp Ritmaņu dziesmām bija arī šī “Manai tautai”, kuras vārdu autors bija tētis Andris Ritmanis, sacerējusi mūziku viņa meita – Brigita Ritmane, bet iedziedājusi otra meita – Lolita Ritmane, kuru šobrīd pazīstam kā izcilu komponisti, kura radījusi mūziku arī filmai “Dvēseļu putenis”.
“Un tajā vakarā es šo dziesmu vienu reizi dzirdēju un iemācījos. Man ir tāda bilde, kur es ar Pita Andersona ģitāru rokās sēžu uz grīdas un dziedu šo dziesmu. Brigita man daudzus gadus vēlāk teica, ka drusku tā ir mana interpretācija, bet, tā kā tas bija tāds brīnums, lai tā arī būtu,” atceras Ieva, bet viņai ir attaisnojums, jo dzirdēja dziesmu tikai vienu reizi.
Andri, vai laimīgākus vārdus nevar?
“Tā es dziedāju šo dziesmu, pienāca 1988.gads, kad notika tolaik populārais festivāls “Liepājas dzintars”, un Vladis Goldbergs bija uzzinājis, ka dziedu šo dziesmu, un viņš teica, ka būs konkursa laureāti jāapsveic ar šo dziesmu,” stāsta Ieva.
Un tā arī noticis, tā bija pareiza organizatoru doma, kameras ieslēgtas, filmē, neviens nevar noraut no skatuves. “Vienu reizi es nodziedāju, publika sauca atkārtot. Iedomājieties – tur vesela miliču rinda apkārt skatuvei! Dziedāju otro reizi, un tad dziesmas laikā piecēlās kājās kāda sieviete, kurai kleita bija Latvijas karoga sarkanajā krasā. Pārējie aplaudēja, bet sēdēja, taču viņa stāvēja, viņas acīs bija tāda drosme, nu nebija vienkāršs tas ledus lūšanas brīdis, es apraudājos, nevarēju padziedāt. Nogāju no skatuves, bet tur stāvēja Ēriks Vilsons, Mārtiņa Vilsona brālis, un Olga Rajecka, un viņi saka: “Ej, Ieva, ej!” Tad es dziedāju trešo reizi, visi tad piecēlās kājās un dziedāja līdzi, miliči kaut kur pazuda,” saka Ieva.
Viņa A.Ritmanim tad, kad viņš vēl bija šajā saulē, jautājusi: “Andri, vai laimīgākus vārdus tai dziesmai nevar?” Bet viņš teica, ka nevar mainīt dziesmai vārdus, vienīgi piedziedājumā vārdu “drīz” var izņemt. Tagad Ieva parasti, izpildot “Manai tautai”, pirmo reizi piedziedājumā dzied “Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!”, bet otro reizi piedziedājumā izlaiž vārdu “drīz”.
