Igaunijā, Veru apriņķī, Piusas upes senlejā atrodas cilvēku rokām veidotās Piusas alas.
Alas radušās no 1922. līdz 1966.gadam, kad pazemes raktuvēs sāka iegūt kvarca smiltis. Rezultātā izveidojās gandrīz 10 kilometrus gara pazemes eju sistēma ar ieapaļiem griestiem un smilšu kolonnām. 1966.gadā darbs alās tika pārtraukts, bet pazemes transporta ceļi saglabājās līdz pat 1978.gadam.
1948.gadā alās tika atrastas ziemojoši sikspārņi. To skaits pastāvīgi palielinājies, un 1981.gadā alas tika atzītas par aizsargājamām kā vislielākā sikspārņu kolonija Baltijā. Apstākļi alās ir piemēroti sikspārņiem, jo tur ir nemainīga temperatūra, mitrums, klusums un tumsa. Sikspārņu kolonijām ziemošanai ir svarīgi alu izmēri un ieejas, kā arī spraugu skaits un mikroklimats.
Šobrīd Piusas alās ir izveidots muzejs, kafejnīca, meistardarbnīcas bērniem. Notiek ekskursijas un semināri. Apmeklētājiem ekskursijas notiek gida pavadībā, jo alas ir slēgtas. Kad gids atver ieeju alās, arī tad tālu nekur nokļūt nevar, jo pēc smilšu nogruvuma alā apmeklētāji tālāk netiek laisti. Bet alas sākumā visas sienas ir nostiprinātas ar īpašu apmetumu, lai smiltis nenogrūtu. Tur var aplūkot gan vēsturiskās fotogrāfijas, gan gūt ieskatu alu labirintos. Un jāsaka – ir skaisti!
Bet pati ekskursija sākas ar izzinošu filmu par sikspārņiem un alām, ko skatāmies īpašā zālē. Īpaša tā ir ar to, ka katrs krēsls tur gatavots no sava koka, kas aug Igaunijā. Protams, tie nav visi koki. Apmeklētāji bieži jautājot, vai šos krēslus kādreiz mainīšot, jo viņi esot gatavi tos nopirkt. Arī sienas ir īpašas, jo uz tām ir tapetes, kas imitē Piusas alu sienas. Gide stāsta, ka alas sienu fotogrāfijas tika aizsūtītas uz Ķīnu, kur pēc fotogrāfijām izgatavotas tapetes. Daži jautājot, kā pie sienām esot pielīmētas smiltis.
Smiltis ir īpašas, jo uz rokas tās ir kā putekļi. Izrādās, šajās smiltīs ir ļoti liels kvarca daudzums un tās ir ļoti labas stikla ražošanai. Kādreiz sievietes no augšas rakušas tādu kā apli uz leju, pēc tam vīrieši laidušies lejā. Visu darījuši pēc acumēra. Var tikai brīnīties, kā bez jebkādiem mērinstrumentiem spēja izrakt tik skaistas alas. Vietējā gide stāsta, ka daži strādājuši visu alas pastāvēšanas laiku. Darbs bijis ļoti grūts. Vīriešiem, kas strādāja ar cērti, dienā maksāja 2 kronas, sievietēm – 1,50. Gaļa tolaik maksāja 1,10 kronas. Par mēneša algu varēja nopirkt velosipēdu.
Vietējā gide stāsta, ka 1920.gadā Igaunijas valdība nolēmusi attīstīt stikla rūpniecību, jo tolaik stiklu veda no Vācijas, bet tas bija ļoti dārgi. Nolēmuši kvarca smiltis meklēt Igaunijā. Zinātnieks, kas atklāja šīs smiltis, patiesībā esot meklējis pavisam ko citu. Nolēmuši tasīt analīzes. Lai iegūtu stiklu smiltīs jābūt 90 % kvarca. Piusas smiltīs bija 94 % kvarca. 1922.gadā sāka izrakumus. Gide stāsta, ka no Izborskas atveda piecas sievietes un desmit vīriešus. Raka līdz 1966.gadam. Tad jau iznāca virspusē un sāka iegūt smiltis karjerā. Kad sāka rakt 1922.gadā, bija tikai lāpsta, cērte, karbīda lampa, divas rokas un prāts. Tā viņi 44 gadus raka zem zemes. Smiltis lika maisos, maisus ar zirgu veda uz staciju. Vēlāk parādījās kastes un ķerras. 1930.gados uzbūvēja sliežu ceļu, bet vagonetes stūma ar rokām uz staciju, jo nebija elektrības. Kad 1948.gadā uz Piusas uzcēla mazu HES, kļuva arī vieglāk strādāt.
1948.gadā alās atrada 22 sikspārņus. Tagad to ir septiņu sugu 4000 eksemplāri un tā ir lielākā kolonija Austrumeiropā. Aprīlī sikspārņi no alām izlido, bet augusta beigās vai septembra sākumā atgriežas alās. Gide stāsta, ka parasti tiem ir viens bērns, ļoti reti divi. Pirmās divas nedēļas tas ir mātei uz krūtīm, viņa baro to ar pienu, bet pēc tam jaunajam sikspārnim sākas sava dzīve. Pirms diviem gadiem atklāts sikspārnis, kuram bija 32 gadi. Sikspārņus alās katru gadu gredzeno, uz gredzena rakstīts gads un kas apgredzenoja. Interesanti, ka katrs sikspārnis atgriežas savā alā.
Muzejā var aplūkot arī stikla izstrādājumus no stikla. Piusas smiltīm ir apmēram 42 krāsas. Stikla trauku kolekcijā jeb “nostalģijas istabā” ieraugu arī trauku, kāds man ir mājās – tātad Piusas smiltis!
