“Mēs, seniori, esam ļoti jūtīgi,” sarunas iesākumā “Dzirkstelei” saka gulbeniete Ina Šterna (70). Viņai itin nemaz negriboties tikt izceltai uz vienaudžu fona. Mūsu saruna notiek saistībā ar Starptautisko senioru dienu, kas tiek atzīmēta 1.oktobrī.
I.Šterna kā daudzi vienaudži savu dzīvi var iedalīt vairākos posmos. Vecuma pensijas gadi ir viens no šādiem posmiem. Ja Dievs dod, tad tas ir ilgs prieka, pārbaudījumu un piedzīvojumu laiks. Ina, pensionāre būdama, kādu laiku vēl ir turpinājusi strādāt savā aptiekāres profesijā. Tiesa, vairs tikai uz pusslodzi.
“Es to nenožēloju. Mani palūdza un gāju pretim. Strādāju jauniešu kolektīvā. Un tas man bija pozitīvais lādiņš. Iemācījos nečīkstēt par savām vainām, kuras man, protams, ir. Ja kāds saka, ka es piekliboju, nu un tad? Es eju uz priekšu tik, cik varu. Es domāju par šodienu, cenšos neskumt par bijušo un gribu cerēt, ka rīt viss būs labi, dzīve ies uz augšu. Ja ne man, tad maniem dēliem, kuri dzīvo Rīgā, un maniem pieciem mazdēliem, daži no kuriem studē ārzemēs. Priecājos par katru jaunu rītu, bet arī man ir dienas, kad uznāk drūmas domas, kad nāk raudiens. Kā visiem,” uzsver I.Šterna.
Ar šo 1.septembri viņa darba dzīvei esot pavisam pielikusi punktu, jo gadi mudina būt prātīgākai. “Es jūtos tā, it kā otrreiz būtu devusies pensijā,” nosmaida I.Šterna. Taču viņa nespēj un nespēs dzīvot bez sabiedrības un bez savas mīļās luterāņu baznīcas. Un šī aktivitāte mudina Inu vienmēr būt formā.
25 gadi kopā ar luterāņu draudzi
Inai ceļš uz Gulbenes luterāņu draudzi bija pašas apzināta izvēle 45 gadu vecumā. Līdz tam viņa nebija kristīta. Vecāki mazo Inu neveda uz baznīcu un arī paši to neapmeklēja. I.Šternai iekšēja nepieciešamība doties uz dievnamu radusies, esot dzīves krustcelēs. Toreiz tas bija saistīts ar darba attiecībām.
“Iepriekš biju staigājusi garām baznīcai, tai nepievēršot uzmanību. Un tad piepeši viss mainījās. Mēdz teikt, ka mums gēnos var būt kas tāds, par ko pat nenojaušam. Vēlāk uzzināju, ka manai vecvecmāmiņai Virgīnijai Latgalē baznīca ir bijusi pirmajā vietā. Viņa dzīvojusi blakus baznīcai un nav piekritusi mainīt dzīvesvietu, lai tikai varētu regulāri iet uz dievkalpojumiem,” stāsta Ina.
Viņa turpināja piedalīties Gulbenes luterāņu draudzes dzīvē arī tad, kad pašai problēmu akmens no sirds jau bija novēlies. “Ja izlaižu kādu dievkalpojuma reizi, pēc tam jūtos slikti. Ir tāds kā reflekss, nepieciešamība,” viņa saka un piebilst, ka daudz grūtāk viņai būtu bijis pārdzīvot smagākos dzīves brīžus, ja nebūtu gājusi uz baznīcu. Dzīvē ir piedzīvojusi dramatiskus likteņa triecienus, tajā skaitā tuvākā cilvēka nodevību, par ko šodien saka: “Tiku pāri. Un palaikam atceros. Bet piedevusi esmu.” Ina saka – ātri sapratusi, ka nevar un nedzīvos kompromisos. Viņa izvēlējās turpmāk dzīvē iet pati savu ceļu un paļauties uz dievpalīgu. Savu sirds siltumu viņa atdeva baznīcai, draudzei.
“Tur ir tā žēlsirdība, arī lēnprātība un pazemība. Tur valda ideja par to, ka tuvākajam ir jāpalīdz kā sev pašam. Mūsu draudzē tā arī notiek. Mums ir brīnišķīgs mācītājs Ilgvars Matīss! Mums ir draudzes locekļu kodols, un arī senioriem ir, ko darīt draudzē. Mēs cits par citu rūpējamies, sevišķi par tiem, kam ir visgrūtāk. Es esmu iesaistīta diakonijas darbā (kalpošana tuvākajam – red.). Ejam pie draudzes locekļiem uz mājām, uz pašvaldības aprūpes centriem. Varbūt tas ir tikai zupas šķīvis, kas tiek aiznests cienastā, taču, ja tas notiek sistemātiski, tam ir jau cita jēga. Mūsu mācītājs uz aprūpes centriem novadā dodas noturēt svētbrīžus. Mēs, draudzes locekļi, dodamies līdzi viņam, aizvedam cienastu. 12.oktobrī mūsu draudzes loceklim Vilim Baronam, kurš uzturas “Jaungulbenes Alejās”, būs 95 gadi. Apbrīnojams cilvēks! Neviena čīkstiena, kaut cilvēks sen jau ir ratiņkrēslā,” teic I.Šterna.
Viņai patīk paaudžu vienotība, kas valda draudzē. Jauni draudzes cilvēki raksta projektus. Pēc tam šie projekti tiek īstenoti kopīgiem spēkiem. Piemēram, nupat gūts finansējums, lai ar vienreizēju pabalstu palīdzētu draudzes locekļiem (65+) ar zemiem ienākumiem. “Prieks! Man bija uzdevums sazvanīt, paaicināt atnākt pēc pabalsta. Ja cilvēkam ir maza pensija un viņš klāt saņem 50 eiro, tas tomēr ir jūtami,” stāsta I.Šterna.
Dzīve joprojām ir interesanta
“Daudzi saka, ka senioriem nav iespēju. Nepiekrītu! Mūs aicina, ir pasākumi. Ir mums pilsētā pensionāru biedrība. Tā katru gadu rīko ekskursijas. Es vienmēr cenšos piedalīties. Kamēr vēl varu. Jūtu, ka ar katru gadu tas kļūst grūtāk. Taču zinu arī to, ka seniors nedrīkst ieslēgties mājās, jo tad cilvēks paliek par rūgumpodu. Grūtības jau ir visiem senioriem. Arī man. Visiem mēdz būt sarūgtinājuma mirkļi. Ir jātiek tam pāri,” uzskata I.Šterna.
Neiesēdēties četrās sienās viņu mudina arī luterāņu draudze. Arī baznīcā notiek ne tikai dievkalpojumi, bet arī aktīva kalpošana, kas prasa aktīvu dalību. Ina kopā ar citiem draudzes locekļiem piedalās baznīcas mazgāšanā, pucēšanā. Vēl viņa ar prieku piedalās mācītāja rīkotajos izbraukumos, ekskursijās. “Mūsu mācītājs ir tas cilvēks, kurš prot panākt līdzsvaru starp paaudzēm. I.Matīsa personība mūs iedvesmo, jo viņš ir cilvēks, kurš ne tikai runā, bet arī dara. Piemēram, saistībā ar palīdzību Ukrainas civiliedzīvotājiem. Pašā pirmajā reizē, kad tikko bija sācies karš, I.Matīss aizbrauca līdz Ukrainas robežai un no turienes atveda uz Gulbeni divas seniores. Vienu manā vecumā, otru mazliet vecāku. Cik varējām, tik palīdzējām. Gulbenē viņas dzīvoja ilgāk par gadu. Tagad ir atgriezušās atpakaļ Ukrainā,” stāsta Ina.
Ar nepacietību viņa gaida 30.septembri, kad Rīgas Domā piedalīsies Pateicības dienas dievkalpojumā sakarā ar 30 gadiem, kopš Jānis Vanags ir konsekrēts arhibīskapa amatā. Piedalīties ir uzaicināti visi tie luterāņi, kuriem piešķirts “Uzticības vairogs” – apbalvojums, kas šajā konfesijā tiek piešķirts par sevišķiem nopelniem. “Man ir tas gods. Vairākus gadus atpakaļ saņēmu šādu apbalvojumu ar 153. kārtas numuru. Mūsu draudzē šāds apbalvojums ir arī Oļģertam Vosam, kurš viņsaulē, kā arī Dairai Karolei, Ingai Kalniņai, Līgai Ievānei un Gunāram Kazākam,” stāsta I.Šterna.
Skaita soļus, ejot pa savu Gulbeni
Gulbene ir sākusies ar luterāņu baznīcu, kura atrodas vēsturiskajā Vecgulbenes muižas apbūvē. Inai kā dzimušai gulbenietei tas ir ļoti svarīgi, jo baznīca ir viņas otrās mājas. I.Šterna ir gulbeniete trešajā paaudzē. Mūža otrajā pusē pārcēlusies uz vienistabas dzīvokli (par to lētāk maksāt un lielāku nemaz nevajagot) tuvumā mājai, kurā pati ir piedzimusi, un netālu no mājas, kurā piedzimusi Inas mamma. Tāpēc tik mīļš šis mikrorajons – Bērzu iela, Līkā iela.
“Man ir daudz paziņu. Zina mani kā aptiekāri. Un ir tik patīkami, ka daudzi arī manu mammu zina, piemin ar labu vārdu. Gulbene ir mana pilsēta. Atceros mammas stāstus par vietu, kur tagad ir veikals “Beta”, un aptieka tajā – mana pēdējā darbavieta. Mammas bērnībā tur bijis mežiņš. Bērni tur rotaļājušies. Tik grūti iedomāties, ka tā bija. Un tepat Bērzu ielā taču dzīvoja Gulbenes čigānu barons Maksis. To atceros. Kā viņš apmeklēja seansus kinoteātrī “Avangards” – kalošās sēdēja pirmajā rindā un visu skaļi komentēja. Maksis 100 gadus nodzīvoja. Tā ir Gulbenes vēsture,” saka I.Šterna.
Diendienā viņa mēro dažādus attālumus, ejot pa Gulbeni kājām. Uz rokas viņai ir pulkstenis – soļu skaitītājs. Tas palīdz sekot līdzi savām aktivitātēm, salīdzināt vienu dienu ar otru, disciplinēt un motivēt sevi. Ina teic – viņa sākusi apgūt arī nūjošanu un vēlas arī atsākt apmeklēt senioriem paredzētās vingrošanas nodarbības pie Oniksas Balodes.
Viņai ir svarīgi būt sievišķīgai, neļaut gadiem valdīt pār ķermeni, pār viņas vizuālo tēlu. Tāpēc Ina nekad neaizmirst laikus doties pie savas frizieres Daigas Ņikitinas. Kā būs vēl pēc gadiem pieciem, desmit? I.Šterna teic – viņa nebūs no tām, kura kautrējas rokās turēt spieķi. Ja vajadzēs, ņems. “Man šajā ziņā kautrības nebūs, jo pati galvenā man ir gribēšana iet, braukt, būt, piedalīties,” viņa saka.
