Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā ir skatāma Ineses Manguses gleznu un Mihaila Plohocka skulptūru izstāde “Tirza”. Trešdien, 10.maijā, notika izstādes atklāšana.
Izstādes pamats ir Ineses diplomdarba sērija par Tirzu un Mihaila skulptūras, kuras tapušas, iedvesmojoties no kopdzīves ar tirzmalieti.
Mākslas augstskolas profesoriem ļoti patika
Izstādes atklāšanā Inese, uzrunājot klātesošos, uzsvēra, ka viņas darbi veltīti dzimtajai vietai Tirzai, un Tirzā viņas dzimta dzīvo jau vismaz astoņās paaudzēs, līdz ar to saikne ar šo vietu ir ļoti stipra, neņemot vērā to, ka vairākus gadus viņa dzīvoja ārpus Latvijas un arī ieguva izglītību mākslā Maskavā.
“Es diezgan bieži – vismaz divas reizes gadā – atgriezos Tirzā. Mani velk uz šo vietu, un visi zina, ka es mīlu Tirzu. Un tieši šie īslaicīgie iespaidi iedvesmo, atgriežoties Tirzā. Tie ir spēcīgi, jo, kaut ko ieraugot, tā ir kā pērle. Jutos laimīga, ka, gleznojot Tirzu, šādā veidā savienojos ar savu dzimto vietu. Tā es pamazām gleznoju Tirzas dažādus motīvus jau no 2017.gada. Maniem mākslas augstskolas profesoriem tas ļoti patika, un viņi piedāvāja diplomdarbu veidot tieši par Tirzu, līdz ar to tapa 15 gleznas vienotā stilā tieši par šo tēmu,” stāstīja Inese.
Savukārt skulptūras, kuras aplūkojamas izstādē, ir viņas vīra darbs. “Viņš arī ir kļuvis par lielu Tirzas mīļotāju, un mēs vienmēr ar lielu iedvesmu kopā braucām uz Tirzu atpūsties. Esam sākuši remontēt vecmammas māju Tirzā un gribam tur dzīvot. Ir doma, ka varētu tur dzīvot pastāvīgi, un arī viņam ir savi iespaidi par Tirzu. Viņš veido Tirzas portretu no lietām, kas viņu iespaido. Tie ir dzīvnieki, un viņam ir daudz ideju, kā tālāk varētu papildināt Tirzas tēlu. Gulbenes muzejs ir pirmā vieta, kur mēs parādām savu izstādi,” teica Inese, kura pieļauj iespēju, ka nākotnē Tirzas vārdu varētu ieskandināt arī ārpus novada robežām.
Inese publiski teica paldies Valsts kultūrkapitāla fondam, kurš atbalstījis viņu finansiāli. “Un paldies Latvijas vēstniecībai Maskavā par palīdzēšanu mākslas darbiem atgriezties dzimtenē, jo pašiem tos atvest būtu diezgan nereāli. Tā ir liela procedūra uz robežas, kas saistās ar mākslu,” paskaidroja Inese.
Darbs izdarīts profesionāli
Gulbenes mākslas skolas direktore Sandra Dikmane izstādes atklāšanā priecājās, ka Ineses un Mihaila darbi ir šeit un arī paši ir šeit.
“Mazliet skumji, ka mākslas skola vēl neiegūst jaunas telpas. Ir diezgan ilgi pacietīgi jāgaida, līdz ar to plānotā izstāde atliekas. Bet, domāju, tas brīdis pienāks, kad sagaidīsim jauno, skaisto izstāžu zāli, un tad būsim pagodināti, ja jūsu darbi tur būs vienā no pirmajām izstādēm. Priecājos, ka tu, Inese, spēji doties tik tālu, lai mācītos tik intensīvi un pamatīgi. Katrā darbā ir daļiņa no tevis un tava mīlestība pret dzimto vietu. Var redzēt to, cik profesionāli ir izdarīts darbs. Lai taviem darbiem ir redzoši, jūtoši un spriest spējīgi skatītāji un lai tavā dzimtajā vietā tavs darbs un ieguldījums tiek novērtēts! Arī tava vīra ieguldījums! Mums jāsaprot, ka cilvēks ierodas no pilnīgi citas dzīves, viņam ir cita iepriekšējā pieredze, un tas, ko viņš spēj ieraudzīt Latvijas necilajos laukos, jo mums nav ne augstu kalnu, ne izcilu ainavu, ir tas smalkais skaistums, kas mums ir,” uzsvēra mākslas skolas direktore.
Inese atminējās, ka, pateicoties tieši S.Dikmanei, iepazinusies ar Mihailu. “Sandra man uzdeva uzdevumu veidot sakarus ar citām mākslas skolām, un tā šo sakaru veidošanas procesā es iepazinos ar Mihailu,” smaidot pastāstīja Inese.
Viņas tētis Vilnis Manguss atcerējās, kā Inese vidusskolas laikā viņam vaicājusi, ko labāk studēt – biznesu vai mākslu. “Es teicu, ka ar mākslu neko nenopelnīs, lai iet uz biznesu. Viņa pabeidza universitāti, bet sirds vilka uz mākslu. Un tagad viņa ir tāda, kāda viņa ir. Man absolūti nav nekāda gleznotāja talanta. Kur tas viņai radies, nezinu. Prieks, ka esam šeit, gleznas ir šeit, un mēs visi kopīgi varam skatīties. Un arī Mihailam paldies par viņa darbiem,” teica Ineses tētis.
Savukārt tirzmaliete Alda Alberte uzsvēra, ka mūzas Inesi ir skūpstījušas daudzās vietās – viņa arī ir dziedoša, spēlē klavieres, teātri.
Izmanto arhaiskus materiālus
Inese laikrakstam stāstīja, ka abi izvēlējās darbus radīt diezgan arhaiskā tehnikā – Mihailam bronzas skulptūras, kas ir ļoti nepopulārs, darbietilpīgs, senlaicīgs un aizejošs skulptūru veidošanas princips. “Arī mani darbi nav tas, kas pierasts – eļļa un audekls, bet gan olu tempera, un gleznots ir uz koka dēļiem,” teica Inese.
Viņa arī stāstīja, ka 2018.gada ziņojumā ANO prognozes liecina, ka Ziemeļeiropā kopumā līdz 2050.gadam pilsētu areālu iedzīvotāju skaits veidos teju 90 % no visiem iedzīvotājiem. Šajā pašā pētījumā prognozēts, ka Latvijas lauku reģionos dzīvos vien puse no tagadējiem iedzīvotājiem jeb 365 tūkstoši cilvēku. Šis fakts, ka modernā sabiedrība mērķtiecīgi raugās lielpilsētu virzienā, bet pilsētas redz tikai pašas sevi, provocē milzīgu mentālu plaisu starp metropolēm un perifēriju.
Tirza ir pastāvīgas depopulācijas piemērs, kurā vairs pat nav savas pasta nodaļas. Šajā ekspozīcijā viņi pievērš uzmanību tradicionālo mediju vizuālajai mākslai, izmantojot arhaiskus materiālus, tādus kā paša gatavota olu tempera, ikonu dēļus un bronzas lējumus. Līdzīgi kā lauku teritorijas, arī šādi laikietilpīgi mākslas darbu radīšanas veidi ir izmirstoši.
Izstāde muzejā būs aplūkojama līdz 15.jūlijam.
No sirds jūsmo par Tirzu
Pēc izstādes atklāšanas Inese “Dzirkstelei” stāstīja, ka uz Tirzu atbrauca dzīvot karantīnas laikā, kad gaidījusi mazulīti. Meitiņa Maija piedzima Latvijā. Ineses vecmammas māja bija palikusi tukša, un mamma devusi “zaļo gaismu”. “Ja gribam remontēt, kaut ko darīt, tad tā māja būtu mums. Mēs iedvesmojāmies un sākām remontu. Māja ir 120 gadus veca. Vīrs ļoti iesaistās senās mājas restaurācijā,” teica Inese.
Viņas vīrs Mihails jūsmo par Tirzu un “Dzirkstelei” atzina, ka viņam nebija kultūršoks atbraukt no Maskavas uz Tirzu, jo pats patiesībā ir lauku cilvēks – dzimis Piemaskavā.
Mihailu ļoti sajūsmina vietējie Tirzas iedzīvotāji. “Alda Alberte man ziemā uz ceļa sāk runāt Jeseņinu! Kā lai nesajūsminās un nepievērš tam visam uzmanību! Tirza ir apbrīnojuma vieta – it kā tukšums un tajā paša laikā tādi cilvēki kā Alda Alberte, Valda Putene! Daba! Kā gan to var atstāt bez uzmanības? Un tur vēl ir slēpju muzejs, Nils Treijs! Izbrīnīja, ka no Tirzas nāk tik daudz spilgtu personību,” stāstīja Mihails.
Par Inesi Mangusi
Dzimusi 1989.gadā Gulbenē. 2020.gadā absolvējusi V.Surikova Maskavas Valsts akadēmiskās mākslas institūta Monumentālās glezniecības nodaļu. Piedalās izstādēs un plenēros kopš 2014.gada. Galvenā Ineses mākslas darbu tēma ir veselīga psihoekoloģiskā stāvokļa meklējums, lokālā konteksta izgaismošana, indivīda mijiedarbība ar savu vidi un laiku.
Par Mihailu Plohocki
Tēlnieks un mākslas projektu kurators. Dzimis 1980.gadā Maskavā. 2003.gadā absolvējis I.Glazunova Krievijas glezniecības, tēlniecības un arhitektūras akadēmijas Tēlniecības nodaļu. No 2006. līdz 2009.gadam stažējies Krievijas Mākslas akadēmijas radošajās darbnīcās. 2018.gadā absolvējis Ņujorkas Modernās mākslas muzeja laikmetīgās mākslas studiju kursu. Kopš 2001.gada piedalās mākslas rezidencēs, izstādēs, realizē tēlniecības projektus pilsētvidē. Mihaila mākslas darbi atrodas Tretjakova galerijas, Laikmetīgās mākslas inovāciju centra un privātajos krājumos.
