Pusaudžu vecums ir spurains, trauksmains un reizēm grūti izprotams gan pašam pusaudzim, gan vecākiem. Tomēr der atcerēties, ka pusaudzim patiesībā sarunām der parasts, vienkāršs cilvēks – vecāks! Psihoterapeite Ingrīda Rateniece uzsver – arī jaunākā literatūra māca, kā attiecības ar bērnu veidot pēc iespējas dabiskāk, vienkāršāk un saprotamāk.
Pašlaik daudzviet visa centrā ir bērns, tomēr viņam jāiemācās rēķināties arī ar vecāku vajadzībām, dzīvi, jo arī vecākiem sava dzīve jādzīvo pilnasinīgi, esot laimīgiem. Lai tas izdotos, vecākiem ir svarīgi izprast, kā darbojas bērna prāts. I.Rateniece norāda – pasaulē nekas netiek tik plaši pētīts kā cilvēka prāts.
Laiks pirms
“Pirmajos skolas gados bērnam ķermeņa un psihes iekšējā būtība ir mierīga, bet nākamie ir pusaudža gadi, kas sākas ar prepubertātes laiku. Tas ir viena gada periods, kad ķermenis vēl nav sācis mainīties, bet kaut kas jau notiek bērna prātā, viņš vairs nav mazais bērns. Meitenēm prepubertātes laiks sākas apmēram 3.klases beigās vai 4.klasē – kārtīgās, klusās meitenes pēkšņi palikušas ļoti aktīvas, valdonīgas, grib vadīt apkārtējos, ir drosmīgas – pat pārdrosmīgas, uzvedas ļoti neatkarīgi. Tajā pašā laikā viņas vēl ir ļoti piesaistītas mammai. Savukārt zēniem prepubertātes laiks ir vēlāk, kad meitenēm tas jau beidzas – 4.klases beigas līdz 6.klases sākums. Viņi redz, ka meitenes jau mainās, un arī viņos aug nemiers, konkurence. Daļa zēnu kļūst ļoti valdonīgi, pārkāpj robežas, otri – vēl nolien maliņā paskatīties, kas notiks, jo ir bail, jūtas nespējīgi,” raksturo I.Rateniece.
Prasmes “izšķīst”
Pusaudža gados sākas bērnu lielais atdalīšanās laiks no vecākiem, un tas ir dabiski. Ja tas noris labi, tad arī nākotnē ar vecākiem veidojas labas attiecības jau pieaugušo līmenī. I.Rateniece uzsver – pusaudzim ir ļoti svarīgi just ieinteresētību no vecākiem par viņu, lai arī paši šajā vecumā paliek par “mazajiem dumpiniekiem”. Vecāki to var izrādīt arī ar savu ieinteresēto balss tembru sarunas laikā – tas pusaudža smadzenēs nomierinās struktūras, kas atbild par emocijām.
“Kad neirologi pētīja pusaudžu smadzenes, viņi atklāja, ka miljoniem neironu savienojumu, kas bija izveidojušies līdz tam, pusaudža vecumā “izšķīst”, pazūd. Tas pierādīja, ka daudzas prasmes, ko bērni apguvuši līdz 10-11 gadiem: pieklājība, kārtība un citas – “izšķīst”, un nevis tādēļ, ka bērni ir palaidņi, bet tādēļ, ka tā viņiem tobrīd darbojas smadzenes,” viņa saka.
Atdalīšanās no vecākiem
No vecāka ir jāatdalās arī kā no iekšēja tēla, un arī tas rada trauksmi. Pēkšņi vecāki, kuri bija tik mīlami un gribami, kļūst alerģiski. Bērni grib, lai vecāki liek viņus mierā, neizprašņā, jo vecāks ar savu klātbūtni atkal izsauc agrīnās bērnības sajūtas. Arī nelaišana savā istabā ir kā pretošanās, lai šīs atmiņas neatgriežas.
“Vecākiem par to nevajag “uzcepties” – ja jūtat, ka bērns jūs vairs negrib, viss ir labi, viņš sāk atdalīties! Vecāku vieta paliek tukša, un bērni pat sēro par to, bet viņi arī negrib palikt atkarībā. Reizē viņi arī jūtas vainīgi, ka savu reizi atgrūduši vecākus. Vienkārši jāatceras, ka pubertātes periods ir visgarākā un visgrūtākā attīstības krīze visā cilvēka mūžā,” saka I.Rateniece.
Vajag pagalma dzīvi
Šajā vecumā zēniem vajag pagalma dzīvi, kas arī veicina atdalīšanos no pieaugušajiem. Meitenēm – veidot savas grupas, pavadīt laiku sarunās, pastaigās, ciemojoties vienai pie otras. “Grupai ir ļoti liela nozīme, tai bērniem ir jābūt. Arī grupa ir kā mammas aizstājējs – gaida, atbalsta, interesējas; grupā var uzzināt, kā vienaudži tiek galā ar līdzīgām problēmām. Tas ir ļoti slikti, ka daudziem mūsu bērniem nav pagalma dzīves! Tagad ir “kovida” laiks, kas liek nesatikties – bērni izvēlas palikt savā istabā, aizvērt durvis, uzlikt austiņas un spēlēt datorspēles, un tā ir viņu atdalīšanās no vecākiem. Nogalināt savu atkarību no vecākiem bērni var arī ar sevis šaustīšanu, sišanu – pārgalvīgi lec, skrien, asi brauc. Savukārt, ja vecāki bijuši autoratīvi, bērni attiecības ar viņiem nocērt ātri un asi – kā ar nazi. Tiesa, pēc tam dzīvē šādiem bērniem ir grūti veidot attiecības ar citām autoritātēm un priekšniecību, jo viņi visu laiku ir opozīcijā,” stāsta I.Rateniece.
Lai atdalītos no mammas, pusaudži bieži veido attiecības ar tēti, un tētis var būt labs ceļabiedrs tam.
Tomēr atdalīšanās no vecākiem var veidot arī tukšumu, ko jāpieaudzē ar jaunu pieredzi – draugiem, pirmo mīlestību. Daži bērni vecāku atstāto vietu aizpilda ar sevi: sava ķermeņa pošanu un “ņemšanos” ap sevi.
Zēniem ātrāk, meitenēm ilgāk
Pusaudža gados sākas arī dzimumnobriešana, hormonālās izmaiņas, mainās ķermenis, un tie atkal ir jauni izaicinājumi. Jāatsakās no bērna ķermeņa, kas bija vijīgs, trausls, mazs: tagad tas paliek liels, nesaprotams, ar to nevar tikt galā, ir kauns. Vieniem ķermenis tāpat paliek trausls, citiem kļūst robusts, vēl citiem no drukna izaug par slaidu un skaistu.
“Zēniem šis vecums ir sarežģītāks nekā meitenēm, jo viņiem vīrieša hormona testosterona līmenis paaugstinās 800 reizes! Tādēļ zēni kļūst ļoti nemierīgi, trauksmaini, nevaldāmi, rupji, var uzsākt cīņu ar vecākiem vai gluži pretēji – kļūt depresīvi, vecišķi, vēlas palikt kopā ar vecākiem. Tad zēni pierod pie tā un lēnām ieiet pubertātes vecumā, sāk pieņemt savu ķermeni, seksualitāti. Zēniem pubertātes laiks ir īsāks. Meitenēm – ilgāks, dažkārt beidzoties tikai 22-25 gados. Meitenēm tas sākas līdz ar pirmajām mēnešreizēm, kas ir kā robeždiena tam, ka bērnības ķermenis kļūst sievišķīgs. Ļoti svarīga ir mātes attieksme pret šo pirmo dienu – cik adekvāti viņa meitai ir izstāstījusi, kas noris ar viņas ķermeni, dod cerības, ka meita izaugs liela un būs skaista, veiksmīga sieviete – mamma jau šodien par to priecājas! – un kādu dienu būs arī māte,” stāsta I.Rateniece.
Seksualitāte
I.Rateniece uzsver – arī seksualitāte, kas mostas bērnā pusaudža gados, rada tādu iekšējo trauksmi, ar kuru nevar tikt galā. “Esmu meitene, ieraugu zēnu – nezinu, kur likties, labāk draudzēšos ar meitenēm! Saprotu, ka visur runā par homoseksualitāti: draudzējos ar meiteni, man patīk ar viņu runāties, ieķerties elkonī – ā, prom no tā visa, ka tik neesmu homoseksuāla!” Mūsdienu bērniem ir bail no savas seksualitātes, vai tā nebūs homoseksuāla, jo ir daudz informācijas, un tas dara bērnus bažīgus. Šobrīd man terapijā nav neviena pusaudža, kurš nebūtu runājis par homoseksualitāti un ka viņiem bail no tās. Bērniem vajag teikt, ka šajā vecumā tās ir normālas bažas, ka vēlāk viņi ieņems savam dzimumam atbilstošu lomu. Protams, vienmēr dabā ir izņēmumi,” atzīst I.Rateniece.
Bērni ar savu trauksmi par seksualitāti tiek galā dažādi – nēsājot platas, lielas drēbes, lai paslēptu ķermeni. Ja meitenei trūcis tēva uzmanības, viņa ģērbjas izaicinoši, badaini rādot savu ķermeni ne jau tādēļ, lai ar kādu veidotu seksuālas attiecības, bet ar domu: skatieties un priecājieties! Šī trauksme var arī tikt realizēta caur askētismu – norobežoties, nesatikties ar citiem bērniem, izvairīties no visa jutekliskā. Vai pretēji – pusaudži pievēršas jaunradei, lai savu ķermeni nodarbinātu. Dažiem vērojama intelektualizācija – grupiņu sarunas par dažādām tēmām.
Vecākiem jāiztur
Vēl citi pusaudži savas jūtas, seksualitāti pārnes uz popzvaigznēm, jo tā ir drošāk, var jūsmot un idealizēt. Ir bērni, kuri izvēlas regresiju – dzīvo pa māju, lieto uzturā neveselīgus dzērienus, ēdienus, ir netīrīgi un nekārtīgi, bet arī tas vecākiem jāpieņem un jāļauj izdzīvot, lai arī parasti tie ir bērni, kuri kopš bērnības ir ļoti pieklājīgi, visu patur sevī, ir savaldīgi. “Vecākam vajag aiziet palīgā sakārtot telpu un pie reizes mierīgi aprunāties,” iesaka psihoterapeite.
Pusaudzis savu trauksmi, nepilnības sajūtu var arī izgāzt uz vecākiem sakot: tu neko nezini, esi nemoderns, “nerubī” utt. “Un arī tas vecākiem ir jāiztur atbildot: “Jā, nezinu…” – tā atzīstot arī savas nepilnības. Ja vecāks to iztur, tad arī pusaudzis saprot, ka var pieņemt savu nepilnību,” saka I.Rateniece.
Strostēšana nelīdzēs
Bērna smadzenes ļoti labi nomierina drošs, pārliecināts pieaugušais, kurš izskaidro, kas notiek, harmonizē pusaudža prātu. “Vecākiem saviem bērniem jābūt gudriem un vērīgiem pavadoņiem, kuri izvada caur pubertāti. Neirozinātnieki ir atklājuši – vislabāk pusaudzi nomierina tas, ka viņš saprot, kas ar viņu notiek. Moralizēšana, strostēšana, aizliegšana, nelikšanās ne zinis nelīdzēs.
Pieaugušais ir laba vide, kur bērnam ieraudzīt sevi. Ja pieaugušais ir valdonīgs un autoratīvs, viņā nevar sevi ieraudzīt, jo visu laiku jāsastopas ar cilvēku, kuram ir vara. Tāpēc – kad bērns atnāk mājās, vecākiem vajag viņu vienkārši uzklausīt. Un klausīties,” rosina psihoterapeite, atgādinot, ka pusaudzis savu personību izveidos tikai vidusskolas otrajā pusē.
- Līga Vīksna
