Sēņu bums turpinās. Cilvēki priecājas par pilnajiem sēņu spaiņiem un groziem. Ir, kas turpina lasīt arī nepazīstamas sēnes, kuru foto publicē sociālajos tīklos un vaicā pēc padoma, kas tās ir un vai var lietot uzturā, savukārt mikologi nenogurstoši turpina atgādināt: lietot uzturā tikai tās sēnes, kuras pazīst!
Mikologi vērš uzmanību uz to, ka pēdējā laikā aizvien vairāk izplatās ziņas, ka sarkanā mušmire ir laba gan ārstēšanai, gan ēšanai, īpaši sagatavojot, un ka tā vispār nav nekas tik ļoti traks. Arī sociālajos tīklos manāmi ieraksti, ka vairumā iepērk mušmires, lai no tām gatavotu uzlējumus, smēres un pulverus.
Pavisam nesen Lietuvā kāds cilvēks smagā stāvoklī nonāca slimnīcā pēc sarkanās mušmires lietošanas ar mērķi, ka tā palīdzēs pret bezmiegu. Ārsti skaidro, ka tas ir bīstami un sarkanās mušmires satur vairākas ļoti indīgas vielas. Mediķus Lietuvā šokē popularitāti guvis tautas ārstniecības veids. Tautas medicīnā iespējams atrast ieteikumus ārstniecībā izmantot sarkanās mušmires, taču toksikologi brīdina, ka tādiem padomiem ticēt ir bīstami.
Arī “Facebook” var atrast ierakstus, kuros tiek apgalvots, ka mušmires sniedz medicīnisku labumu, un komentāru sadaļās ir ievērojami daudz interneta lietotāju, kas tam piekrīt. 2.septembrī “Facebook” tika izplatīts ieraksts, kurā apgalvots, ka parastā mušmire stiprina organismu un spēj ārstēt visas slimības, kā arī nodrošina ilgmūžību.
Viļņas universitātes slimnīcas toksikoloģe Gabija Laubnere-Sakalauskiene norāda, ka tautas medicīnai nevajag uzticēties un mušmires ir pārāk bīstamas sēnes, lai ar tām eksperimentētu. Sarkanā mušmire ir indīga sēne. Lai gan, salīdzinot ar zaļo mušmiri, sarkanā mušmire principā neizraisa nāvi, tā satur veselībai bīstamas vielas. Mušmirē ir divas galvenās indes: muskimols, kas izraisa halucinācijas, un ibotēnskābe, kas ir toksīns, kurš ietekmē nervu šūnas.
Ceļ trauksmi
Mikologu biedrības pārstāve rancēniete Inga Freimane “Dzirkstelei” saka: “Mēs Mikologu biedrībā esam satraukušies, jo arī pēc sēņu izstādes Rankā man divi cilvēki zvanīja un prasīja, vai man ir ieteikumi receptēm, kā varētu gatavot sarkano mušmiri un kā varētu to izmantot kā drogu. Biju ļoti pārsteigta, kur cilvēkiem rodas tāda doma sēni, ko visi atzīst par indīgu, tagad izmanto uzturā, speciāli to sagatavojot, ilgstoši novārot! Tur nekas nemainās, arī ilgstoši novārot, indes paliek!”
Viņa skaidro, ka sarkanā mušmire nebūs no tām sēnēm, kas būs nāvējoša, bet, kā šajā Lietuvas gadījumā – cilvēks to ir lietojis, lai ārstētu bezmiegu, un nonācis komā.
“Toksikologiem ir vesels saraksts, ko tik cilvēki nav mēģinājuši ārstēt ar mušmirēm, un vairāk vai mazāk ir saindējušies. Atsaka nieres. Jā, varbūt uzreiz neiestājas nāve, bet dzīves kvalitāte ar vienu nieri vai nepārtrauktu dialīzi nav nekāda vairs dzīves kvalitāte. Lietot uzturā mušmiri, lai iegūtu laimes sajūtu, vispār liekas kaut kāds absurds!” uzsver I.Freimane.
Viņa dalās arī ar savas ģimenes pieredzi. “Mamma ir feldšere. Viņa strādāja Stāmerienas ambulancē. Tas bija 60.gadu sākumā. Tur dakteris taisīja mušmiru uzlējumu un ieteica tantēm pa pieciem pilieniem dienā, kad viņas bija saslimušas. Mamma arī uztaisa. Un, kad sākās “kovids”, iedeva arī mums. Man no tiem pieciem pilieniem nebija ne silts, ne auksts. Savukārt manai māsai, kura ir uz pusi tievāka nekā es, sākās reiboņi, un viņa tajā mirklī redzēja divas mammas, pēc pusstundas viņai bija sajūta, ka istabā ir vairāk cilvēku, nekā patiesībā ir. Organisms katram ir citādāks. Mēs kopš tās reizes vairs arī nelietojam,” stāsta I.Freimane un turpina, ja grib pamēģināt sarkano mušmiri, pirms tam vajag padomāt, ko grib iegūt, to lietojot, un vai ir pārliecība, ka ar tās lietošanu uzturā tiešām izārstēs to, ko grib izārstēt.
Sliktos piemērus bieži noklusē
I.Freimane vērš uzmanību uz to, ka tautas medicīnā ir dažādi stāsti, bet viss, kas ir tautas medicīnā, nav jāpārnes uz mūsdienām, kad zinātne vairāk ir izpētījusi.
“Un ir, ka izstāsta tikai to labo stāstu, bet slikto noklusē. Un sliktos piemērus ļoti bieži noklusē. Arī ar dažādām ziedēm, ko pagatavo no nepareiziem augiem, jo nepazīst augus, un tad smērē uz kājām, vēnām, bet rezultātā kļūst tikai sliktāk. Cilvēks vispār nedomā! Tic kādam, kā tagad saka, “viedokļu līderim”, bet nepajautā, cik viņam ir objektīva informācija un zināšanas. Tas arī attiecas uz mušmiru gadījumu. Ir tie viegli ietekmējamie prāti, kas vispār neanalizē nekādu informāciju. Viņi, ko pasaka, to ņem par pilnu. Šis ir viegli – sarkana sēne. Daudz var salasīt, ātri var nodot, pats arī pamēģina. Tāda “koķetēšana” ar indīgām sēnēm. Man viena pazīstama sieviete Talsu pusē stāstīja, ka pēc pirts “izkož mušmirīti” un ka nekas jau nav noticis. Tad jautāju: bet tad kāda jēga? Un kas notiek tavā organismā? Ko tavas nieres? Kā tas uzkrājas, kur paliek? Par to vispār tajā brīdī nedomā. Tāda vieglprātība!” uzskata I.Freimane.
Viņa uzsver, ka sociālie tīkli mēdz radīt tādu drošības sajūtu cilvēkos, ka nekas jau nenotiks. ““Facebook” sēņu grupā pirms mēneša bija gadījums, kad cilvēks bija salasījis zaļās mušmires un nofotografējis tās jau uz virtuves galda, lai pirms gatavošanas pajautātu, kas tās par sēnēm. Inita (mikoloģe Inita Dāniele – red.) lieliem burtiem rakstīja – KO JŪS DARĀT! Cilvēks atbildēja, ka paņēma noteikšanai. Kādai noteikšanai? Divpadsmit zaļās mušmires jau uz virtuves galda! Tā ir tāda ļoti liela vieglprātība!” saka I.Freimane.
Uzziņa
Sarkanā mušmire ir indīga un psihotropa mušmiru ģints sēne. Lai arī sarkanās mušmires tiek uzskatītas par ļoti indīgām sēnēm, tomēr nāves gadījumi pēc to apēšanas ir ļoti reti.
Sarkanajai mušmirei augot, cepurīte sākumā veidojas lodveida, vēlāk izplešas līdz 20 centimetriem. Krāsa jaunām sēnēm ir sarkandzeltena, dažreiz dzeltena, vēlāk sarkana vai sarkandzeltena, atsevišķos gadījumos sarkanbrūna vai brūna, ar baltām pārslām. Kātiņš ir balts, dažreiz ar dzeltenīgiem plankumiem. Gredzens – plats, lēverains, balts vai dzeltenīgs. Lapiņas – baltas vai iedzeltenas. Mīkstums – balts, bet zem cepurītes miziņas apmēram 1 milimetra biezumā spilgti dzeltens.
Sarkanā mušmire satur trīs farmakoloģiski aktīvas vielas: ibotēnskābi, muskimolu, muskazonu.
Ibotēnskābe ir neirotoksīns, kas atbildīgs par lielāko daļu saindēšanās simptomu, savukārt muskimols ir galvenā psihotropā viela sarkanajās mušmirēs. Muskimols iedarbojas līdzīgi alkoholam, bet atšķirībā no alkohola tas papildus rada sensoriskus traucējumus. Vielu koncentrācija dažādās sēnēs ir atšķirīga un neprognozējama.
Avots: “Vikipēdija”
