Ja svini Halovīnu, vai svini arī latviešu tradicionālos svētkus Mārtiņus? Šādu jautājumu visiem Halovīna svinētājiem uzdod Latvijas Folkloras biedrība, kas vēlētos, lai latvieši ne vien neaizmirstu, bet arī vairāk svinētu tieši latviešu svētkus.
Vai svinēt Halovīnu, ir katra paša ziņā, tomēr līdztekus tam jābūt stiprām mūsu pašu tradīcijām, saka Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs un folklorists Andris Kapusts. “Vai ir pietiekami spēcīgs pamats, uz kura varam atļauties paspēlēties arī ar citādām tradīcijām un kultūrām? Tas nozīmē vien to, ka jārūpējas arī par savām tradīcijām un pamatvērtībām. Kādēļ Halovīnu svin tik plaši un tas no Amerikas nonācis līdz pat Latvijai? Jo ir komercializēts. Ar masku un atribūtikas tirgošanu pelna lielu naudu. Komercializācijā gan pazūd svētku dziļākā jēga un simboliskā nozīme, tādēļ nedomāju, ka, piemēram, Mārtiņus vajag komercializēt,” teic A. Kapusts.
Tēls – ātra improvizācija
Līdzīgi kā Halovīnā, kad šo svētku svinētāji tērpjas maksās, arī latviešiem raksturīga maskošanās un to darīja tieši gada tumšajā periodā jeb no Mārtiņiem novembrī līdz Meteņiem februārī. Dainu pierakstos visbiežāk figurē čigāni, budēļi un ķekatas, bet ir arī citas masku grupas, piemēram, kaitas, buki, spokstiņi, kurcumi. Maskas var gatavot gan ilgāku laiku, pat gadu, bet var arī tapt no sadzīves priekšmetiem un apģērba gabaliem. Tā pasākumos improvizējot, katrs pats sev var izgatavot masku no veca apģērba.
“Svarīga nozīme ir simboliem un iztēlei. No jebkura apģērba gabala ļoti veikli var radīt tēlu. Piemēram, vecs zābaks, slotas kāts un sega ir jau gatavs tēls,” iesaka A. Kapusts.
Maskošanās nozīmē došanos rotaļās, dialogus, dziedāšanu. Izrāde vēsta, ka vecā pasaule beidz funkcionēt un tās vietā rodas jauna – vai nu čigānietei bērns piedzimst, vai mironis atmostas. Populārākie masku gājiena personāži ir Dzērve, Lācis, Vilks, Kaza, Aita, Zirgs, Sietiņš, Rudzu kūlītis, Siena kaudze, Slota, Žīds, Čigāns, Čigāniete, arī Jātnieks uz zirga, Lācis ar lāča vadātāju, Vijolnieks uz siena kaudzes, Vīrs – sieva.
Maskas pieaugušajiem, ne bērniem
Maskās tērpjas pieaugušie, nevis bērni. No kāda vecuma bērni var iet maskās? “Maskas un situācijas ir atšķirīgas. Piemēram, budēļos iet jauni puiši, bet Mārtiņos – precēti vīrieši. Tomēr ir viena robežšķirtne – pubertāte, noteicošais ir auglības faktors,” skaidro A. Kapusts. Bērniem gan par to, ka nevar uzvilkt masku, nevajadzētu skumt. “Ja esi tik maziņš, ka nevari skriet līdzi pats, tad maska nāk pie tevis. Uzņemt to savās mājās ar bērnu acīm ir vēl interesantāk. Visam savs laiks. Līdz laikam, kad var iet ķekatās, bērniem jābauda un jāmācās veidot kontakts ar maskoto tēlu. Maska dod prieku, līksmību un svētību,” skaidro Aina un Gvido Tobji no folkloras kopas “Delve”. Bērni var piedalīties aktivitātēs un darboties līdzi vecākiem, tā apgūstot tradīciju.
Ko tad, ja pieaugušais tomēr nevēlas pārģērbties par kādu tēlu? “Tas ir pilnīgi normāli, un arī senāk nebūt nebija tā, ka maskās gāja pilnīgi visi. Ir cilvēki, kuriem tas patīk un ir pieņemami, bet ir saprotams, ka visi negrib. Visiem nav jāiet maskās. Tā vietā var maskotos ļaudis uzņemt ciemos,” saka A. Kapusts.
– Agita Bērziņa
Kā svinēt Mārtiņus savā sētā
Mārtiņi ir laiks, kad priecāties, doties ciemos un maskoties. “Ja negribas skriet maskoties, var savā sētā iedegt uguni. Uguns rituāli ir piemēroti šai dienai. Svētku simbols ir gailis. Mūsdienās gaiļi sētā reti kur vairs ir. Gailis ir gaismas saucējs – tumsā sajūt gaismu. Var dedzināt skalus un pa pāriem vai rindā dejot “kas dimd, kas rīb, ap istabiņu, Mārtiņa gailīši dancīti veda”. Skali tumsā zīmēs zīmes, rokām kustoties. Var gatavot gaili no smilgām vai citiem dabas materiāliem (žagariem, papardēm, vībotnēm) un uzlikt uz daļēji izdeguša ugunskura oglēm, un gaidīt, kad sāk degt. Gaiļa liesmu spārni ir skaisti. Tas ir gaismas pilns rituāls. Mārtiņu simbols ir milti. Gaidām sniegu, jo ir apnikuši dubļi. Var seju aprasināt ar ūdeni, rokas ielikt miltos un tad pie sejas. Tā būs visvienkāršākā Mārtiņu maska. Katrs sajūt citādāk. Seju tīrīt jāiet pēc tam uz pirti,” stāsta Aina Tobe. Andris Kapusts papildina, ka Mārtiņos cilvēki netaisa gaiļa maskas. Gailis var būt rituālā, bet ne kā maska. “Jāatceras, ka Mārtiņos gailis ir tas pats gailītis un savā dziļākajā būtībā ir apslēpta falliskā ideja. Gaiļa gaismas saukšana ir erotisks moments, kas virza uz auglību. Arī milti simboliski ir auglības sēkla,” teic A. Kapusts.
Laiks domāt par ziemas saulgriežiem
Ziemassvētkos veicamas divas galvenās rituālās darbības – bluķa vilkšana un maskās iešana. Dominējošā masku grupa ir Ziemassvētku čigāni. Tas gan nenozīmē ģērbties kā čigānietēm, bet gan masku tēlos, piemēram, mītiskajās un zvēru maskās. Svarīgas Ziemassvētku tradīcijas ir mīklu minēšana, zīlēšana un rotaļas. Galvenie tēli Ziemassvētku rotaļās – Vilks un Kaza. Svētkos jābūt arī bagātīgam mielastam ar centrālo objektu cūkas šņukuru, neiztrūkstoši ir arī zirņi un pupas. Interesanti, ka zirņus un pupas cienāšanā un ēšanā izmanto tieši tumšajā periodā, no Mārtiņiem līdz Meteņiem. “Jāmin tieši tradicionālās mīklas, nevis jāizdomā pašiem, lai veicinātu simbolisko domāšanu,” stāsta A. Kapusts.
Bluķis nav grēka pagale
Viena no centrālajām darbībām Ziemassvētku laikā ir koka bluķa vilšana. Bluķim jābūt ozola. Simboliski tā ir pāreja uz jauno gaismas ciklu. Velkot bluķi, nav jātērpjas maskās. “Nereti kultūras pasākumos organizatori vēlas, lai būtu krāšņāk, tāpēc rosina vilkt maskas, bet tradīcijā tā nav,” teic A. Kapusts. Savukārt A. Tobi ne vienu reizi vien izbrīnījusi cilvēku attieksme pret bluķi. “Bluķis nav mēslu savācējs. Esmu dzirdējusi, ka bluķim sper, dur ar nazi. Izturas kā pret grēka pagali, lai gan tā tāda nav. Bluķa viducī mājo gaisma – tam degot, izdalās gaisma. Pati saule ziemas laikā ir ieslēgta šai bluķī un saulgriežos, to dedzinot, sauli atbrīvo,” stāsta A.Tobe. Bluķis ir auglības rīks. “Ir redzēts, ka uz lapiņām saraksta kādas nelabas lietas, no kurām vēlas atbrīvoties un tad kopā ar bluķi dedzina. Tā nevajag darīt. Latviešiem nav raksturīga rakstu kultūra, bet gan mutvārdu,” skaidro A. Kapusts un tā vietā rosina, piemēram, lēkt pāri bluķim un to, no kā atbrīvoties, paturēt tikai domās. Bluķi var vilkt gan pret sauli, gan pa sauli. “Abi virzieni labi. Ja velk pa sauli, tad ir uz labu, ja pret sauli, tad pret ļaunu, un arī ir labi,” saka A. Tobe. Var vilkt pulksteņrādītāja virzienā, kas būs ar seju pret sauli.
Ved Saules meitu
Ainas un Gvido Tobju mājās notiek arī interesanta mistērija – Saules meitas vešana, kas ir bāzēta uz tautasdziesmu, kur vedējs ledus kalnā jāj un noved Saules meitu ar visām vilnainēm. “Divas vai vienu dienu iepriekš lielā metāla katlā, pašā lielākajā kas mājās ir, ielej ūdeni un vidū ielaiž kādu alvas figūriņu vai laimīti vai ko līdzīgu. Katlu noliek zem klajām debesīm sasalšanai. Bluķa vilkšanas dienā katlu nedaudz pakausē, uznes kalna galā un izgāž ārā. Tā rodas ledus kalns katla formā. Visi dalībnieki notiek kalna apakšā un dzied “Trīs gadiņi saturēju stallī bēru kumeliņu…”. Zirgs ir nūja, slota vai krāsns kruķis un vīri jāj augšā kalna galā skaldīt ar metāla lomiku ledus kalnu. Drīkst sist trīs reizes. Parasti ar pirmo reizi neizdodas, tādēļ jāj lejā un kalnā dodas nākošais, līdz lēnām drupinot un skaldot nones alvas laimīti lejā,” jautro izdarību stāsta A. Tobe. Viņa arī iesaka Ziemassvētkos gatavot puzurus, kas ir tradicionāls svētku rotājums. Simboliski tā ir jauna laika un telpas būvēšana jeb laika atjaunošana.
Saskatāmas līdzības
Mūsdienās Ziemassvētki asociējas ar dāvanu dāvāšanu. “Tradīcijās un rituālos arī ir dāvanu došana, tikai dāvanas dod pretējā virzienā – apdāvina atnākušo masku grupu. Pacienā un apdāvina. Egles rotāšana ir atsevišķs jautājums. Iespējams, tas izaudzis no senākām tradīcijām un saistīts ar zaļo dzīvības koku un bluķi. Saistība kaut kāda ir. Tas tomēr ir pasaules koks, ko ienes katrā mājā, iekar puzurus un dabiskas izcelsmes rotājumus. Tas nav pretstatā ar mūsu tradīcijām. Arī Ziemassvētku vecītis sadzīvo ar mūsu tradīcijām, jo tā ir maska, masku gājiens, kas ir transformējies nedaudz citā tēlā. Tomēr dziļākā būtība ir klāt esama,” teic A. Kapusts.
