27.aprīlī viņam paliktu 85 gadi, bet Jānis Egīls Čude jau sesto gadu ir viņsaulē. Radiniece gulbeniete Daiga Zvirbule ir gādājusi par piemiņas izstādes sarīkošanu, parādot gulbeniešiem šā cilvēka radītos mākslas darbus. Izstāde Gulbenes kultūras centrā ir skatāma līdz 1.jūnijam. D.Zvirbule šo izstādi dēvē par J.E.Čudes kā mākslinieka, kā cilvēka simbolisku atgriešanos mājās.
Ceļš no izsūtījuma Sibīrijā uz mājām
J.E.Čude (27.04.1938.-07.09.2017.) ir dzimis Adulienas “Maldupu” mājās kā trešais dēls Almas un Jāņa Čužu ģimenē. Skolas gaitas zēns uzsācis Sveķu pamatskolā, kur mācījies no 1. līdz 3.klasei.
1949.gada 25.martā kopā ar māti, brāli Induli un māsu Aiju tika izsūtīts uz Sibīriju – Tarskas sādžu Parabeļas rajonā, Tomskas apgabalā. Tā kā krievu valoda bija sveša, bet tur mācības noritēja tikai krieviski, Tarskas sākumskolā (1.-4.klase) viņš vispirms nonāca vienu klasi zemāk – sākot no 2.klases. No 5. līdz 7.klasei mācījies Novikovas septiņgadīgajā skolā.
1955.gada pavasarī Jānim un māsai Aijai tika dota atļauja atgriezties Latvijā, bet mātei un vidējam brālim Indulim atgriezties vēl nebija ļauts, viņi no izsūtījuma atgriezās tikai vēl pēc diviem gadiem. Aija devās mājup uzreiz pēc atļaujas saņemšanas, bet Jānis pabeidza skolu, iegūstot pamatizglītības atestātu, un tikai pēc tam devās atpakaļ uz dzimteni. Latvijā sākotnēji Jānis dzīvoja pie tēva māsas Emīlijas, vēlāk pārcēlās pie vecākā brāļa Viestura ģimenes. Tikai 1957.gadā, kad no Sibīrijas atgriezās arī mamma, tika saņemta atļauja atkal dzīvot dzimtajos “Maldupos”.
Ceļš uz Rīgu Induļa Rankas pēdās
No 9. līdz 11.klasei J.E.Čude mācījies Gulbīša vidusskolā, kuru par savu sauca arī vēlāk par tēlnieku kļuvušais Indulis Ranka. Iespējams, ka tieši I.Rankas ceļš mākslā iedvesmojis arī J.E.Čudi. Jau skolas laikā Jānis sācis gleznot, pamatā plenēros, dodoties arī uz attālākām vietām ar velosipēdu. Jāņa sapnis bija dzīvot Rīgā, kas arī vēlāk piepildījās. Taču sapni par mākslinieka karjeru pilnībā piepildīt neizdevās.
J.E.Čude līdztekus elektromontiera darbam Rīgā vairākus gadus mācījās Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos, pēc tam iestājās šīs augstskolas Pedagoģijas nodaļā, taču mācības nepabeidza. Lai gan ikdienā viņš nodarbojās ar elektrolīniju uzmērīšanu un rasējumu veidošanu, sapņi par mākslu tika realizēti brīvajā laikā.
Savas mākslinieciskās dotības J.E.Čude, līdzīgi kā I.Ranka, izpaudis, gan gleznojot eļļas tehnikā, gan kā akmeņkalis. Rīgā J.E.Čude darbojās akmeņkaļu darbnīcā, veidojot kapu pieminekļus. Daudzi no tiem skatāmi arī Tirzas Kancēna kapos. Mākslinieciski vērtīgākie ir vairākus metrus augsta akmens skulptūra kā veltījums mātei Almai Čudei, savukārt piemineklis ar ciļņveida portretējumu veidots brālēnam Kārlim Biezajam – skolotājam, kas pirmajos pēckara gados neilgu laiku Gulbenē arī vadīja skolu, kas atradās sākotnējās Gulbenes komercskolas telpās.
Ceļš glezniecībā – just gaisa smaržu
“J.E.Čudes gleznās apdziedāts Latvijas dabas skaistums, tajās attēlots gan sen zudušais Staburags, gan Vidzemes augstienes zilo mežu tāles, kādas paveras, no Bučauskas dodoties uz Madonas pusi, gan jūras motīvi – kā ilgas pēc netveramā, nesasniedzamā. Piebilstams, ka Rīgā J.E. Čudes dzīvesvieta bija netālu no jūras Bolderājā, bet pa dzīvokļa logiem varēja vērot lielo kuģu kustību Daugavā. Savdabīga ir glezna, kurā dzeltenbrūnos toņos attēlota rudens migla – tā skatītāju burtiski nobur, vilinot, sekojot upes tecējumam, doties dziļāk un izzināt skatam miglas apslēpto,” stāsta D.Zvirbule.
Viņa piebilst – labi redzami dažādi glezniecības paņēmieni: priekšplānā – skaidri krāsu laukumi, aktīvi virzīti otas triepieni, fonā – plūstošs krāsas klājums, smalkas krāsu nianses. Vienlaikus šī glezna ir arī ļoti scenogrāfiska – ar vairākiem plāniem kā skatuves dekorācijām. Lai gan šķiet, ka tā ir fantāzija, tomēr tās sižets, līdzīgi kā citām viņa gleznām, vispirms ir ticis iemūžināts fotogrāfijā.
D.Zvirbule teic – J.E.Čudes gleznas vienojoša īpašība ir gaisa klātbūtne. Tās ir gaismas caurstrāvotas. Gleznas it kā elpo, šķiet, ka var pat sajust gaisa smaržu. Tās ir noskaņu gleznas, pilnas tikko tveramām daudzkrāsainām sajūtu niansēm – gan gaišām un priecīgām, gan nostalģiski skumjām.
Ceļš atpakaļ uz mājām, uz Jaungulbeni
Jaunībā J.E.Čude ilgojās pēc dzīves Rīgā. Un šīs viņa alkas atspoguļojas gleznās, taču, dzīvojot Rīgā, gadiem ejot, viņu arvien vairāk vilka atpakaļ uz dzimtajām mājām – zina stāstīt D.Zvirbule. Sākumā, vēl strādājot Rīgā, uz “Maldupiem” kopā ar sievu J.E.Čude braucis nedēļas nogalēs, vēlāk jau tur pavadīja visas vasaras.
“Aptuveni trīs gadi atkal tika pilnībā nodzīvoti dzimtajās mājās, izbaudot upītes burbuļošanu, lielo ziedēšanu upītes lejā, kad pavasaros visa zeme kā paklājs iekrāsojas vizbuļu, zilsniedzīšu un neaizmirstuļu zili baltajos toņos. Un kad dzelteno lapu “jūra” ir rudeņos. Bet sniegainais miers klājās pār laukiem ziemā,” saka D.Zvirbule.
J.E.Čudes stādītās egles joprojām sargā no ziemeļu aukstajiem vējiem viņa dzimtās mājas un tagad tur mītošos cilvēkus. D.Zvirbule teic – tie ir motīvi, kas noteica pašam māksliniekam tuvāko gleznu sižetus, kas skatāmi Gulbenes kultūras centrā skatāmajā izstādē. Tur ir: ziemīgais skats pāri upītei; ceļš no “Lāčiem” cauri mežam garām “Bisenieku” eglēm uz “Maldupiem”; upīte gan pavasara ņirbošajā plaukumā, gan palu laikā pāri akmeņiem burbuļojošajās krācēs, gan rudenī, kad pāri upītes akmens mūra tiltiņam sabiris lapu klājiens un lielais vītols ar zariem vēl noglāsta, bet “Maldupu” mājas iebraucamā ceļa galā pavada savus cilvēkus, lai atkal sagaidītu no jauna un sniegtu dzīvības eliksīru. “Tas ir skats, ko redzam atbraucot un uz kuru vēl atskatāmies, dodoties projām,” saka D.Zvirbule.
Arī viņai šis radinieka dabā nolūkotais un gleznās attēlotais ceļš uz mājām ir kā ceļš pie savām saknēm, ceļš pie atmiņām, ceļš pie sevis pašas, ceļš cauri sajūtām un atmiņām, darbam un pieredzei, izjūtām un atziņām. “Tas ir ceļš, kuru sauc par – dzīvi. Vienlaikus tik garš un bezgala īss, savukārt mājas ir atskaites un pieturas punkts šajā ceļā, bet varbūt daudzpunkts,” saka D.Zvirbule.
