Ar Jāni Princovu “Dzirkstele” tiekas pie vecās Daukstu pienotavas. Jānis saka, ka šogad tai zīmīgs gada skaitlis – aprit simts gadu, jo tā esot celta, cik viņš zina, 1924. vai 1925. gadā. Turpat netālu no pienotavas savulaik esot bijis šķūnis, kuru vietējie saista ar četrdesmito gadu deportācijām. Tajā bija sadzīti izsūtāmie.
“Jā, tepat netālu no pienotavas bija šķūnis. Tāds liels, no koka. Kā jau vecos laikos. Tas ir pēc nostāstiem, ka 1949. gada martā vietējie daukstēnieši tika sadzīti, savesti šajā šķūnī un pēc tam aizvesti uz Gulbeni. Es par godu tiem, kas neatgriezās mājās, šopavasar iestādīju bērzu birztaliņu,” saka Jānis un piebilst, ka paša dzimtu izsūtīšana nav ķērusi.
Šī Jāņa stādītā bērzu birztaliņa ir kā apliecinājums atmiņai, cieņai un tam, ka mēs šos cilvēkus neaizmirstam.
Viss bija kārklos ieaudzis
Jānis nav no tiem, kam patīk sēdēt dīvānā. “Daudzi saka, ka nav ko darīt. Bet kā tas ir, ka nav ko darīt?! Ne jau darba trūkst, trūkst vēlmes darīt. Negribu darīt — tas ir kas cits nekā “nav ko darīt”,” saka Jānis.
Viņam ir svarīgi, lai apkārtne, kur dzīvo, būtu sakopta. Tā kā neviens cits šajā vietā neko nedarīja, tad Jānis pats to tīrīja, iestādīja tūjas, eglītes. Jānis no savas mājas redz šo pienotavas apkārtni, un viņam nepatīk, ka viss ir aizaudzis un nolaists. “Negribas visu atlikušo mūžu skatīties uz džungļiem,” atzīst Jānis, kurš Daukstēs dzīvo kopš divu gadu vecuma.
Jānis rāda “Dzirkstelei” fotogrāfiju, kā savulaik izskatījās pienotava. Pirms viņš te sācis rosīties, viss bija kārklos ieaudzis. “Bet te šis īpašums pieder vietējam zemniekam Kļaviņam. Un viss sākās ar to, ka blakus pienotavai ir dīķītis. Gribējās tikt pie dīķa pazvejot. Jautāju viņam, vai drīkstu to darīt, un viņš atļāva. Pacirtām krūmus, lai var tikt pie dīķa. Un tad jau bija saruna pēc sarunas ar šo zemnieku, un tagad ir doma iegādāties no viņa šo īpašumu. Tā es arī sāku te kopt,” stāsta Jānis.
Tagad pat ir grūti noticēt, ka šī vecās pienotavas teritorija vēl pirms neilga laika bija ieaugusi kārklos un pamesta likteņa varā. Tagad viss ir sakopts ar Jāņa enerģiju, darbu un rūpēm.
Pa reizei viņš paaicina palīgā arī kādus vietējos, kuri nekur nestrādā un kuriem pašiem īsti neko nevajag. Savukārt, kad ir iespēja un laiks, talkā nāk palīgā arī viņa bērni.
Rūp, lai šī vieta turpina dzīvot
Jānis stāsta, ka būvvalde bija atbraukusi un norādīja, ka vecā pienotava esot uzskatāma par graustu, un lika to nojaukt.
“Augšējo stāvu mēs nojaucām, bet visu ēku jaukt nost ir žēl. Sākumā ieteica, ja grib kaut ko atjaunot, tad viss jānojauc līdz pamatiem. Bet ēka jau nemaz nav tik bīstama, jo tai ir pusmetru biezas ķieģeļu mūra sienas, kas var stāvēt vēl simtiem gadu, un arī griestu pārsegums ir no betona,” stāsta Jānis un turpina, ka savulaik šajā ēkā bija gan pasts, gan otrajā stāvā dzīvoja ģimenes.
Tagad gan ir juridiska neskaidrība ar šīs ēkas īpašuma dokumentiem, un vispirms viņam gribētos to visu sakārtot, pirms pārņem šo īpašumu, lai šī ēka viņam nekļūtu par apgrūtinājumu. Ja tas izdotos, tad, kā Jānis spriež, varbūt varētu uzlikt ēkai jumtu. Viņš laikrakstam rāda fotogrāfiju, kurā redzams, ka kādreiz pie pienotavas auga priede. Tās vairs nav, bet viņš iestādījis tajā pašā vietā jaunu priedīti. Jānim ir svarīgi, lai vieta turpina dzīvot un attīstīties, saglabājot saikni ar vēsturi.
Pie dīķa – atpūtas vieta
Pie dīķa Jānis ir izveidojis nelielu atpūtas vietu ar soliņu, kas tapis no otrreiz izmantotiem materiāliem. Tādā veidā apkārtne ne tikai tiek sakopta, bet materiāli ir ieguvuši jaunu dzīvi, un vietējiem cilvēkiem te ir radīta vieta mieram un labsajūtai.
Jānis dīķī ielaidis zivis: platpieres, amūrus, karpas, līņus, bet nelūgtie dīķa viesi – ūdeles un ūdri tās izvilkuši laukā un apēduši, tāpēc būšot ap dīķi jāierīko apkārt sētiņa.
Jānis, kā pats atzīst, te darbojas savam priekam. Varbūt no malas kādam šķiet, ka nekas īpašs šeit nav izdarīts, bet patiesībā te ir ieguldīts milzīgs darbs un arī sirds. Katra darba stunda ir veltīta tam, lai šī vieta kļūtu skaistāka un sakoptāka. Tagad viņš plāno iesēt arī zālīti, diemžēl zeme ir slapja un šobrīd to nav iespējams izdarīt.
Viņš atminas, ka kādreiz laukos bija pienotavas, visapkārt turēja govis. Tagad no tā vairs nekas nav palicis, jo nav ne govju, ne pienotavu. Lauki ir tukšāki, klusāki. Dzīve mainījusies. Palikušas atmiņas. Latvijā cilvēku paliek mazāk, un arī lauki paliek arvien tukšāki. Šeit pat ceļa īsti nav. Jānis pasmaida, ka līdz vēlēšanām vēl greideri palaida, bet nu vairs nekā. Pilsēta jau tepat vien netālu ir, tikai ja būtu normāls ceļš… Viņš atminas, ka trīs reizes esot solīts uzliet asfaltu, trīs reizes “lēja”, bet reāli tā arī palikuši bez asfalta.
Guntis Princovs, kas ir viens no ievēlētājiem Gulbenes novada domes deputātiem jaunajā sasaukumā, ir Jāņa brālis. “Par viņu arī vēlēju, ar domu, ja ievēlēs, vismaz būs ko palamāt,” smaida Jānis.
