“Šajā dzejā ir mana latviskā izjūta par to, kas mums būtu jāsargā un to, kas šobrīd notiek Ukrainā,” tā, uzrunājot klātesošos, pauda dzejniece Inese Tora. Foto: Gatis Bogdanovs

Sirsnīgā gaisotnē, izskanot dzejai un mūzikai gan latviešu, gan ukraiņu valodā, ir nosvinēta dzejnieces Ineses Toras jaunākā dzejas grāmatas “Saulespuķu ceļš” atklāšana. “Šajā dzejā ir mana latviskā izjūta par to, kas mums būtu jāsargā un to, kas šobrīd notiek Ukrainā,” tā, uzrunājot klātesošos, pauda dzejniece. Dzejas lasījumus ukraiņu valodā sniedza šobrīd Tirzas pamatskolā strādājošā skolotāja Marina Goļenkova no Ukrainas, kas atklāti teica: “Ceram, ka mūsu zemē drīz būs miers, jo ļoti gribam ar ģimeni atgriezties mājās.”

Bija sarakstīts daudz par Ukrainu

Otrdien, 30. aprīļa vakara svētku pasākumā dzejas cienītājiem jaungulbeniete I.Tora pārliecinoši teica: “Mums visiem šodien ir svētki, tāpēc svinēsim šo brīdi un sagādāsim prieku, neskatoties uz to, ka brīžam tā pasaulē ir maz.” Dzejniece dalījās atmiņās, ka iecere par šādu īpaši Ukrainai veltītu grāmatu viņai radās pirms aptuveni gada.

“Manas domas kā latviešu sievietei bieži sasaistījās ar to, kas notiek Ukrainā. Es šķiroju savu dzeju, un izrādījās, ka divu gadu laikā, kopš baisajiem notikumiem tur, man bija sakrājušies vairāki dzejoļi. Starp tiem ir kādi vieglāki, bet ir arī smagāki tieši par Ukrainu. Gribēju tos salikt kopā savā latviskajā izjūtā par to, kas mums būtu jāsargā. Par savu ideju es ieminējos žurnālistei Diānai Odumiņai, kad biju pie viņas uz interviju pēc iepriekšējās dzejas krājuma “Salnu rītā dzimusi” atklāšanas. Un viņa man pastāstīja, ka pie mums tagad dzīvojot kāda jauka sieviete no Ukrainas, kas strādā Tirzas pamatskolā un varētu kādu no dzejoļiem iztulkot,” atceras I.Tora.

Skaistā sadarbība ar ukraiņu skolotāju

Kad dzejas grāmatas sakārtošanas darbi tuvojās noslēgumam, viņa atrada minēto skolotāju Marinu, kura laipni atsaucās.

“Izrādās pa šo laiku Marina pārsteidzoši bija arī iemācījusies latviešu valodu. Viņa piekrita manai idejai, izvēlējās piecus dzejoļus, kas bija viņas sirdij tuvāki un tos pārtulkoja. Tagad tie ir iekļauti šajā grāmatā,” plašāk stāsta dzejniece.

Marina Gulbenē jau dzīvo divus gadus. Viņa cītīgi apgūst latviešu valodu, to atzīstot par gana grūtu. “Es ceru, ka varēšu runāt tajā arvien labāk. Paldies manai skolai, skolniekiem un kolēģiem, kuri visu laiku palīdz. Arī mans dēls dzīvo šeit, mācās 8. klasē Gulbenes skolā un spēlē basketbolu “Gulbenes Bukos”. Mēs esam ļoti pateicīgi latviešu tautai par palīdzību un atbalstu. Mums katram vajadzētu saprast to, kas šobrīd notiek Ukrainā. Tas ir šausmīgs karš, kurā iet bojā gan bērni, gan pieaugušie un tiek iznīcinātas mūsu mājas,” klātesošos uzrunāja Marina, kura strādā par angļu valodas skolotāju Tirzas pamatskolā. Viņa dalījās izjūtās arī par savu dzimto pusi, pēc kuras ļoti ilgojas. “Es dzīvoju pie Dņipro upes Čerkasi pilsētā, tā ir aptuveni 200 kilometrus no Kijivas. Mana dzimtā vieta ir ļoti skaista. Es biju pārsteigta, ka jūsu daba ir pat ļoti līdzīga tai, kas ir Ukrainā, es pirms tam par Latviju neko nezināju. Esmu pateicīga par šo iespēju piedalīties I.Toras dzejas grāmatā, tā man ir jauna pieredze. Šī dzeja ir brīnišķīga,” tā ukrainiete Marina.

Saulespuķēs meklējam saules griezumu

“Es vēlētos, lai būtu miers, lai karā nemirtu neviens,” – domājot par to, kas notiek Ukrainā, dziesma ar šādiem vārdiem ienāca arī Tirzas kultūras nama jauktā vokālā ansambļa “Tirzmalieši” repertuārā. Pasākumā Ingas Zomerovskas vadītais ansamblis bagātināja noskaņu ar vairākām dziesmām, tostarp arī ukraiņu valodā populāro dziesmu “Červona ruta”. Par to īpaši iepriecināta bija ukraiņu skolotāja Marina, kura aizkustinājumā atklāja, ka tā ir viņas mammas mīļākā dziesma. Ansamblis dziesmu izpildīja divas reizes un tai skanīgi pievienojās visi atklāšanas svētku dalībnieki un ciemiņi. Dzejnieces aicinājumam bagātināt svētkus atsaucās arī trīs Gulbenes Mūzikas skolas audzēkņi, kuriem tieši Tirza ir dzimtā puse. Salenieku ģimenes bērni – Monika Lote (klavieres), Enija Keita (vijole) un Toms (klarnete) bija priecīgi sveikt dzejnieci, kura savulaik pasniedza sporta nodarbības, kad viņi vēl mazi būdami apmeklēja Jaungulbenes pirmskolas izglītības iestādi “Pienenīte”.

“Tiešām, kāds augstāks spēks visu ir sakārtojis un mūs visus savedis šādi kopā. Arī grāmatas vākam ir izmantota mūsu novadnieces Sandras Semenkovičas glezna. Kad es viņas “Facebook” profilā ieraudzīju šo gleznu ar saulespuķu lauku un meiteni, sapratu, ka tas tik ļoti saskan ar manu izvēlēto nosaukumu. Māksliniece man atklāja, ka meitene meklē “saules griezumu” saulespuķē. Un arī es patiesībā grāmatā meklēju atbildes uz jautājumiem, kāpēc tā šobrīd notiek, ko mēs katrs varam darīt un ko varbūt esam izdarījuši nepareizi. Arī es dzejā meklēju šo saules griezumu,” tā I.Tora.

DZEJOĻI

Avots

brīžos, kad es notrūkstu no Tava zaļojošā zara, nāc un no jauna atrodi mani … ieved mani tajā baltām margrietiņām un vanagzirņiem pārpilnajā pļavā, kas arvien tāda pati, kā tajā tālajā pirmsjāņu dienā,

kad zeme vēl bija apaļa, debesis – rudzpuķu zilas, bet pasaule manī tik daudzsološi un klaji laimīga, – mīloša pasaule – manī, ap mani un arvien tik tālu, cik vien tālu strauts spēj aizplūst no sava veldzējošā avota… …

Avots… un kā gan bez tā? – … no tā mēs visi dzīvē nākam, dzīvojam, augam, pasaulē ejam un atkal atpakaļ nākam…