Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 33.gadadienā, 4.maijā, “Ķelmēnu” īpašniekam Jurim Paulovičam Rīgas pilī pasniedza Latvijas valsts augstāko apbalvojumu. “Dzirkstele” jau rakstīja, ka Valsts prezidents Egils Levits un Ordeņu kapituls 4.aprīlī nolēma par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā apbalvot ar Atzinības krustu un iecelt par Atzinības krusta komandieri Rankas zemnieku saimniecības “Ķelmēni” īpašnieku J.Pauloviču. “Dzirkstele” ar J.Pauloviču tiekas “Ķelmēnos”, kur viņš, viesmīlīgi smaidot, sagaida laikrakstu. Par augsto apbalvojumu viņš saka: “Tas ir pagodinājums un ļoti liels pārsteigums!”
Jura Pauloviča meita Rūta Mūrniece uzsver, ka darbošanās saimniecībā notiek ar lielu atbildību, un šis novērtējums – tā ir atbildība turpināt to, ko dara. “Ķelmēnos” nodarbojas ar graudu audzēšanu un maizes cepšanu.
Aizbrauca uz Rīgu, bet atmuka atpakaļ
“Ķelmēnu” saimnieks ir dzimis Rankas pagastā, tikai 400 metru attālumā no “Ķelmēniem”. “Esmu dzimis tagadējā Rankas muižā, kur ir baznīca. Tur kādreiz bija slimnīca, un es esmu viens no pēdējiem, kas tur piedzima. Esmu pabeidzis Rēveļu astoņgadīgo skolu, aizbraucu uz Rīgu, pamācījos tur, bet tad atmuku atpakaļ un Rīgai teicu “nē”. Rīgā mācījos par metālapstrādes speciālistu, sieva bija skaitļošanas tehnikas inženiere, un mēs pilnīgi neko nesapratām no lauksaimniecības,” smaida J.Paulovičs.
Juri uzaicināja strādāt uz kartonu fabriku Rankā un piešķīra vienistabas dzīvokli, lai tikai viņš paliktu Rankā un neaizietu prom no fabrikas. Tā viņš nonāca atpakaļ dzimtajā pusē. “Dzīve iesvieda kaut kur, un pamazām viss sākās,” saka J.Paulovičs. Viņš vēlējās būvēt māju, izraudzījās māju ārpus ciemata. Māja, ko nopirka, bija sliktā stāvoklī. To nojauca un vietā būvēja citu. “Sākām saimniekot,” saka J.Paulovičs.
Viņš min skarbos Godmaņa laikus, 90.gadu sākumu. “Ja paņēma graudus, tad par tiem nemaksāja, ja paņēma lopus, par gaļu nemaksāja, arī par pienu negribēja maksāt. Tas bija skarbs laiks. Bija labs gads, un mums bija 50 tonnas graudu mājās. Īsti uzdāvināt nevienam negribējās. Ko darīt? Mēģinājām pārvērst par maizi,” atminas J.Paulovičs, kurš pats visu laiku ir bijis rupjmaizes cienītājs. “Kad strādāju VEF, vedu no Rīgas miltus, lai tantes Rankā ceptu maizi. Laba maize toreiz bija ļoti cieņā,” stāsta J.Paulovičs.
Šis “Ķelmēnu” ceptuvei ir 30.gads, saimniecībai – 34.gads. Laikā pirms Ziemassvētkiem “Ķelmēnos” sāka cept maizi un pirmie kukulīši nokļuva veikalā. “Laikam bija 36 kukuļi. Mēs toreiz īsti neapzinājāmies, uz ko mēs izejam. Toreiz to nezinājām, ka tas būs jādara visu laiku un visu mūžu. “Ķelmēni” iznāca pavisam netīšām,” smaidot atzīst J.Paulovičs.
Kad būvējis māju, viņš pilnīgi neapzināti iebūvējis arī maizes krāsni. To viņš rāda arī “Dzirkstelei”. Sieva mācījās cept maizi, jo ne viņa, ne viņš pats nebija pat tuvu stāvējuši maizes cepšanai. Tagad ceptuve ir meitas Rūtas pārziņā, lauksaimniecība – dēla Mārtiņa. Un arī viņu dzīvesbiedri ir iesaistīti ģimenes uzņēmumā.
“Es vairs “Ķelmēnos” esmu tikai “izkārtne”,” joko J.Paulovičs un tajā pašā laikā nopietni turpina, ka bērni Rūta un Mārtiņš visu laiku ir dzīvojuši līdzi visai šai lietai. “Visi esam kopā. Kopējais saimniecības skatījums ir tikai man, Mārtiņam – lauksaimniecība, Rūtai – ceptuve, bet, lai visu varētu salikt kopā, kaut kādā veidā kaut kas jāpaņem uz sevi,” saka J.Paulovičs.
Lai arī ģimene ikdienā saimnieko plecu pie pleca, dzīvo viņi atsevišķi un pēc darba dienas katrs atgriežas savās mājās. “Es nevienu dienu neesmu dzīvojis kopā ar vecākiem. Dzīvojām ar sievu atsevišķi, jo tā bija mūsu dzīve. Līdz kādam laika posmam var piemēroties un dzīvot kopā ar vecākiem, bet visu laiku tas nav vajadzīgs,” savu pārliecību pauž J.Paulovičs.
Kadru mainības nav
Saimniecībā kopumā nodarbināti apmēram 80 darbinieki. Pamatā – vietējie pagasta cilvēki, kā arī ukrainietes, kas strādā ceptuvē un mācās par cepējām, veicot arī citus darbus saimniecībā. “Darbinieki ir ļoti labi. Kadru mainības nav. Mums gan pagastā ir liela konkurence, jo Ranka ir aktīvs pagasts – “Rankas piens”, “Grantiņi”, bērnudārzs, skola,” uzskaita J.Paulovičs.
Par šī brīža ģeopolitiskajiem notikumiem viņš saka: “Nekad mūžā nebiju iedomājies, ka pasaule kā tāda var tik zemu nokrist, ka mēs esam tik mantkārīgi. Man likās, ka esam izauguši. Nekad nenoticētu, ka cits citu šauj nost. Pats esmu dienējis krievu desantā, dienēju tepat blakus – Pleskavā. Nevar aptvert, ka 21.gadsimtā notiek kaut kas tāds! Notikumiem Ukrainā sekoju līdzi virspusēji. Grūti ir iedziļināties, jo man tas sāp,” saka “Ķelmēnu” saimnieks.
Ir skaists sapnis
Otras tādas ceptuves kā “Ķelmēni” Latvijā nav, kur ražo piecas, bet praktiski trīs maizes šķirnes, no kurām Rankas rudzu rupjmaize ir pircēju iecienītākā. “Sortiments mums ir šaurs,” saka Rūta un turpina, ka “Ķelmēnu” maize ir sentēvu mantojums, kas uzturēts, izkopts un joprojām var dzīvot Latvijā.
“Sortiments mums ir tas pats, un ar to mēs patiešām neizceļamies. Mums ir tāds produkts kā baltmaize un graudu maize, un pirms diviem gadiem bija pārrunas, vai mēs to vispār beidzam darīt, jo cepām maz – pārsimts kukulīšu, vai tomēr sasniedzam kaut kādu apjomu un cepam. Tas vēl ir procesā, bet esam spēruši soli, ka aktualizēsim arī baltmaizi. Otrs – nostiprinām savu skatījumu bioloģiskā produkta virzienā. Mums šobrīd rudzu maize ir kā vienīgais bio produkts, bet ir tāds skaists sapnis, ka viss sortiments ar šādu apjomu kā bio produkts nonāktu līdz veikala plauktam,” atklāj Rūta.
“Ķelmēnu” ceptuves ražība ir 3,5 tonnas diennaktī. Pusi graudu saimniecībā izaudzē paši, otru pusi iepērk tikai no draugiem un paziņām, līdz ar to maizi cep no pašu un zināmu cilvēku audzētiem rudziem.
Rūta “Dzirksteli” ceptuvē iepazīstina ar maizes ražošanas procesu. Pirmais solis rupjmaizes tapšanā ir rudzu miltu apliešana ar verdošu ūdeni. Lielos katlos milti briest. Kad tie uzbrieduši, tie tiek pārlikti uz koka kubuliem, kuros ir “dzīvība” no iepriekšējās raudzēšanas. Masa rūgst kubulos. Rūta dod to nogaršot “Dzirkstelei”, un secinām, ka tā ir garda. Pēc tam šai masai tiek pievienoti milti, papildu ieraugs, sāls un cukurs. Un ir tapusi mīkla, no kuras veido kukuļus. Maizes krāsns ir pašu būvētas, pie tām – koka lize, ar kuru katrs kukulītis tiek ielikts krāsnī.
Rūta stāsta, ka lielākais pieprasījums maizei ir ap Rīgu, Jelgavu. Tā tiek tirgota lielveikalos “Maxima”, “Rimi”, “Top!”.
Zemnieku saimniecības “Ķelmēni” 2022.gada apgrozījums bija 2,5 miljoni eiro, peļņa pēc nodokļu nomaksas – 286 tūkstoši eiro – liecina “Lusoft” dati.
