
Liteniete Sabīne Žeigure ir viena no tiem cilvēkiem, kas ir labestīga un žēlsirdīga ne tikai domās, bet ir arī pierādījusi to ar savu rīcību. Rūpes par četrkājaino draugu – tas ir viņas sirdsdarbs, par ko pretī viņa saņem beznosacījuma mīlestību no saviem trim suņiem Taigera, Čiepiņas, Šarlotes un sešiem kaķiem Mikiņa, Pičuka, Tora, Ozīrisa, Hugo un Bellas, kuriem dotas mājas, jo citiem viņi bija izrādījušies nevajadzīgi.

Tās ir cita līmeņa savstarpējās attiecības
Sabīne uztic savu stāstu arī “Dzirkstelei”. Klausoties to, var teikt tikai vienu – tas ir patiess labestības stāsts. “Mīlestība nemaksā lielu naudu. Mēs to varam dabūt par velti,” par to ir pārliecinājusies Sabīne. Viņa pirms 17 gadiem pārcēlās uz dzīvi Litenē un pirmo reizi uzņēmās rūpes par 13 gadus vecu suņuku. “Ar to viss sākās. Suns bija vecs, bija cietis. Mēģināju viņu dabūt uz kājām, ārstēju ar zālēm, un, manuprāt, šis suņuks nodzīvoja atlikušo savu dzīvi ļoti labi. Pie manis viņš nodzīvoja trīs gadus, kopā 16 gadus. Tas bija vilku sugas suns,” stāsta Sabīne.
Pēc tam sanāca tā, ka viņa uzņēmās rūpes par Stafordšīras terjeru, kuram bija 7 gadi. “Suns bija nobadināts. Internetā bija sauciens pēc palīdzības. Un, ja sunīti neviens nepaņems, viņu eitanazēs. Suns bija patiešām sliktā stāvoklī. Es apzinājos arī to, ka tas ir Stafordšīras terjers. Braucu ar visu ģimeni – vīru un bērnu, kuram toreiz bija četri gadiņi, lai saprastu, vai mēs varēsim viņu pieņemt. Izrādījās, suns bija ļoti mīļš. Pie mums šis suns nodzīvoja piecus gadus un aizgāja viņsaulē ar audzēju,” stāsta Sabīne.
Visi Sabīnes pieņemtie dzīvnieki ir bijuši pateicīgi, it kā saprastu par doto iespēju dzīvot. Viņa zina, ka tās ir cita līmeņa savstarpējās attiecības. “Mums uzreiz rodas saikne. Es uzticos dzīvniekam, un viņš man arī. Viņi runā savā valodā, un tie, kas grib, tie arī saprot dzīvniekus. Komunikācija veidojas, ja dzīvnieks jūt, ka es viņu gribu, jūt manu labvēlību, labestību pret viņu, ka man viņš ir vajadzīgs, un tad mums rodas savstarpējā uzticības saikne. Dzīvnieks klausa, grib saprast. Tā veidojas saikne,” stāsta Sabīne.

Pēc savām sajūtām un ar sirdi
Tagad Sabīnei ir trīs suņi, kas visi ir pieņemti, un seši kaķi, kas arī visi pieņemti. Par katru dzīvnieku, kā viņš nonācis Sabīnes gādīgajās rokās, ir savs stāsts. Rotveilers Taigers nonāca pie Sabīnes, kad viņam bija pieci gadi. Viņa iepriekšējie saimnieki – vīrs ar sievu šķīrās, un suns vairs nevienam nebija vajadzīgs. “Toreiz man tikko bija nomiris Stafordšīras terjers, un es nebiju gatava tik ātri ņemt jaunu suni, jo viņš sirdī bija tik ļoti tuvs, un vēl joprojām nespēju viņu aizmirst, bet, zinot, kādos apstākļos jādzīvo rotveileram, nolēmu rūpēties par viņu. Sākumā suns rūca un īsti nelaida klāt. Nevarēja uz viņu skatīties un aiztikt,” atminas Sabīne. Bet lēnām tika iegūta mīlestība un uzticēšanās. “Kad viņu baroju, sēdēju klāt, liekot saprast, ka no manis nav jābaidās un es gribu tikai labu. Tā lēnām mēs ar viņu sadraudzējāmies, un viņš pie mums dzīvo jau piecus gadus. Tagad viņam būs 11 gadi,” stāsta Sabīne.

Vēl viņai ir maza auguma sunītis Čiepiņa. Čiepiņa ir Jorkšīras terjera un pūdeļa krustojums. Viņa ir akla, pirms nonāca Sabīnes gādīgajās rokās, dzīvoja nelabvēlīgā ģimenē un tika turēta nežēlīgos apstākļos – kaķu būrī savos ekskrementos un čurās. Tas bija gadījums Daukstu pagastā.

“Es uzņēmos rūpes par mazo, aklo sunīti. Kad paņēmām, viņa bija mazāka par kaķi, bet Čiepiņa sadraudzējās ar Taigeru. Gājām pastaigāties, mācīju viņu orientēties. Darīju to pēc savām sajūtām un ar sirdi. Tagad viņa pa māju orientējas ļoti labi. Arī ārā ejam pastaigāties, un viņa skrien pa priekšu. Sākumā viņa pusgadu astīti neluncināja, adaptācijas periods bija ļoti ilgs. Bet tagad viņa ir kaķu pavēlnieks. Zina visus kaķus, un kaķi nedrīkst pie manis nākt, jo viņa mani sargā,” ar lielu sirsnību par savu suņuku stāsta Sabīne.
Savukārt Šarlote ir Sabīnes vīra suns. “Šarlote ir ļoti līdzīga putnu sunim. Arī šis suns paņemts no nelabvēlīgas ģimenes, kur par viņu mazu nepienācīgi rūpējās. Sunītis bija ar uzpūstu vēderiņu, jo tika barots ar kartupeļu mizām. Viņa bija maziņa, bija rahīts – žoklītis bija uz priekšu, kājiņas deformējušās. Ārstējām, darījām visu, ko varējām. Izauga ļoti skaists un superīgi fantastisks suns! Tagad Šarlotei ir četri gadi,” stāsta Sabīne.

“Kaķi ir mani mīluļi”
Arī visi seši Sabīnes kaķi ir paņemti no ielas. Pēdējiem trim kaķēniem, kas nonāca pie Sabīnes, bija tikko atvērušās actiņas, kad viņu mammu nobrauca. “Mana mamma (dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ķepaiņu draugu klubs” vadītāja Ira Žeigure – red.) viņus izbaroja ar pudelīti. Man bija žēl tik skaistus, gudrus kaķus kādam atdot, un es paņēmu viņus sev. Savukārt vēl vienu kaķi paši barojām ar pudelīti. Šī kaķēna mammu aizveda sterilizēt, un, izrādījās, viņai bija kaķēni kādā kūtsaugšā. Divi no viņiem bija žirgtāki, tos aizveda uz patversmi, bet tas, kurš nonāca pie manis, bija knapi dzīvs. Domājām – neizdzīvos, bet izķepurojās. Un vēl ir divi kaķi, kas arī paņemti no ielas. Vienu baroja pie “Pienenītes”, otrs pieklīda mammai pie mājām un nevienam nebija vajadzīgs. Viņi man ir mājas kaķi. Tas nekas, ka es dzīvoju lauku mājā un man ir liels pagalms. Protams, es viņus laižu ārā, ja viņi grib. Viņi ir mani mīluļi, un es viņus pieskatu,” stāsta Sabīne.
Viņa atzīst, ka seši kaķi un trīs suņi – tas ir daudz un tas nav viegli. Taču neviltotās emocijas, ko spēj dot dzīvnieki, ir tas, kā dēļ ir vērts dzīvot, censties un ir vērts domāt par nākamo dienu.
“Dzīvnieki atšķirībā no cilvēka māk dot beznosacījuma mīlestību. Cilvēkiem šajā ziņā ir aizspriedumi. Dzīvnieks ir tas, kas dzīvo šodienai un izbauda katru dienu. Viņš priecājas par katru mirkli, ko pavada ar tevi kopā. Kad atbrauc mājās, viņš ir priecīgs, gatavs iet ārā, komunicē ar tevi, lai vai kas. Arī pašam dzīve iegūst citu jēgu, ja ir dzīvnieks. Ir atgriezeniskā saikne no pasaules. Tu dzīvo citā enerģijā, ja otram dari labu, tad tas atnāk arī atpakaļ,” ir pārliecināta Sabīne.
Tajā pašā laikā viņa uzskata, ka ne katram vajag to darīt – uzņemties rūpes par suni vai kaķi, un aicina – pirms vēlies paņemt dzīvnieku, kārtīgi apdomā! “Ir jāsaprot sekas. Jārēķinās, ka tās ir papildu rūpes. Ja paņem dzīvnieku, tie vidēji būs 15 gadi. Tas viss nopietni jāapdomā. Kamēr ir kucēns, tikmēr viss labi, bet pienāk laiks, kad dzīvnieks slimo, ir vecuma kaites. Piemēram, mūsu Taigeram tagad ir problēmas ar sirsniņu. Mēs katru dienu dodam viņam sirdszāles. Citiem dzīvniekiem var būt kaulu problēmas, sāp locītavas. Tas ir jāsaprot, jāredz, jāsajūt un arī jārīkojas. Es jūtu, kad dzīvniekam ir slikti, un uzreiz zvanu veterinārārstam,” pieredzē dalās Sabīne.
